Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

4

Nākamajās dienās Pirkss bija aizņemts ar matemātiku. Katrreiz, no jauna ieslēdzot, reaktors sakarsa arvien vairāk, bet tā efek­tivitāte mazinājās. Bomans pieļāva, ka neit­ronu atstarotāji ir galīgi nolietojušies. To apstiprināja lēni, bet neatlaidīgi pieaugošā radioaktīvā noplūde. Pirkss izdarīja vissarež­ģītākos aprēķinus, cenšoties pareizi izkalku- lēt vilkmes un dzesināšanas laiku. Kad reak­tors nedarbojās, Pirkss pārsvieda dzesinošo šķidrumu no sānu tilpnēm uz pakaļgala tilp­nēm, kur pieturējās patiešām tropisks kar­stums. Šī bezgalīgā lāpīšanās prasīja pacie­tību — Pirkss stundām ilgi sēdēja pie skait­ļojamās mašīnas un ar mēģinājumu un kļūdu metodi meklēja vislabāko atrisinājumu. Re­zultātā viņi nolidoja četrdesmit trīs miljonus kilometru ar niecīgu nokavēšanos. Lidojuma piektajā dienā par spīti Bomana pesimistis­kajiem pareģojumiem viņi attīstīja vajadzīgo ātrumu. Izslēgdams reaktoru, kurš nu varēja dzesēties līdz pat nosēšanās brīdim, Pirkss atviegloti nopūtās. Pilotējot šo veco kravas raķeti, viņš redzēja zvaigznes daudz retāk, nekā būdams uz Zemes. Starp citu, viņš par tām arī neinteresējās — pat par sarkano kā vara naudas gabals Marsa disku — viņam pietika ar kursa līknēm.

Vēlu priekšpēdējās ceļojuma dienas va­karā, kad zilo uguņu kliedētā tumsa vērta klājus it kā plašākus, Pirksam ienāca prātā tilpnes. Līdz šim viņš nebija tajās pat ieska­tījies.

Pirkss izgāja no kopkajītes, kur Simss kā vienmēr spēlēja ar Bomanu šahu, un nolai­dās liftā uz pakaļgalu. Kopš tikšanās gaitenī viņš Terminusu vairs nebija nedz redzējis, nedz dzirdējis, bija vienīgi pamanījis, ka no kaķa vairs nav ne miņas, it kā tas vispār ne­būtu bijis uz kuģa.

Vāji apgaismotajās kuģa centrālajās telpās, klusu šalcot, bezgalīgi cirkulēja gaisa strāvas. Kad Pirkss atvēra durvis, zālē iede­gās ar biezu putekļu kārtu klātas spuldzītes. Viņš apstaigāja visu tilpni no viena gala līdz otram. Starp gandrīz vai līdz griestiem sa­krautām kastēm bija palikusi šaura eja. Pirkss pārbaudīja, cik cieši piestiprinātas pie grīdas tērauda lentes, ar kurām bija savilkta katra kravas piramīda; tā kā durvis bija pa­likušas vaļā, atdzīvojies caurvējš izsūca no tumšajiem kaktiem skaidu kaudzes, gružus, pakulas, kuras tikko manāmi šūpojās gaisā kā ūdenslēcas uz ūdens.

Pirkss atradās jau gaitenī, kad izdzirda lēnus, vienmērīgus sitienus:

— Uzmanību …

Trīs sitieni.

Kādu brīdi Pirkss dreifēja gaisa strāvā, kas cēla to aizvien augstāk. Gribot negribot bija jāklausās. Sarunājās divi. Signāli bija vāji, šķita, ka cilvēki taupa spēkus. Sitieni tika raidīti te lēnāk, te ātrāk. Viens bieži kļū­dījās, it kā būtu piemirsis Morzes ābeci. Rei­zēm tie ilgi klusēja, reizēm sāka klaudzināt vienlaicīgi. Melnais gaitenis ar reti izvieto­tām spuldzēm likās bezgalīgs, un tajā šalco­šais vējš it kā nāca no neizmērojama tuk­šuma.

— S-i-m-o-n-d-z-i-r-d-i-v-i-ņ-u, — lēni, neritmiski klaudzēja caurulē.

— N-e-d-z-i-r-d-u — n-e-d-z-i-r-d-u …

Pirkss nikni atgrūdās no sienas un sarā­vies, pievilcis kājas, kā akmens lidoja lejup pa gaiteņiem, kas bija aizvien vājāk apgais­moti: smalkie rūsganie putekli ap spuldzēm sabiezēja, un Pirkss saprata, ka pakaļgals vairs nav tālu. Smagās reaktora kameras durvis bija puspievērtas. Pirkss ieskatījās pa tām.

Kamerā bija auksts. Pa nakti izslēgtie kompresori klusēja, un vienīgi betona sienā apslēptais cauruļvads gandrīz vai cilvēka balsī kaut ko murmināja, kad gaisa burbuli lauza sev ceļu cauri biezajam šķidrumam.

Terminuss, apšķaidījies ar cementu, strā­dāja. Virs viņa galvas, kura nepārtraukti šū­pojās, sparīgi dūca ventilators. Pirkss, nepie- skāries kāpņu pakāpieniem, turēdamies pie margām, nolaidās lejā. Automāta dzelzs rokas klusi šķindēja, svaiga cementa kārta apslāpēja to sitienus.

— N-e-d-z-i-r-d-u … u-z-t-v-e-r-u …

Vai nu nejauši, vai arī tāpēc, ka pavēle palēnināt sitienus nāca no tā paša avota, kas sūtīja Morzes ābeces signālus, caurule du­nēja arvien klusāk. Pirkss stāvēja tieši bla­kus automātam. Tā posmainie vēdera seg­menti, kas virzījās cits citam virsū, kad auto­māts pieliecās, atgādināja insekta vēderiņu. Stiklainajās acīs trīsuļoja sīciņi spuldžu at- spīdumi. Cieši ieskatījies šajās acīs, Pirkss sajuta, ka viņš ir gluži viens šai tukšajā ka­merā ar stāvajām sienām. Terminuss nezi­nāja, ko viņš dara, viņš bija mašīna, kas raidīja atmiņā nostiprinātu skaņu sēriju, ne­kas vairāk. Sitieni aizvien pavājinājās.

— S-i-m-o-n-a-t-s-a-u-c-i-e-s, — Pirkss ar pūlēm atšifrēja. Ritms sajuka. Pirkss piedū­rās pie caurules kādu pusmetru no strādājošā robota saliektā stāva. Viņa pirkstu kauliņi atsitās pret metālu, un šai laikā raidītā sitienu sērija uz mirkli aprāvās. Pakļauda- mies pēkšņam impulsam, Pirkss, nepaguvis aptvert, cik mežonīga ir viņa vēlēšanās iejaukties sen pagājušo gadu sarunā, sāka ātri klaudzināt:

— K-ā-d-ē-ļ-m-o-m-s-e-n-s- n-e-a-t-b-i-l-d … u-z-t-v-e-r-u …

Gandrīz vienlaicīgi ar viņa pirmo sitienu pa cauruli iesita arī Terminuss. Abas skaņas saplūda, automāta roka pamira, it kā viņš būtu izdzirdis Pirkšu, bet, kad Pirkss bija beidzis, roka atkal sāka dzīt cementu savie­nojuma spraugā. Caurule ieskanējās:

— J-o-v-i-ņ-a-m-b-e-i-d-z …

Pauze. Terminuss pieliecās, lai pagrābtu cementa javu. Vai tas bija atbildes sākums? Pirkss, elpu aizturējis, gaidīja. Automāts iztaisnojās, strauji mezdams cementu, un caurule atbalsoja steidzīgus sitienus:

— S-i-m-o-n-v-a-i- t-u …

— T-e-s-i-m-o-n-s-n-e- e-s … k-a-s-r-u-n-ā- j-a … k-a-s-r-u-n-ā-j-a …

Pirkss ierāva galvu plecos; sitieni bira kā krusa:

— K-a-s- r-u-n-ā-j-a-a-t-s-a-u-c-i-e-s- k-a-s- r-u-n-ā-j-a k-a-s-r-u-n-ā-j-a … t-e-s-i-m-o-n-s- t-e- v-a-i-n-s- a-t-s-a-u-c-i-e-s …

— Terminus! — Pirkss iekliedzās. — Iz­beidz! Izbeidz!

Dunoņa izbeidzās. Terminuss iztaisnojās, bet viņa pleci un rokas raustījās, viss viņa korpuss trīcēja dzelzs drudzī, un Pirkss tur­pināja lasīt šos spazmatiskos grūdienus:

— K-a-s-r-u-n-ā-j-a … k-a-s … k-a-s …

— Izbeidz!!! — viņš iekliedzās vēlreiz. Pirkss skatījās uz automātu no sāniem, sma­gie pleci drebēja, un gaismas vizuļi, atstaro­damies no bruņām, atkārtoja:

— K-a-s …

Gluži kā iztukšots pēc vētras, kas izbrāzu­sies tam cauri, automāts pamazām sastinga.

Paceldamies virs grīdas, viņš ar troksni atsitās pret cauruļvada horizontālo atzaro­jumu un palika karājoties, it kā aizķēries aiz caurules, pilnīgi nekustīgi, bet, ieskatījies vērīgāk, Pirkss pamanīja, ka bezspēcīgi no­laistā roka tikko manāmi raustās:

— K-a-s …

Pirkss pats nezināja, ka viņš izkļuvis gai­tenī. Ventilatori dūca. Pirkss peldēja pretī aukstam, sausam vējam, kas pūta no augšē­jiem klājiem. Spuldžu uguņu gaišie apļi slīdēja pār viņa seju.

Kajītes durvis bija pusatvērtas. Uz rak­stāmgalda dega lampa, mezdama uz grīdas šauras gaismas strēles, griesti slīga tumsā.

Kurš tas bija? Kurš tā sauca? Simons? Vains? Bet viņu taču nebija! Viņi gājuši bojā pirms deviņpadsmit gadiem!

Tad kurš gan tas bija? Terminuss? Bet viņš taču tikai laboja cauruļvadus. Pirkss labi zināja, ko dzirdēs, ja mēģinās iztaujāt Ter- minusu — pļāpāšanu par rentgeniem, no­plūdi un plombām. Terminuss pat nenojauš, ka viņa rokas strādā kaut kādā rēgainā ritmā.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x