Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vienpadsmitos četrdesmit — dzinēju pār­baude. Tagad atpakaļceļa vairs nebija. Izrā­dījās, ka ir vēl vērtīgi cilvēki, sevišķi Pirk­sam iepatikās inženieris Bomans, — viņu ne redzēja, ne dzirdēja, bet viss noritēja ar pulksteņa precizitāti: dīzu izpūšana, mazā vilkme, pilna vilkme. Sešas minūtes pirms starta, kad komandtornis deva signālu «Sa­gatavoties, starts!», viņi bija gatavi. Visi jau gulēja krēslos, kad parādījās feldšeris; otrais pilots, mulats, atgriezās pēc tikšanās ar līgavu nomāktā garastāvoklī. Dinamiskais skaļrunis rēca, gārdza, murmināja; beidzot automāta rādītājs apstājās pie nulles — ceļš brīvs. Starts!

Pirkss, protams, zināja, ka 19 000 tonnu nav patruļas čaumala, kurā ir tieši tik daudz vietas, lai plati pasmaidītu, kuģis nav blusa, pats nepalēksies, ir jādod vilkme, — bet neko tamlīdzīgu viņš nebija gaidījis. Uz ci­parnīcas jau puse jaudas, viss korpuss trīc, it kā taisītos sašķīst gabalos, bet slodzes indi­kators rāda, ka viņi vēl nav atrāvušies no betona. Pirksam jau iešāvās prātā, ka «Zvaigzne» varbūt aizķērusies aiz kaut kā, — stāsta, šādas lietas gadoties reizi simt ga­dos, — bet šai brīdī rādītājs sakustējās. Uguns stabs pacēla «Zvaigzni», tā trīcēja, gravimetra rādītājs kā neprātīgs lēkāja pa skalu; Pirkss nopūties atlaidās spilvenos, at­slābināja muskuļus — tagad viņš, pat ja gribētu, neko nevarētu izdarīt. Raķete cēlās augšup. Tūlīt viņus pa radio brīdināja, ka startē ar pilnu jaudu — tas palielinot radio­aktīvo inficēšanos. Kompānijai tiks uzlikts papildu naudas sods. Kompānijai? Ļoti labi, lai maksā, velns to rāvis! Pirkss tikai savie­bās, viņš pat necentās runāt pretī komand­punktam, pierādīt tam, ka startējis ar pus- vilkmi. Vai tad viņam tagad būtu jānosēžas, jāizsauc komisija un jāpieprasa ieprotokolēt uranogrāfu ierakstus?

'Starp citu, Pirkšu tagad nodarbināja pavi­sam kas cits — izlaušanās cauri atmosfērai. Savu mūžu viņš vēl nebija lidojis ar kuģi, kas tā kratītos. Tā laikam varētu justies cil­vēki viduslaiku tarānā, kas laužas cauri mū­riem. Visapkārt viss lēkāja, viņus tā mētāja siksnās, ka sirds kāpa laukā pa muti, gravi- metrs nekādi nevarēja izšķirties: brīžiem rādīja 3,8, brīžiem 4,9, nekaunīgi tuvojās ciparam pieci un tūdaļ kā nobijies noskrēja uz 3. Bija tāds iespaids, it kā izplūdes dīzes būtu piedzītas ar klimpām. Viņi cēlās augšā jau ar pilnu jaudu, Pirkss ar abām rokām spieda ķiveri pie galvas, citādi nevarēja dzir­dēt pilota balsi radioaustiņās — tik neganti rēca «Zvaigzne»! Tā nebija uzvarošā ballis­tiskā dārdoņa. Raķetes cīņa ar zemes pievilk­šanas spēku līdzinājās izmisuma pilnai ago­nijai. Kādas pāris minūtes šķita, ka viņi nevis startē no Zemes, bet nekustīgi karājas, ar visu atsitiena spēku atgrūzdami no sevis planētu, tik izjūtama bija «Zvaigznes» mok­pilnā piepūle! Visas kontūras vibrācijas dēļ it kā izplūda, un Pirksam likās, ka viņš dzird plīstam šuves, bet tās jau bija tīrās muļķības: šādā elles troksnī viņš nevarētu sadzirdēt pat tauru skaņas, kas sauc uz pastaro tiesu.

Priekšgala apvalka temperatūra — tas bija vienīgais indikators, kas nesvārstījās, neatkā­pās, nelēkāja un neaizkavējās, bet mierīgi kāpa uz augšu, it kā uz skalas vēl būtu vismaz metrs vietas, nevis paši pēdējie, sarkanie ci­pari — bija 2500, 2800. Kad Pirkss paskatījās uz skalu, bija atlikušas vairs tikai dažas svīt­riņas. Bet «Zvaigzne» nebija sasniegusi pat orbitālo ātrumu; viss, ko viņi bija panākuši lidojuma četrpadsmitajā minūtē, bija 6,6 ki­lometri sekundē! Pirksam pēkšņi iešāvās prātā drausmīga doma, kā murgos, kas daž­reiz nomoka pilotus, ka «Zvaigzne» vispār nav atrāvusies no zemes, bet uz ekrāniem zibošie mākoņi nav nekas cits kā no pārplī­sušām dzesināšanas caurulēm plūstošie tvaiki. Patiesībā nebija nemaz tik ļauni: viņi lidoja. Feldšeris gulēja bāls kā krīts un mo­cījās. Pirkss nodomāja, ka no medicīniskās palīdzības, kas viņam jāsniedz komandai, sevišķas jēgas nebūs. Inženieri turējās labi, bet Bomans nebija pat nosvīdis — gulēja ar pievērtām acīm, sirms, mierīgs, vājš kā zēns. Zem krēsliem no amortizatoriem uz grīdas sūcās hidrauliskais šķidrums, ļoti jauki — virzuļi bija aizgājuši gandrīz līdz atturei. Pirkšu interesēja vienīgi tas, kas notiks, ja virzuļi to patiešām sasniegs.

Pirkss bija pieradis pie gluži cita, moderna ciparnīcu izvietojuma, tādēļ viņa galva visu laiku griezās uz nepareizo pusi, kad viņš gribēja pārbaudīt vilkmi, dzesināšanu, āt­rumu, apvalka stāvokli un vispirms, protams, vai viņi iegājuši sinerģiskajā.

Pilots, ar kuru viņi sazinājās sakliedzoties pa interkomu, šķiet, bija nedaudz apjucis: viņi te iegāja kursā, te novirzījās no tā; svār­stības, protams, bija nelielas, sīkas, bet, lau­žoties cauri atmosfērai, ar to pietiek, lai viens raķetes sāns sakarstu vairāk par otru, — tad bruņās rodas kolosāli termiskie spriegumi, un sekas var būt liktenīgas. Pirkss mierināja sevi vienīgi ar cerību, ka šī skran­dainā čaumala, kas izturējusi simtiem startu, izturēs arī šo.

Termopāra rādītājs tiešām aizvirzījās līdz skalas galam: 3500 grādu, uz mata tik daudz, cik bija ārpusē, un, ja tā turpināsies vēl desmit minūtes, Pirkss zināja, ka apvalks sāks izirt, — karbīdi arī nav mūžīgi. Cik biezs ir apšuvums? Nekādu rādītāju par to nebija; katrā ziņā apšuvums bija pamatīgi apdedzis. Pirksam sametās karsts, un vainīgi tur bija vienīgi pārdzīvojumi, jo iekšējais termometrs, tāpat kā starta brīdī, rādīja div­desmit septiņus grādus. Viņi jau bija seš­desmit kilometru augstumā, atmosfēra prak­tiski bija palikusi lejā, ātrums — 7,4 kilo­metri sekundē. Raķete cēlās nedaudz vien­mērīgāk, bet arvien vēl gandrīz ar trīskāršu paātrinājumu. Šī «Zvaigzne» kustējās kā svina klucis. Neparko nevarēja attīstīt pie­nācīgu ātrumu — pat tukšumā. Kādēļ? Pirk­sam nebija ne jausmas.

Pēc pusstundas viņi jau atradās «Arbitra» kursā — tikai aiz šī pēdējā peilējošā pava­doņa viņiem vajadzēja iziet ekliptiskajā trasē Zeme—Marss. Visi iztaisnojās krēs­los, Bomans masēja sev seju, Pirkss juta, ka ari viņam mazliet pietūkušas lūpas, sevišķi apakšēja. Citiem acis bija pielijušas ar asi­nīm, piepampušas, viņus mocīja sauss klepus, aizsmakums, bet tās bija normālas parādības, tās parasti pēc kādas stundas izzūd.

Reaktors strādāja tīri labi; tiesa, vilkme nebija samazinājusies, bet nebija arī pie­augusi, tukšumā tai, patiesību sakot, bija jāpalielinās, taču tas nez kāpēc nenotika. Pat fizikas likumi uz «Zvaigzni», šķiet, neattie­cās. Paātrinājums bija gandrīz normāls, kā uz Zemes, ātrums — 11 kilometru sekundē. Viņiem vēl bija jāattīsta kurjerraķetes āt­rums, citādi līdz Marsam vajadzētu vilkties mēnešiem ilgi. Pagaidām viņi virzījās tieši uz «Arbitru».

Pirkss, tāpat kā visi navigatori, gaidīja no «Arbitra» vienīgi nepatikšanas: vai nu pa­manīs, ka kuģim ir pārāk gara, instrukcijā neatjauta izplūdes liesma, vai arī, ka jonizā­cijas izlādēšanās dīzēs traucē radiosakarus, vai arī pieprasīs nogaidīt, kamēr paiet garām kāds svarīgāks kuģis. Šoreiz tomēr nekas nenotika. «Arbitrs» viņus uzreiz palaida garām un vēl nosūtīja pakal radiogrammu: «Augstu tukšumu». Pirkss atbildēja, un sav­starpējā apmainīšanās ar kosmiskām laipnī­bām beidzās.

Viņi ievirzījās kursā. Pirkss pavēlēja pa­lielināt vilkmi, paātrinājums pieauga, varēja jau kustēties, izlocīt kājas, piecelties. Radio- tehniķis, kurš vienlaicīgi bija arī pavārs, aizgāja uz kambīzi. Visiem gribējās ēst, se­višķi Pirksam, kurš kopš rīta vēl nebija neko baudījis, bet startējot krietni nopūlējies; temperatūra vadības kabīnē tikai tagad sāka celties — nokaitētā ārējā apšuvuma svelme ar novēlošanos iekļuva raķetes iekšpusē. Varēja just, kā smako šķidrā eļļa, kas bija iztecējusi no hidrauliķiem un izplūdusi peļ­ķēs blakus krēsliem.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x