Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pirkss pacēla savu nesamo un devās tālāk. Raķetes pacelšanās it kā satrieca nakti, kļuva ar katru brīdi gaišāks, un varēja jau redzēt, kā grāvjos saplok kūstošais sniegs un viss līdzenums izkāpj no tvaika mākoņiem.

Aiz stiepļu pinuma žoga, kurā laistījās ūdens lāses, stiepās gara, ar velēnām klāta aizsargsiena kosmodroma apkalpei. Nedzīva,

mitruma piesūkusies pērnā gada kūla neļāva „ labi atsperties, taču Pirkss tik ļoti steidzās, ka nemeklēja tuvākās pārejas pakāpienus, bet ar ieskriešanos tika kalnā un ieraudzīja raķeti no tālienes.

Izslējusies pāri visām citām raķetēm, augsta kā tornis tā stāvēja atsevišķi. Tādas jau sen vairs nebūvēja. Pirkss apgāja uz betona sakrājušās seklās peļķes, tālāk to gandrīz vairs nebija: ūdens acumirklī iztvai­koja no termotrieciena, četrstūrainā plāksne sausi un spalgi kā vasarā skanēja zem papē­žiem. Jo tuvāk viņš gāja, jo vairāk bija jāat­liec galva. Raķetes bruņas izskatījās it kā pārmaiņus noklātas ar līmi un māliem kopā ar kaut kādām lupatām. Agrāk volframam mē­ģināja pievienot azbesta karbīda šķiedras. Kad šāds kuģis, bremzējot atmosfērā, divas trīs reizes apsvila, tas bija viscaur vienās skrandās, it kā tam būtu dīrāta āda. Šīs skrandas nebija vērts raut nost, tūlīt atkal parādītos jaunas, jo pretestība starta laikā bija kolosāla. Un stabilitāte, vadāmība — stājies kaut tūlīt Kosmiskā tribunāla priekšā: acīmredzams noziegums.

Pirkss gāja nesteigdamies, lai gan čemo­dāns jau bija pamatīgi novilcis rokas: viņš gribēja kā nākas apskatīt kuģi no ārpuses; uz debess fona gluži kā Jēkaba kāpnes iezī­mējās trapa vieglā konstrukcija, raķetes sie­nas bija pelēkas kā akmens — starp citu, viss vēl bija pelēks: pa betonu izsvaidītās tukšās kastes, stikla baloni, sarūsējušie dzelzs lūžņi, metāla spirāļu rituļi.

Nekārtīgi samesti, tie liecināja, ka iekrau­šana notikusi steigā. Soļus divdesmit no trapa Pirkss nolika čemodānu zemē un pa­vērās apkārt. Likās, krava atradās jau kuģī; milzīgā kāpurķēžu kravas platforma bija at­bīdīta, un tās āķi nokarājās kādus divus metrus no korpusa. Pirkss pagāja garām tērauda ķetnai, ar kuru kuģis, liels un melns uz rītausmas fona, atspiedās pret betonu, un palīda zem raķetes pakaļgala. Betons bija ieliecies zem ķetnas kolosālā svara, un pa to uz visām pusēm aizstiepās plaisas.

«Samaksās arī par to,» ieiedams raķetes pakaļgala ēnā, Pirkss iedomājās kuģa īpaš­niekus. Atmetis atpakaļ galvu, viņš apstājās zem pirmās izplūdes piltuves. Tās apmali, kas rēgojās pārāk augstu, lai būtu aizsnie­dzama, klāja bieza sodrēju kārta. Pirkss ievilka nāsīs gaisu. Lai gan dzinēji jau sen nestrādāja, viņš tomēr sajuta aso, raksturīgo jonizācijas svilumu.

— Panāc šurp, — kāds ierunājās viņam aiz muguras. Pirkss atskatījās, bet nevienu neredzēja. Un atkal izdzirda to pašu balsi — it kā no trīs soļu atstatuma.

— Hei, vai te kāds ir? — Pirkss iesaucās. Viņa balss dobji noskanēja zem raķetes melnā pakaļgala kupola, kas ņirdza pretī ar desmitiem dobumu. Klusums. Pirkss aizgāja otrā pusē un ieraudzīja kādus trīssimt metrus tālāk rosāmies cilvēkus: stāvēdami rindā, viņi vilka pa zemi smagu kurināmā padeves šļūteni. Vairāk neviena nebija. Pirkss vēl bridi klausījās, un atkal, šoreiz no augšas, līdz viņam nonāca neskaidra murmināšana. Acīmredzot šādu efektu radīja izplūdes pil­tuves: tās darbojās kā reflektori, koncentrē­jot apkārtējās skaņas. Pirkss atgriezās pēc čemodāna un devās pie trapa.

Iegrimis savās domās, — kas tās bija par domām, viņš nevarētu pateikt — Pirkss ne­pamanīja, kā uzkāpa pa sešstāvu kāpnēm. Augšā uz alumīnija margu ietvertās platfor­mas viņš pat nepagriezās, lai ar skatienu atvadītos no Zemes. Tas viņam neienāca prātā. Iekāms atvērt lūku, viņš pārvilka ar pirkstu pār bruņām. īsta rīve. Virsma atgā­dināja skābes saēstu klinti.

«Nu, ko lai dara, pats tā gribēju,» viņš no­murmināja. Lūka smagi atvērās, it kā būtu nosprostota ar bluķiem. Barokamerā izska­tījās kā mucas iekšpusē. Pirkss aptaustīja caurules, saberza pirkstos sausus putekļus. Rūsa.

Spraucoties caur iekšējo lūku, Pirkss vēl paguva ievērot, ka starplika ir salāpīta. Aug­šup un lejup stiepās ar nakts spuldzēm ap­gaismotas vertikālas gaiteņu akas. To gaisma perspektīvā saplūda gaišzilā strēlē. Kaut kur virmoja ventilatori, žlakstēja neredzams sūk­nis. Pirkss izslējās. Visu šo bruņu un klāju masīvu viņš sajuta kā pats sava ķermeņa turpinājumu. 19 000 tonnu, velns parāvis!

Ceļā uz vadības kabīni Pirkss nevienu ne­satika. Gaitenī valdīja tik absolūts klusums, it kā kuģis jau atrastos kosmosā. Pneimatis­kais sienu pārklājums bija vienos traipos; lejup nokarājās apbružātas troses, pie kurām varēja pieķerties bezsvara stāvoklī. Desmi­tiem reižu pārgrieztie un sametinātie cauruļ­vadu savienojumi atgādināja apdegušus kar­tupeļus, kas izņemti no apdzisuša ugunskura. Pa bremsbergiem Pirkss aizgāja līdz sešstū­rainai telpai ar ovālām metāla durvīm katrā sienā. Ar auklām notīti misiņa rokturi pnei­matisko vietā.

Numeratoru lodziņi bolīja savas stikla acis. Pirkss nospieda informatora pogu — noklik­šķēja relejs, metāla kārbā kaut kas noča- bēja, bet ekrāns palika tumšs.

«Ko nu?» Pirkss nodomāja. «Skriet sūdzē­ties KIK?»

Viņš atvēra durvis. Vadības kabīne izska­tījās kā troņa zāle. Nekustīgo ekrānu stiklos gluži kā spogulī Pirkss ieraudzīja sevir plat­malē, kas lietū bija galīgi zaudējusi formu, ar čemodānu, rudens mētelī viņš izskatījās pēc pilsētnieka, kurš raķetē ieklīdis nejauši. Uz paaugstinājuma stāvēja plati pilotu krēsli ar dziļiem sēdekļiem — tajos varēja iegrimt līdz krūtīm, un tie iedvesa cieņu ar saviem apmēriem. Pirkss nolika čemodānu uz grīdas un piegāja pie pirmā krēsla. Tajā melnoja ēna — it kā pēdējā stūrmaņa rēgs. Pirkss uz­sita ar plaukstu pa krēsla atzveltni — sacē­lās putekļi, degunā iekņudējās, viņš sāka neganti šķaudīt un pēkšņi iesmējās. Putu­plasta krēsla paroču polstejums bija laika zoba sagrauzts. Skaitļojamās mašīnas — tādas Pirkss vēl nebija redzējis. To konstruk­tors, liekas, bija pārlieku daudz skatījies uz ērģelēm. Pultis bija vienās ciparnīcās: cilvē­kam vajadzēja būt ar simt acīm, lai varētu novērot visas uzreiz. Pirkss lēnām pagriezās. Pārlaizdams skatienu no vienas sienas uz otru, Pirkss redzēja labotu kabeļu mudžek­ļus, sarūsējušas izolācijas plāksnes, roku nopulētas dzelzs stūres hermētisko starpsienu noblīvēšanai, izbalojušu krāsu uz ugunsdro­šības ierīcēm. Viss bija tik putekļains, tik vecs…

Pirkss iespēra pa krēsla amortizatoriem. Tūlīt sāka tecēt hidrauliķi.

«Ja jau citi lidojuši, arī es varēšu,» viņš nodomāja. Atgriezās gaiteni, pa pretējām durvīm iekļuva sānejā un devās taisni uz priekšu. Blakus lifta durvīm Pirkss pamanīja uz sienas nedaudz tumšāku izcilni. Pielika plaukstu — nē, viņš nebija kļūdījies. Aiz- plombēts caurums. Pameklēja blakus citas plombas, bet šeit acīmredzot tika nomainīta vesela sekcija — griesti un sienas bija gludi. Viņš atkal paskatījās uz plombu. Cements bija sastindzis pikās, šķita, ka viņš saredz neskaidrus nospiedumus, ko atstājušas draus­mīgā steigā strādājošas plaukstas. Pirkss iekāpa liftā un brauca līdz pašai apakšai, līdz reaktoram. Lodziņā nesteidzīgi slīdēja spīdoši klāju cipari: piektais … sestais … septītais …

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x