Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Nakts apgaismojuma zilganums apslēpa sienu apšuvuma bēdīgo stāvokli. Četrās tu­vākajās nišās rēgojās ventilācijas kanālu vienmērīgi pulsējošās atveres, visur izmē­tātie gruži plūda uz tām kā dūņas, ko aizrauj zemūdens straumes. Bezgalīgs klusums pil­dīja visu kuģi. Ieklausoties tajā, gandrīz ne­maz nekustoties, karājoties virs savas milzī­gās ēnas, kas klājās šķērsām pāri sienai, Pirkss pievēra acis. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki, šādi karājoties, aizmieg, bet tas bija bīstami: jebkura dzinēju iedarbināšana, lai izdarītu manevru, var triekt neaizsargāto ķermeni pret grīdu vai griestiem. Pirkss vairs nedzirdēja ne ventilatorus, ne sava pulsa sitienus. Viņam šķita, ka šo nakts klu­sumu uz kuģa varētu atšķirt no jebkura cita klusuma. Uz Zemes var sajust kaut kādas klusuma robežas, tā pārejošo raksturu, īslaicību. Mēness kalnos cilvēks nes līdzi pats savu mazo klusumu, kas ieslēgts skafandrā, kurš pastiprina katru siksnu ņirkstienu, katru locītavu knikšķi, pulsu, pat elpu. Vienīgi kuģis naktī pazūd melnā, ledainā klusumā.

Pirkss pielika pie acīm pulksteni. Drīz būs trīs.

«Ja tā vēl turpināsies, man ir beigas,» viņš nodomāja. Viņš atgrūdās no izliektās šķērssienas un kā putns, samazinot lidojuma ātrumu, izpletis rokas, noplanēja uz kajītes sliekšņa. No tālienes, kā no dzelzs pazemes, līdz viņam nonāca tikko dzirdama skaņa.

.Bang — bang — bang.

Trīs sitieni.

Pirkss šķendēdamies aizcirta durvis, no­vilka halātu un nevērīgi pasvieda to gaisā; halāts lēnām piepūtās un cēlās augšup kā grotesks rēgs. Pirkss nodzēsa gaismu, apgū­lās, uzlika uz galvas spilvenu.

— Idiots! Nolādētais dzelzs idiots! — Pirkss atkārtoja, aizvēris acis un trīcēdams aiz neizprotama niknuma. Bet nogurums ātri guva virsroku: viņš pat nemanīja, kā atkal aizmiga.

Pirkss atvēra acis ap septiņiem. Vēl pus­miegā pacēla roku. Tā neatkrita atpakaļ. Smaguma nebija. Pirkss apģērbās un izgāja laukā. Dodamies uz vadības kabīni, viņš ne­viļus sāka ieklausīties. Bija kluss. Durvju priekšā viņš apstājās. Uz matētā stikla krita ūdens zaļgani radara ekrānu atspīdumi. Ka­bīnē valdīja pustumsa. Pilots, zvilnēdams krēslā, smēķēja cigareti. Plānas dūmu vēr­petes peldēja mirgojošo ekrānu priekšā. Džinkstēja kaut kāda Zemes mūzika, ko reizēm izkropļoja kosmiskie traucējumi. Pirkss apsēdās pilotam aizmugurē; viņam negribējās pat pārbaudīt gravimetriskos ierakstus.

— Kad iedarbināsiet dzinējus? — viņš pa­jautāja.

Pilots bija apķērīgs.

— Astoņos. Bet, ja gribat nomazgāties, navigator, varu iedarbināt tūlīt. Atšķirības nav nekādas.

— Nu, nē. Kārtībai jābūt, — Pirkss no­murmināja.

Kļuva kluss, tikai dinamiskajā skaļrunī dūca vienmuļa mehāniska melodija. Pirksam atkal sāka nākt miegs. Viņš vairākas reizes atjēdzās, tad atkal laidās snaudā; no tumsas iznira lielas, zaļas kaķu acis, Pirkss mirkšķi­nāja, kaķu acis pārvērtās spīdošās ciparnī­cās; tā viņš balansēja uz nomoda un miega robežas, kad pēkšņi iečerkstējās dinamiskais skaļrunis.

— Runā Deimoss. Pulkstens septiņi un trīs­desmit minūtes. Pārraidām dienas meteorīt- ziņas iekšējai zonai. Marsa gravitācijas lauku ietekmē Drakonīdu plūsmā, kas jau atstājusi Joslas sfēru, radies malējs savirpu- ļojums. Šodien tas ies cauri 83., 84. un 87. sektoram. Marsa meteorītstaCija mākoņa apmērus vērtē uz 400 tūkstošiem kubikkilo- metru. Sakarā ar to 83., 84. un 87. sektors tiek pasludināti par navigācijai slēgtiem līdz atsaukumam. Pārraidām ziņas par mākoņa sastāvu, kas iegūtas tieši no Fobosa ballistis­kajām zondēm. Saskaņā ar pēdējiem datiem mākonis sastāv no X, XV, Z klases mikro- meteorītiem…

— Labi, ka tas neattiecas uz mums, — pi­lots piezīmēja, — es nupat kā pabrokastoju, man nenāktu par labu, ja vajadzētu ieslēgt pilnu vilkmi.

— Kāds ātrums? — Pirkss jautāja piecel­damies.

— Vairāk kā piecdesmit.

'— Tā? Nav slikti, — Pirkss nomurmināja. Viņš pārbaudīja kursu, uranogrāfu rādīju­mus, cik liela ir noplūde — tā turējās vienā līmenī — un devās uz kopkajīti. Tur jau sēdēja abi virsnieki. Pirkss gaidīja, vai kāds no viņiem neierunāsies par nakts klaudzie­niem, bet saruna visu laiku risinājās ap lote­rijas tirāžu, ko ar nepacietību gaidīja Simss. Šai sakarā viņi atcerējās kolēģus un paziņas, kas bija laimējuši.

Pabrokastojis Pirkss devās uz navigatoru kajīti, lai iezīmētu noieto ceļa gabalu. Bet drīz vien viņš iedūra cirkuli dēlī, izņēma no atvilktnes kuģa žurnālu un sameklēja «Ko- riolana» pēdējās komandas sastāvu.

«Virsnieki — Prāts un Vains, piloti — No- lans un Poters, mehāniķis — Simons …»

Pirkss uzmanīgi ieskatījās komandiera pla­šajā rokrakstā. Pēc tam viņš iemeta žurnālu atvilktnē, pabeidza rasējumu un, paķēris līdzi pauspapīra rulli, devās uz vadības kabīni. Pusstundas laikā viņš precīzi aprēķināja, kad viņi sasniegs Marsu. Atpakaļceļā viņš ieska­tījās caur durvju stiklu kopkajītē. Virsnieki spēlēja šahu, feldšeris sēdēja pie televizora, uzlicis elektrisko sildītāju uz vēdera. Pirkss ieslēdzās kajītē un izskatīja radiogrammas, ko bija paņēmis no pilota. Viņš pat nepamanīja, kā viņu pieveica miegs. Vairākas reizes vi­ņam miegā likās, ka dzinēji sāk strādāt, un

viņš veltīgi pūlējās pamosties, tikai sapņoja, ka pieceļas, iet uz vadības kabīni, atrod to tukšu un, meklēdams kādu no komandas lo­cekļiem, sāk maldīties pa raķetes pakaļgala gaiteņu labirintiem, kas bija melni kā darva. Pirkss pamodās pie rakstāmgalda, viss vie­nos sviedros, nikns, jo apzinājās, kas tā būs par nakti pēc tik daudz dienā nogulētām stundām. Kad pievakarē pilots ieslēdza dzi­nējus, viņš izmantoja to un iegāja karstā vannā. Atsvaidzinājies devās uz kopkajīti, iedzēra radiotehniķa sagatavoto kafiju un pa telefonu pajautāja sardzes pilotam, kāda ir reaktora temperatūra. Tā tuvojās tūkstoš grādiem, bet arvien vēl nevarēja sasniegt kritisko. Ap desmitiem Pirkšu izsauca vadī­bas kabīne — viņi lidoja garām kādam ku­ģim, kas jautāja, vai viņiem esot ārsts. Pirkss, uzzinājis, ka runa ir par asu apendicīta lēkmi, nolēma nepiedāvāt savu feldšeri, jo vairāk tādēļ, ka trīs miljonus kilometru aiz viņiem lidoja kāds liels pasažieru kuģis, kas bija izteicis gatavību piebremzēt un izsūtīt ārstu.

Tik vienmuļi, bez kādiem notikumiem pa­gāja visa diena. Vienpadsmitos balto gaismu uz visiem klājiem, izņemot vadības kabīni un reaktora kameru, nomainīja zilgano nakts spuldžu mirgošana. Kopkajītē gandrīz vai līdz pusnaktij dega maza spuldzīte virs šaha dēļa. Tur sēdēja Simss un spēlēja pats ar sevi. Pirkss aizgāja vēl pārbaudīt tempera­tūru dibentilpnēs un pa ceļam satika Bomanu nākam no reaktora puses. Inženierim bija sa­mērā labs noskaņojums: noplūde nepalieli­nājās un dzesināšanas sistēma darbojās gluži ciešami.

Inženieris atvadījās un aizgāja, atstājis Pirkšu aukstā, tukšā gaitenī. Viegla gaisa strāva kāpa augšup, putekļaino zirnekļu tīklu atliekas ap ventilācijas spraugām neskanīgi trīcēja.

Pirkss ilgi staigāja pa augsto, baznīcas vel­vēm līdzīgo eju starp galvenajām tilpnēm, kamēr dažas minūtes pirms pusnakts apklusa dzinēji.

No kuģa malu malām līdz Pirksam nonāca griezīgas un klusinātas skaņas, tās pamazām attālinājās un kļuva vājākas. Tie bija nepie- stiprinātie priekšmeti, kas kustējās ar sākot­nējo paātrinājumu, sizdamies pret sienām, griestiem, grīdām; šo sitienu atbalsis, kas piepildīja, šķiet, pēkšņi atdzīvojušos kuģi, vēl kādu mirkli virmoja gaisā, tad izdzisa, un atkal iestājās klusums, kuru vēl klusāku pa­darīja ventilatoru vienmērīgā dūkoņa.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x