Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pirkss pacēla galvu. Kaut kur tuvumā klaudzināja. Kāds dauzīja ar āmuru pa metālu. Pirkss devās uz šīs skaņas pusi, klau­soties, kā tā brīžiem pieņemas spēkā, brīžiem norimst, un beidzot ieraudzīja grīdā iemon­tētas sarūsējušas sliedes. Pa tām kādreiz no­laida galvenajās tilpnēs kravas platformas. Tagad Pirkss lidoja ātri, juzdams, kā gaiss noglauž seju. Skaņa kļuva aizvien spēcīgāka. Pēkšņi Pirkss pamanīja zem griestiem cau­ruli. Tā iznāca no šķērsgaiteņa. Vecs cauruļ­vada kanāls. Pirkss pieskārās tam. Caurule nodrebēja. Klaudzieni savienojās grupās, pa divi, pa trīs. Pēkšņi viņš saprata. Morzes alfabēts.

-- Uzmanību …

Trīs klaudzieni.

— Uzmanību …

Trīs klaudzieni.

— E-s-m-u-a-i-z-š-ķ-ē-r-s-s-i-e-n-a-s, — dār­dēja caurule.

Pirkss neviļus salika burtus, zilbi pa zilbei.

— L-e-d-u-s-v-i-s-u-r …

Ledus? Pirkss pirmajā brīdī nesaprata. Kāds ledus? Ko tas nozīmē? Kas …

— K-o-n-t-e-i-n-e-r-s-p-ā-r-p-l-ī-s-i-s, — cau­rule atsaucās. Pirkss bija uzlicis uz tās roku. Kas raida? No kurienes? Viņš mēģināja izdomāt, kur iet cauruļvads. Tas bija avāri­jas kanāls, tas nāca no pakaļgala, sazarojo­ties visos klājos. Kas tur vingrinās Morzē? Kas par iedomu! Pilots?

— P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t…

Pauze.

Pirksam aizrāvās elpa. Šis uzvārds pār­steidza viņu kā sitiens. Kādu mirkli viņš ar izplestām acīm skatījās kanālā un pēkšņi metās uz priekšu. «Tas ir otrais pilots,» viņš nodomāja, aizkļuva līdz pagriezienam, at­grūdās un, uzņemdams ātrumu, lidoja uz vadības kabīni, bet caurule virs viņa džink­stēja:

— V-a-i-n-t-e-s-i-m-o-n-s …

Skaņa attālinājās. Pirkss pazaudēja cauruli no redzesloka; pasitās sānis — tā nogriezās uz šķērsgaiteni. Pirkss strauji atgrūdās no

sienas un caur putekļu mākoni saskatīja saliektu caurules sprunguli, kam bija uz­vāzta sarūsējusi slēgplāksne. Tas bija cauru­les gals. Uz vadības kabīni tā neiet? Tātad … tātad tā nāk no pakaļgala? Bet… tur … neviena nav …

— P-r-a-t-s-s-e-s-t-a-j-ā-p-ē-d-ē-j-ā,— šķin­dēja caurule. Pirkss kā sikspārnis karājās pie griestiem, ieķēries ar saliektiem pirk­stiem caurulē. Deniņos pulsēja asinis. Pēc īsas pauzes atkal atskanēja klaudzieni:

— B-a-l-o-n-ā-p-a-l-i-c-i-s-t-r-ī-s-d-e-s-m-i-t- 1-ī-d-z-n-u-l-l-e-i…

Trīs klaudzieni.

— M-o-m-s-e-n-a-t-s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-e- n…

Pauze.

Pirkss apskatījās visapkārt. Valdīja pilnīgs klusums, tikai ventilatora aizvars aiz pagrie­ziena plaukšķēja vēja brāzienos, un no tu­rienes izpūstie gruži, lēni griezdamies, vijās augšup, metot uz griestiem virs spuldzēm ēnas, it kā tur veseliem bariem lidinātos lieli, neveikli naktstauriņi. Pēkšņi sāka birt strauji klaudzieni:

— P-r-a-t-p-r-a-t-p-r-a-t-m-o-m-s-e-n-s-n-e-a -t-b-i-l-d-s-e-p-t-ī-t-a-j-ā-i-r-s-k-ā-b-e-k-l-i-s-v- a-i-t-u-v-a-r-i-i-z-i-e-t-c-a-u-r-i- — u-z-t-v-e- r-u …

Pauze. Spuldzes dega joprojām ar to pašu gaismu, gruži un putekli lēnām virpuļoja. Pirkss gribēja palaist vaļā cauruli, bet ne­varēja. Gaidīja. Tā atsaucās:

— S-i-m-o-n-s-i-z-s-a-u-c- m-o-m-s-e-n-u p-r-a-t-s-s-e-s-t-a-j-ā« a-i-z- š-ķ-ē-r-s-s-i-e-n-a-s a-r-p-ē-d-ē-j-o-b-a-l-o-n-u- m-o-m-s-e-n- a-t- s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-e-n…

Pēdējais, smagais belziens. Caurule vēl ilgi vibrēja. Pauze. Pēc tam vairāki nesapro­tami klaudzieni un ātra klaboņa:

— V-ā-j-i-d-z-i-r-d-u-v-ā-j-i-d-z-i-r-d-u …

Klusums.

— P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t- u-z-t-v-e-r-u…

Klusums.

Caurule nodrebēja. Gluži kā no tālienes nāca aprauti sitieni. Trīs svītras. Trīs punkti. Trīs svītras. SOS. Katrs nākamais sitiens bija vājāks. Vēl divas svītras. Un vēl viena. Un gari stiepta izdziestoša skaņa, it kā kāds berztu vai skrāpētu cauruli — to varēja dzir­dēt vienīgi šādā absolūtā klusumā.

Pirkss atgrūdās un ar galvu pa priekšu aizlidoja gar cauruli, kad tā pagriezās, pa­griezās arī viņš, pacēlās, nolaidās, šķeldams ar galvu gaisu. Vaļēja šahta. Slīpums. Šauri gaiteņi. Kravas nodalījumu vārti — vieni, otri, trešie. Kļuva tumšāks. Pirkss vilka ar pirkstiem pa cauruli, lai to nepazaudētu, melni, sakaltuši putekļi nobrāza plaukstas; klāji jau bija palikuši aiz muguras, viņš at­radās telpā bez grīdas un griestiem, kas at­dalīja ārējo apvalku no tilpnēm; starp tra- vērsām melnēja rezerves tvertņu uzblīdušie ķermeņi, no augšas krita putekļainās gais­mas strēles. Pirkss paskatījās augšup un mel­najā šahtā ieraudzīja divas spuldžu rindas, spuldzes bija rūsganas no putekļiem, kas stiepās Pirksam nopakaļ kā garš mākonis, kā neredzama ugunsgrēka dūmi. Gaiss šeit bija sastāvējis, sasmacis, varēja just sakarsētas dzelzs smaku. Pirkss lidinājās starp tikko sa­manāmām metāla konstrukcijām, bet caurule stiepti džinkstēja:

— P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t…

Cauruļvads sazarojās. Pirkss satvēra abus

atzarus, lai noskaidrotu, no kurienes nāk skaņa, taču tā arī netika gudrs. Uz labu laimi nogriezās pa kreisi. Kaut kāda lūka. Šaurs tunelis, melns kā darva. Tuneļa galā — gais­mas aplis. Pirkss izlēca no tuneļa. Viņš atra­dās reaktora priekštelpā.

— T-e-v-a-i-n-s- p-r-a-t-s- n-e-a-t-b-i-l-d … — džinkstēja caurule, kad viņš atvēra pirmās durvis. Sejā iesitās karsts gaiss. Pirkss uzkāpa uz platformas. Kauca kompresori. Silts vējš sajauca viņam matus. No šejienes viņš redzēja rakursā reaktora betona sienu, spīdēja ciparnīcas, kā sarkanas lāses drebēja signāluguntiņas.

— S-i-m-o-n-s-i-z-s-a-u-c- v-a-i-n-u- d-z-i-r- d-u- m-o-m-s-e-n-u- z-e-m- m-a-n-i-s, — dār­dēja caurule tepat blakus. Tā iznāca laukā no sienas un lokveidīgi aizstiepās lejup, sa­vienojoties ar galveno cauruļvadu. Sazaro­juma priekšā, kājas iepletis, stāvēja auto­māts. Likās, ka viņš cīnās ar neredzamu pretinieku, tik zibenīgi kustējās viņa rokas. Pilnām saujām viņš meta cementa javu, sa­placinādams to ar plaukstu sitieniem, piela­bodams, veidodams, tad pārgāja pie nākamā posma — un iestājās pauze. Pirkss ieklau­sījās automāta darba ritmā. Rokas kā staigā­joši klaņi izklaudzināja:

— M-o-m-s-e-n-m-e-t-š-l-ū-t-e-n-i- p-r-a- t-a-m-b-e-i-d-z-a-s-s-k-ā-b-e-k-l-i-s…

Terminuss sastinga ar paceltām rokām, karājoties gaisā iepretī savai gandrīz cilvēka ēnai. Viņa kvadrātveidīgā galva grozījās pa labi un pa kreisi. Viņš pārbaudīja nākamo savienojumu. Noliecās. Saliecis plauksta ķelles veidā, paņēma cementu. Atvēzējās. Rokas iekļāvās ritmā. Caurule sāka trīcēt no belzieniem:

— N-e-a-t-b-i-l-d-n-e-a-t-b-i-l-d …

Pirkss pārmeta kājas pār margām un no­laidās lejā.

— Terminus! — viņš uzkliedza, vēl nepie- skāries grīdai.

— Klausos, — automāts tūdaļ atsaucās. Viņa kreisā acs pavērsās uz cilvēka pusi; labā turpināja grozīties orbītā, vērojot rokas, kuras apmeta cauruli ar cementu, izklaudzi- nādams:

— P-r-a-t- a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t- u-z-t-v-e- r-u…

— Terminus! Ko tu dari?! — Pirkss iesau­cās.

— Noplūde. Četras desmitdaļas rentgena stundā. Plombēju to, — automāts atbildēja dobjā basā, bet viņa rokas tai pašā laikā izklaudzināja:

— T-e- v-a-i-n-s-m-o-m-s-e-n- a-t-s-a-u-c-i- e-s-m-o-m-s-e-n …

— Terminus!!! — Pirkss vēlreiz iekliedzās. Viņš skatījās gan uz metāla seju un kreiso aci, kas šķielēja uz viņa pusi, gan uz ziboša­jām dzelzs plaukstām.

— Klausos, — tikpat monotoni atkārtoja automāts.

— Ko tu … raidi ar Morzes ābeci?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x