Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Apakšā bija auksts. Gaitenis apliecās kā loks un sazarojās; zemas, iegarenas priekš­telpas galā Pirkss jau redzēja reaktora ka­meras durvis. Šeit bija vēl aukstāks; putek­ļaino spuldžu gaismā baloja elpa. Pirkss pa­purināja galvu. Ledusskapji? Tiem jābūt kaut kur tuvumā. Viņš ieklausījās. Apšu­vuma plāksnes, viegli šķindot, drebēja. Pirkss pagāja zem masīvām velvēm, kurās dobji atbalsojās viņa soļi; viņam bija sajūta, ka viņš atrodas kaut kur dziļi pazemē. Her­mētisko durvju rokturis negribēja padoties. Viņš spieda stiprāk — rokturis pat nepakus­tējās. Pirkss jau gribēja likt virsū tai kāju, taču atšifrēja atslēgas mehānismu: vispirms vajadzēja izvilkt šķelttapu.

Aiz šīm durvīm bija otras, divviru, uz ver­tikālas ass, biezas kā dārgumu glabātavai. No tērauda lobījās nost laka. Acu augstumā varēja samanīt sarkanu burtu atliekas:

«Bī… ta … i».

Pirkss nonāca šaurā, gandrīz pilnīgi tumšā ejā. Kad viņš uzspieda kāju uz sliekšņa, kaut kas noklikšķēja un acis apžilbināja balta gaisma; tūlīt pat iedegās tablo ar galvas­kausu virs sakrustotiem kauliem.

«Ir gan viņi toreiz baidījušies!» Pirkss no­domāja. Metāla pakāpieni dobji iedunējās, kad viņš kāpa lejā uz kameru. Viņš atradās it kā izžuvuša grāvja dibenā: tieši viņa priekšā divu stāvu augstumā līdzīgi cietokšņa mūrim pacēlās izliekta, pelēka reaktora aiz­sargsiena, ko izraibināja nelieli zaļgandzel- teni pauguriņi. Tās bija plombas kādreizējo noplūdumu vietās. Pirkss mēģināja tās sa­skaitīt, bet, uzkāpis uz platformas un ierau­dzījis visu sienu no augšas, atteicās no sava nodoma; dažās vietās aiz plombām vairs ne­bija redzams betons.

Platforma, ko balstīja dzelzs stabiņi, bija atdalīta no pārējās kameras ar stikla sienām, likās, ka tai uzlikta virsū stikla kārba. Pirkss nojauta, ka tas ir svina stikls, kam jāpasargā no stipras radiācijas, tomēr tik un tā šis atomarhitektūras piemineklis Pirksam šķita bezjēdzīgs.

No tāda kā neliela jumtiņa apakšas rēgojās starveidīgi izplesti Geigera skaitītāji, kas bija pavērsti pret reaktora vēderu. īpašā nišā Pirkss atrada ciparnīcas, nekustīgas, izņemot vienu. Reaktors darbojās tukšgaitā.

Pirkss nokāpa lejā un, notupies uz ceļiem, ieskatījās kontrolakā. Periskopa spoguļi aiz vecuma bija pārklājušies ar melniem plan­kumiem. Tā kā par daudz radioaktīvo izde­džu, bet galu galā Marss nav Jupiters, var aizlidot un atlidot desmit dienās. Rādās, ka kurināmā pietiks vairākiem šādiem reisiem. Pirkss iedarbināja kadmija blendes. Rādītājs nodrebēja un negribot pārvietojās uz skalas otru galu. Pārbaudīja aizkavēšanos — var iztikt! Kaut tikai kosmiskās inspekcijas kon­trolieris skatītos caur pirkstiem!

Kaktā kaut kas sakustējās. Divas zaļas uguntiņas. Pirkss cieši paskatījās uz tām un nodrebēja: tās lēnām pārvietojās. Pirkss pa­gājās tuvāk. Tas bija kaķis. Melns, novārdzis. Viņš klusi ieņaudējās un pieglauda muguru Pirksa kājai. Pirkss pasmaidīja un pavērās apkārt. Augstu uz dzelzs plaukta viņš ierau­dzīja rindā saliktus būrīšus. Tajos knosījās kaut kas balts. Laiku pa laikam starp stiepļu pinumiem paspīdēja melnas acu pērlītes. Baltās pelītes. Dažreiz tās vadāja vecos ku­ģos kā dzīvus radioaktīvās noplūdes indika­torus; Pirkss noliecās, lai noglāstītu kaķi, bet tas izslīdēja no rokas apakšas, pagriezās uz vistumšāko un šaurāko kameras daļu, klusi ieņaudējās, uzmeta kūkumu un, pieplacis pie zemes, lavījās pie betona sienas balsta, aiz kura melnēja kaut kas taisnstūrainai ejai līdzīgs. Saspringti izslietās astes galiņš no­raustījās, kaķis līda tālāk, tumsā tas bija vairs tikko saredzams. Pirkss ieinteresēts pa­skatījās turp, pieliekdams galvu. Slīpajā sienā rēgojās pusatvērtas kvadrātveida dur­tiņas, aiz tām kaut kas vāji spīdēja, sākumā izskatījās pēc metāla troses rituļiem. Kaķis, sabozis spalvas, raudzījās uz šo gaišo plan­kumiņu, stīvā aste viegli drebēja.

— Kas tad atkal? Tur nekā nav, — Pirkss nomurmināja un, notupies gandrīz uz papē­žiem, ielūkojās tumšajā iedobumā. Tur kāds sēdēja. Salīkušo stāvu klāja nespodri miglo- jumi. Kaķis, klusi ņaudēdams, devās uz dur­tiņu pusi. Pirksa acis sāka pierast pie tumsas: viņš aizvien skaidrāk saskatīja asus, spīguļo­jošus, augstu saceltus ceļgalus, blāvi vizošas metāla bruņas ap kājām un segmentētas metāla rokas, kas bija tās aptvērušas. Tikai galva slēpās ēnā.

Kaķis ieņaudējās.

Viena roka čīkstēdama sakustējās, izstie­pās un, pieskardamās ar dzelzs pirkstu ga­liem grīdai, izveidoja slīpumu, pa kuru kaķis zibenīgi uzšāvās augšā, lai iekārtotos sēdo­šajam uz pleca.

— Ej tu, — Pirkss sacīja, uzrunādams daļēji kaķi, daļēji radījumu, kas lēnām, it kā milzīgu pretestību pārvarēdams, sāka novākt roku. Pirksa vārdi paralizēja šo kustību. Dzelzs pirksti atsitās pret betonu.

— Kas tur ir? — atskanēja izķēmota, it kā no dzelzs caurules nākoša balss. — Termi- nuss runā — kas?

— Ko tu šeit dari? — Pirkss jautāja.

— Ter-minuss šeit es auksts slik-ti redzu, — balss čerkstēja.

— Tu uzmani reaktoru? — Pirkss jautāja. Viņš jau sāka zaudēt cerību uzzināt kaut ko no automāta, kas bija novecojis tāpat kā viss kuģis, bet zaļās kaķa acis neļāva viņam ap­raut pusvārdā.

— Ter-minuss — reaktoru, — sāka bubi­nāt betona patvertnē. — Es — reaktoru. Reaktoru… — automāts atkārtoja, it kā izbaudītu muļķīgu prieku.

— Piecelties! — Pirkss uzkliedza, jo nekas cits viņam neienāca prātā. Iekšpusē iešņirk- stējās. Pirkss soli atkāpās, redzēdams, ka no tumsas izlien divi dzelzs cimdi ar izplestiem pirkstiem, izgriežas uz āru, pieķeras pie nišas malām un sāk izstiept rumpi, kura kaut kas iebrikšķējās. Metāla stāvs saliecās, izsprau­cās laukā un sāka iztaisnoties, čīkstinādams un čirkstinādams visus locekļus. Uz putek­ļainajām dzelzs locītavām izspiedās eļļas lāses. Vairāk līdzīgs bruņiniekam nekā auto­mātam robots lēnām gāzelējās no viena sāna uz otru.

— Vai te ir tava vieta? — Pirkss no­prasīja.

Automāta stikla acis sāka skatīties katra uz savu pusi, un šī greizacainība padarīja tā plakano metāla seju absolūti trulu.

— Plombas — sagata-votas — divas — sešas — astoņas mārciņas — slikti — redzu — auksti…

Balss nāca nevis no galvas, bet no auto­māta klātā krūšukurvja.

Kaķis, saritinājies kamolā, skatījās uz Pirkšu no dzelzs pleca augstumiem.

— Plom-bas gata-vas, — Terminuss čerk­stēja. Tā rokas nepārtraukti kustējās, un šīs kustības bija Pirksam labi pazīstamas operā­cijas elementi: ar lāpstiņas veidā saliktām plaukstām Terminuss kaut ko uzķēra gaisā un meta kaut kur sev priekšā. Tā pārmaiņu kustībām plombē radioaktīvās sūces. Oksidē­tais rumpis sazvārojās vēl vairāk, melnais kaķis noskrapstināja ar nagiem pa dzelzi, taču nenoturējās un, dusmīgi sprauslādams, kā melna šautra nometās lejā, skardams Pirksa kājas. Automāts to it kā nemanīja. Tas bija apklusis, tikai rokas aizvien vēl konvulsīvi raustījās dziestošās kustībās, kuras šķita kā viņa vārdu mēma atbalss. Beidzot viņš pamira.

Pirkss paskatījās uz reaktora sienu, kas bija aiz vecuma pārakmeņojusies, visa vienos notecējumos, ar tumšiem cementa plāksteru plankumiem, un pagriezās pret Terminusu. Tas droši vien bija ļoti vecs, — kas zina, varbūt pat vecāks par kuģi. Labais plecs acīmredzot bija apmainīts, uz gurniem un lieliem bija skaidri samanāmas metinā­šanas pēdas, nokaitētais un pēc tam atdzisu­šais metāls pie dzelzs šuvēm kļuvis gandrīz tumši zils.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x