Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pirkss atcerējās, ka rakstāmgalda atvilktne navigatoru kabīnē ir sametusies, un, meklē­dams kaltu, pa garu, šauru kā zarna gaiteni starp kreisā borta tilpni un kabeļu tuneli no­kāpa noliktavā; tā laikam bija visputekļai­nākā vieta uz kuģa, turklāt putekļi, kuros viņš bija iebridis pāri galvai, nenosēdās, un viņš, pa pusei noslāpis, taustīdamies tikko aizkļuva līdz izejai.

Pirkss bija gandrīz jau pašā kuģa vidū, kad gaiteni atskanēja soļi. Bezsvara stāvoklī tā iet varēja vienīgi automāts. Patiešām, ska­nīgos soļus pavadīja pie grīdas pielīpošo magnēta piesūcekņu plaukšķēšana. Pirkss nogaidīja, kamēr ejā uz tālo spuldžu fona parādījās melns siluets. Terminuss gāja, ne­droši līgodamies un plaši vicinādams rokas.

— Ei, Terminus! — Pirkss uzsauca, izie­dams no ēnas.

— Klausos.

Smagais stāvs apstājās; korpuss pēc inerces sasvērās uz priekšu un atkal lēnām ieņēma vertikālu stāvokli.

— Ko tu šeit dari?

— Peles, — atbildēja balss no krūšu vai­roga, un likās, ka no bruņām runā aizsmacis punduris. — Peles gul nemierīgi. Mostas augšā. Skraida. Grib dzert. Ja grib dzert, tad tām jādod ūdens. Peles daudz dzer, kad augsta temperatūra.

— Un ko tu dari? — Pirkss pajautāja.

Automāts salīgojās.

— Augsta temperatūra. Staigāju. Vienmēr staigāju, kad augsta temperatūra. Ūdeni pe­lēm. Ja izdzers un aizmigs — labi. Bieži no­tika kļūdas augstas temperatūras dēļ. Novē­roju. Izeju, atgriežos pie reaktora. Ūdeni pelēm …

— Tu nes ūdeni pelēm? — Pirkss jautāja.

— Jā. Terminuss.

— Bet kur tev ir ūdens?

Automāts vēl divas reizes atkārtoja «aug­sta temperatūra», un visu laiku likās, ka tajā ir paslēpts cilvēks, jo Terminuss neizpratnē sāka ātri un kaut kā nevarīgi celt rokas pie acīm, kuru redzokļi sakustējās dobumos un pievērsās dzelzs plaukstām. Pēc tam viņš sacīja:

— Nav ūdens. Terminuss.

— Bet kur tad tas palicis? — Pirkss neat­laidās. Piemiedzis acis, viņš vēroja robotu, kas, izslējies galvas tiesu augstāk par viņu, izdvesa dažas neartikulētas skaņas un negai­dīti noteica basā:

— Aiz … miršu.

Pirkss apmulsa — tik nevarīgi tas skanēja. Kādu brīdi viņš skatījās uz dzelzs korpusu, kas viegli līgojās.

— Aizmirsi, jā? Ej pie reaktora. Ej! Dzirdi?

— Klausos.

Terminuss iešņirkstējās, pagriezās uz vie­tas un devās prom tādiem pašiem pārāk stingriem, kokainiem, it kā vecīgiem soļiem. Attālinoties viņš kļuva aizvien mazāks. Vienā no pēdējiem pagriezieniem viņš pa­klupa, smagi novicināja rokas, atguva līdz­svaru un nozuda sānu ejā. Vēl kādu laiciņu varēja dzirdēt atbalsojamies viņa soļus. Pirkss gribēja atgriezties savā kajītē, tad pārdomāja un, bez trokšņa peldēdams virs grīdas, nokļuva līdz sestajai ventilācijas akai. Pārvietoties pa akām bija noliegts, pat ja dzinēji izslēgti, taču Pirkss aizliegumu ne­ievēroja. Spēcīgi atgrūdies no iežogojuma, viņš desmit sekundēs izlidoja cauri septiņiem stāviem, kas atdalīja kuģa vidusdaļu no pa­kaļgala. Reaktora kamerā viņš neiegriezās. Sienas vidū rēgojās garš aizbīdnis. Pirkss pie­peldēja pie tā, atvēra šauras durtiņas. Aiz tām bija tēraudā iedarināts taisnstūrains svina stikla lodziņš, kas veidoja peļu būrīšu aizmugurējo sienu. Līdz ar to peles varēja novērot, neieejot kamerā. Aiz stikla Pirkss ieraudzīja netīrus, tukšus būrīšu dibenus, un tālāk aiz stiepļu pinuma kameras dziļumā augstu piestiprinātas spuldzes gaismā spīgu­ļoja ar ūdeni aplietie robota pleci. Automāts gandrīz horizontāli karājās gaisā, slinki kus­tinādams rokas. Viņa bruņas bija noklātas ar baltajām pelēm; tās tekalēja pa plecu plāksnēm, pa krūšu vairogu, drūzmējās tur, kur posmainā vēdera iedobumos lielām lā­sēm bija sakrājies ūdens, peles laizīja to, palēcās, uzlidoja gaisā, bet Terminuss tās ķēra; peles slīdēja starp robota dzelzs pirk­stiem, to astītes bija jocīgi sagriezušās. Skats bija tik vienreizējs un komisks, ka Pirksam gribējās smieties, Terminuss tikmēr bāza sa­ķertās peles būrīšos, tā metāliskā seja atradās pavisam tuvu Pirksa acīm, bet robots acīm­redzot viņu nemanīja. Vēl divas trīs pelītes uzlidoja gaisā. Terminuss saķēra tās, no­slēdza būrīšus un izzuda no Pirksa redzes­loka, vienīgi tā gigantiskā ēna, it kā aizķē­rušies aiz galvenā cauruļvada uzmavas, no­gūlās uz reaktora betona kā izplūdis krusts.

Pirkss klusu aizvēra durtiņas, atgriezās kajītē, izģērbās un apgūlās, bet nevarēja aizmigt. Kādu laiku viņš palasīja astronavi- gatora Irvinga atmiņas, bet acis sūrstēja kā ar smiltīm piebērtas, galva kļuva smaga, to­mēr gulēt negribējās. Viņš ar skumjām no­domāja, ka līdz rītam vēl tālu, un, uzmetis halātu izgāja laukā.

Galvenā gaiteņa un sānu gaiteņa krusto­jumā no ventilācijas spraugas atskanēja soļu troksnis. Pirkss pielika galvu pie rež­ģiem. Dzelzs akas atbalss izkropļotā skaņa nāca no apakšas. Pirkss atgrūdās no režģa, kādu brīdi peldēja ar kājām pa priekšu, pēc tam pa tuvāko vertikālo eju nokļuva raķetes pakaļgala līmenī. Soļi ieskanējās skaļāk, pa­mira, tad atbalsojās ar jaunu spēku. Auto­māts nāca atpakaļ. Pirkss gaidīja to pie pa­šiem gaiteņa griestiem, kas šai vietā bija krietni augsti. Gaiteņa dziļumā šņirkstēja šļūcoši soļi. Skaņa izgaisa. Pirkss jau sāka zaudēt pacietību, kad soļi atskanēja atkal, no ejas iznira gara ēna un tūlīt aiz tās parā­dījās Terminuss. Viņš pagāja zem Pirksa tik tuvu, ka varēja dzirdēt pukstam viņa hidrau­lisko sirdi. Terminuss paspēra vēl dažus so­ļus, apstājās un gari nošņācās. Pēc tam viņš sazvārojās pa labi un pa kreisi, it kā klanītos dzelzs sienām, un devās tālāk uz priekšu. Pie tumšās ieejas sānu gaitenī robots atkal ap­stājās. Ieskatījās tur. Vēlreiz gari nošņācās. Pirkss, tikko skardams ar pirkstu galiem griestus, aizpeldēja pakaļ milzu stāvam.

— Ksss … ksss … — viņš dzirdēja aiz­vien skaidrāk. Terminuss atkal apstājās pie kārtējās ventilācijas akas un mēģināja iebāzt galvu caur režģiem, taču viņam tas neizde­vās. Viņš iešņācās, lēnām iztaisnojās un aiz­steberēja tālāk. Pirksam tas apnika.

— Terminus! — viņš uzsauca. Automāts, kas tieši tobrīd liecās pie akas, sastinga, nepabeidzis kustību.

— Klausos, — viņš sacīja.

— Ko tu atkal šeit dari?»

Pirkss vērās plakanajā metāla maskā, lai gan tā nebija seja un nevarēja neko izteikt.

— Meklēju… — Terminuss atbildēja.

— Meklēju … kaķi.

— Ko?!

Terminuss sāka izslieties. Viņš stiepās uz augšu, rokas gļēvi nokarājās, it kā viņš būtu tās aizmirsis, un tādēļ, ka viņš darīja to tik gausi, locītavas čīkstinādams, viņa kustībās jaudās kaut kas draudošs.

— Meklēju kaķi, — viņš atkārtoja.

— Kādēļ?!

Terminuss brīdi klusēja, sastindzis kā dzelzs statuja.

— Nezinu, — viņš klusu atbildēja, un Pirkss apmulsa. Nāves klusums, blāvā spul­džu gaisma, sarūsējušās kravas ceļa sliedes un aizvērtie vārti darīja gaiteni līdzīgu pa­mestas šahtas ejai.

— Diezgan, — Pirkss beidzot noteica.

— Ej atpakaļ pie reaktora un nenāc no tu­rienes laukā! Dzirdi?!

— Klausos.

Terminuss pagriezās un aizgāja. Pirkss pa­lika viens. Gaisa strāva nesa viņu starp griestiem un grīdu milimetru pēc milimetra uz ventilatora atvērto rīkli. Viņš atgrūdās ar kāju no sienas, pagriezās uz lifta pusi un jo­ņoja augšup, atstādams aiz sevis melnās aku mutes, no kurām kā milzīga pulksteņa tikšķi dimdēja aizvien vājāki un tālāki automāta soļi.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x