Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Skaidrs bija viens: šis ieraksts — ja tas ir ieraksts — nav nedzīvs. Lai kas būtu šie cil­vēki — šīs balsis, šie sitieni, — ar tiem var sarunāties. Ja tikai ir drosme …

Pirkss atgrūdās no griestiem un nedroši piepeldēja pie pretējās sienas. Pie velna! Viņam gribējās staigāt, staigāt ātri, sajust savu svaru, uzbliest no visa spēka ar dūri pa galdu! Šis šķietami tik ērtais stāvoklis, kad priekšmeti un paša ķermenis pārvērtu­šies nemateriālās ēnās, bija līdzīgs murgam. Viss, kam viņš pieskārās, atvirzījās, peldēja prom, viss bija nestabils, bez atbalsta un kļuva par piepūstu tukšumu, par šķietamību, sapni…

Sapni?

Pagaidi. Ja es redzu kādu sapnī un jautāju tam, tad es nezinu atbildi, kamēr tā nav at­skanējusi tam no lūpām, bet šis nosapņotais cilvēks taču neeksistē ārpus manām smadze­nēm, viņš ir tikai pagaidām no tām nošķirtā daļa. Ikviens tā dubultojas gandrīz ik die­nas, īpaši naktīs, veidojot pamatu īslaicīgām pseidoindividualitātēm, kas rodas viena cil­vēka murgos. Tās var būt izdomātas vai arī no dzīves ņemtas būtnes. Vai tad mēs bieži vien neredzam sapnī mirušos? Vai tad mēs nesarunājamies ar tiem?

Mirušie.

Vai tad Terminuss …

Kā pusnemaņā riņķodams pa kajīti, peldē­dams no vienas sienas pie otras, Pirkss bei­dzot nokļuva pie durvīm un ieķērās tajās. Viņš redzēja kādu tumšu gaiteņa daļu un šajā tumsā krītošo gaismas strēli.

Atgriezties tur?

Atgriezties un jautāt?

Tā ir kaut kāda fiziska parādība, sarežģī­tāka par parastu pierakstu; automāts galu galā nav ierīce skaņu fiksēšanai. Šai auto­mātā radies skaņu ieraksts, kam piemīt

zināma patstāvība, mainīgums. Ieraksts, kam — lai cik savādi tas arī skanētu — varēja jautāt un no kura varēja uzzināt… visu. Uzzināt par Simona, Nolana, Potera lik­teni un par šo neizprotamo, pārsteidzošo komandiera klusēšanu . . .

Vai var iedomāties vēl kādu citu izskaid­rojumu?

Laikam gan nē.

Pirkss bija par to pārliecināts un tomēr nekustējās no vietas, it kā gaidīdams kaut ko.

Galu galā nekā cita te nav, izņemot strāvu plūsmu dzelzs kārbas iekšienē. Nekā dzīva, nevienas būtnes, kas ietu bojā sadragātā kuģa tumsā. Noteikti nekā!

Izklauvēt jautājumus, Terminusam vero­ties ar stiklainu skatienu? Bet viņi taču nestāstīs visu pēc kārtas, sāks saukt palīgā, prasīt skābekli, lūgt, lai viņus glābj! Ko lai atbild? Ka viņi neeksistē? Ka viņi ir tikai «pseidoindividualitātes», izolētas elektronu smadzeņu saliņas r to murgi? Ka viņu bailes ir tikai baiļu imitācija un viņu agonija, kas atkārtojas katru nakti, nav vairāk vērta kā nospēlēta plate? Pirkss vēl atcerējās straujo sitienu brāzmu, kas bija sekojusi pēc viņa jautājuma, šo kliedzienu, ar kuru, izbrīnēju­šies un pēkšņi radušos cerību spārnoti, tie sauca viņu, — šo bezgalīgi atkārtoto, neat­laidīgo, steidzīgo lūgumu: «Atsaucies! Kas runā? Atsaucies!!»

Pirkss vēl dzirdēja to, sajuta pirkstu galos šo sitienu izmisumu un nevaldāmo niknumu.

Viņi neeksistē? Bet kas gan viņu sauca, kas lūdza palīdzību? Un kāda jēga, ja speciā­listi sacīs, ka šie kliedzieni nav nekas cits kā plākšņu rezonanses ierosinātu lādiņu svārstī­bas? Pirkss apsēdās pie rakstāmgalda. Izrāva atvilktni. Nikni piespieda papīrus, kas čauk­stēdami cēlās uz augšu, sameklēja vajadzīgo, izklāja sev priekšā un rūpīgi izgludināja, lai tas neizlidotu no telpas. Citu pēc citas viņš sāka aizpildīt nodrukātās ailes:

Modelis: Tips:

Nosaukums: Bojājuma veids: Secinājumi…

AST-Pm-105/0044 Remontuniversāls Terminuss Funkciju sabrukums

Pirkss domāja. Viņš tuvināja spalvu papī­ram un atkal atrāva. Domāja, ka mašīnas, kam cilvēks piešķīris domāšanas spējas, tādējādi pārvēršot tās par savu trako iedomu līdzdalībniecēm, nav vainīgas. Par to, ka teiksma par Golemu, par mašīnu, kas sadum­pojusies un sacēlusies pret cilvēku, ir meli un tie izdomāti, lai tie, kuri atbild par visu, varētu šo atbildību no sevis novelt.

Secinājumi: Nodot lūžņos.

Un lappuses apakšējā stūrī viņš ar stingu sejas izteiksmi parakstījās:

Pirmais navigators Pirkss.

PETAURA MEDĪBAS

Nikns kā velns Pirkss iznāca no kosmo- ostas pārvaldes. Un vajadzēja tam atgadīties tieši ar viņu! Kuģa īpašnieks nebija piegā­dājis kravu — nebija piegādājis, un cauri. Pārvaldē neko nezināja. Protams, pienāca telegramma: «Nokavēšanās 72 stundas, līgumsodu pārskaitu jūsu rēķinu — Ens- trands.» Vairāk ne vārda. Arī tirdzniecības pārstāvja birojā viņš nebija neko panācis. Ostā kļuva par šauru, un līgumsods pārvaldi neapmierināja. Dīkstāve paliek dīkstāve, labāk navigators startētu un izietu apļa or­bītā. Dzinējus var izslēgt, nekāda degvielas patēriņa, nogaidīsiet šīs trīs dienas un atgrie- zīsieties. Kādēļ gan jums to neizdarīt?

Trīs dienas mētāties apkārt Mēnesim vie­nīgi tādēļ, ka piekrāpis kuģa īpašnieks! Pirkss nezināja, ko iebilst, taču laikā atce­rējās kolektīvo līgumu. Bet, kad viņš kā trumpi izspēlēja arodbiedrības noteiktās nor­mas par uzturēšanos kosmosā, pārvaldes darbinieki kļuva piekāpīgāki. Turklāt pašreiz nav Mierīgas Saules gads. Radiācijas devas nav nekaitīgas. Tādēļ būs jāmanevrē, jā­slēpjas no Saules aiz Mēness, jāspēlē sunīši, tērējot degvielu, bet kas maksās? Skaidrs, ka ne jau kuģa īpašnieks. Varbūt kosmoostas pārvalde? Bet vai jūs zināt, cik tas izmaksā, ja reaktoru, kura jauda ir septiņdesmit mil­joni kilovatu, desmit minūtes darbina ar pilnu vilkmi?

Galu galā viņš dabūja atļauju stāvēšanai, bet tikai uz 72 stundām, plus četras stundas neskaitāmo sīkumu iekraušanai, — cūcība, ne minūtes vairāk! Varētu likties, ka tā ir liela pretimnākšana no viņu puses. It kā tā būtu viņa vaina. Viņš taču bija ieradies ar minūtes precizitāti, lai gan nelidoja no Marsa pa īsāko ceļu, bet ja nu kuģa īpašnieks …

Visu šo rūpju dēļ Pirkss gandrīz aizmirsa, kur atrodas, un nospieda durvju rokturi ar tādu spēku, ka palēcās līdz griestiem. Viņš jutās neveikli, atskatījās, bet tuvumā ne­viena nebija. Vispār Lunasitija šķita izmi­rusi. Tiesa, kādus divdesmit kilometrus uz ziemeļiem, starp Ipātiju un Toričelli, sāku­šies lielie būvdarbi. Inženieri un tehniķi, kuri pirms mēneša šeit visu izdarīja, jau bija izbraukuši uz Celtniecību. Lielais ANO pro­jekts Luna II atvilināja no Zemes aizvien vairāk cilvēku. «Šoreiz vismaz nebūs jārai­zējas par viesnīcu,» Pirkss nodomāja, laiz­damies ar eskalatoru uz pazemes pilsētas apakšējo stāvu. Plafoni izstaroja saltu dienas gaismu. Dega katra otrā spuldze. Taupa! At­grūdis stikla durvis, Pirkss iegāja nelielā hallē. Brīvas istabas bija. kā gan savādāk. Cik uziet. Atstājis savu čemodāniņu, kas vairāk atgādināja neseseru, pie portjē, Pirkss sāka uztraukties: vai tik Tindals izsekos, kā me­hāniķi noslīpē centrālo dīzi? Tā jau uz Marsa bija spļāvusi uguni kā viduslaiku mitrajēze! Labāk būtu pats pieskatījis, tomēr saimnieka acs … Taču Pirksam negribējās atkal braukt augšā divpadsmitajā stāvā, jo vairāk tādēļ, ka visi būs jau izklīduši. Droši vien sēž kos­modroma tirdzniecības salonā un klausās jaunās plates. Pirkss gāja, pats nezinādams, uz kurieni; viesnīcas restorāns bija gluži tukšs, it kā nemaz nebūtu atvērts, tomēr aiz letes sēdēja sarkanmataina meitene un lasīja grāmatu. Bet varbūt viņa lasīdama bija aiz­migusi? Viņas cigarete uz marmora plāksnes bija pārvērtusies garā pelnu stabiņā . ..

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x