Staņislavs Lems - PETAURA medības

Notikumi izvērsās aizvien straujāk. Ne jau Pirksam vien likās, ka Celtniecības va­dība ļāvusies panikai; ko gan galu galā varēja izdarīt viens nejēga automāts, pat apbruņots ar starmeti? Tādēļ, kad otrajā ap­spriedē augstākajā līmenī, kas notika pus­dienlaikā, kāds ierunājās par ANO un iero­sināja kaut vai palūgt Drošības Padomei «speciālu sankciju», lai varētu ievest artilē­rijas ieročus (vislabāk kaujas raķetes) vai varbūt pat atomšāviņus, Pirkss kopā ar citiem sāka protestēt, teikdams, ka, nepagu­vusi nevienu uzvarēt, viņi kļūs par ap­smieklu visai Zemei.

Starp citu, bija skaidrs, ka tamlīdzīgs starptautiskās organizācijas lēmums būs jā­gaida vairākas dienas, ja ne pat nedēļas; pa to laiku «trakais» robots var aizklīst dievs zina kur, bet to, kas paslēpies Mēness garo­zas nepieejamās plaisās, vairs nesasniegs nekādi ieroči; tādēļ vajadzēja rīkoties ātri un noteikti. Tad noskaidrojās, ka visgrūtāk būs tikt galā ar sakaru problēmu — visu Mē­ness pasākumu vājo vietu. Bija izsniegts ap­mēram 3000 patentu dažādiem izgudroju­miem, kas centās uzlabot šos sakarus, sākot ar seismisko telegrāfu (izmantojot mikro- sprādzienu signālus) un beidzot ar stacionā­rajiem pavadoņiem «Troja». Šādus pavado­ņus ievadīja orbītā jau pagājušajā gadā, tomēr stāvoklis nekļuva labāks.

Praktiski uzdevumu atrisināja ar mastos novietotu ultraīsviļņu raidītāju sistēmu; tas ļoti atgādināja agrākās pirmspavadoņu laika televīzijas retranslācijas līnijas uz Zemes. Šāda sistēma bija drošāka par pavadoņu sa­kariem, lai gan inženieri aizvien vēl lauzīja galvas, kā padarīt orbitālos raidītājus neju- tīgus pret «Saules vēju». Jebkurš Saules akti­vitātes lēciens un tā izraisītās elektriski uz­lādētu augstas enerģijas daļiņu «vētras» kos­miskajā telpā tūlīt radīja traucējumus, kas apgrūtināja sakarus un bieži vien ilga vai­rākas dienas. Tieši pašreiz plosījās viens no šādiem «Saules taifūniem», tādēļ sakarus starp Pirmo Lunu un Celtniecību uzturēja pa virszemes raidītāju līniju, un operācijas «Petaurs» panākumi bija lielā mērā atkarīgi no tā, vai «dumpiniekam» neuznāks vēlēša­nās iznīcināt mastu fermas, no kurām četr­desmit piecas atradās tuksnesī, kas atdalīja Lunasitiju un kosmodromu no Celtniecības teritorijas. Protams, ar noteikumu, ka auto­māts joprojām siros to apkaimē.

Petauram bija pilnīga manevrēšanas brī­vība, tam nebija vajadzīga ne degviela, ne skābeklis, ne miegs vai atpūta; viņš bija tik ļoti autonoms, ka daudzi inženieri vienīgi tagad īsti aptvēra, cik pilnīgu mašīnu viņi radījuši paši ar savām rokām, — tās turp­māko rīcību neviens nespēja paredzēt. Jo, protams, turpinājās jau agri no rīta sāktās tiešās sarunas Mēness — Zeme starp operā­cijas vadību un firmu «Kibertroniks» — Pe­taura konstruktoru štābu, taču no viņiem neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nebūtu pateicis doktors Makorks. Vienīgi profāni vēl centās pierunāt speciālistus noteikt auto­māta taktiku ar lielās skaitļojamās mašīnas palīdzību.

Vai Petaurs bija saprātīgs? Protams, bet savā veidā! Šī «liekā», bet pašreizējā mo­mentā arī kaitīgā mašīnas «saprātība» izrai­sīja daudzu operācijas dalībnieku dusmas: viņi nevarēja saprast, kādēļ inženieri devuši mašīnai, kas domāta vienīgi kalnrūpniecības darbiem, tādu rīcības brīvību un patstāvību.

Makorks mierīgi paskaidroja, ka «intelek- tronu jaudas pārmērīga paaugstināšana» paš­reizējā tehnikas attīstības posmā ir tas pats, kās palielināta izturības rezerve, kāda gan­drīz vienmēr piemīt tradicionālām mašīnām un dzinējiem. Tā ir avārijas rezerve, kas pa­redzēta funkcionēšanas drošības un izturības paaugstināšanai, jo nav iespējams iepriekš paredzēt, kādās situācijās nokļūs mašīna, ne­atkarīgi no tā, vai tā būtu enerģētikas vai informatīva mašīna.

Tādējādi nevienam, taisnību sakot, nebija ne mazākās nojausmas, ko uzsāks Petaurs. Protams, no visām malām — tai skaitā arī no Zemes — speciālisti sūtīja pa telegrāfu savus padomus; diemžēl tie izrādījās dia­metrāli pretēji. Vieni uzskatīja, ka Petaurs mēģinās iznīcināt «mākslīgos» objektus, pie­mēram, augstsprieguma mastus vai retran­slācijas torņus, citi savukārt domāja, ka viņš izlietos savu enerģiju, lai neproduktīvi iznī­cinātu visu, kas stāv viņam ceļā, lai tā būtu Mēness klints vai bezceļa automašīna ar cil­vēkiem. Pirmie bija par tūlītēju uzbrukumu nolūkā iznīcināt Petauru, citi ieteica izvēlē­ties nogaidīšanas taktiku.

Speciālistu domas saskanēja vienīgi tai ziņā, ka noteikti jānovēro Petaura pārvieto­šanās. Tādēļ Mēness flotile ar divpadsmit posmiem jau no rīta patrulēja virs Miera Jūras un nepārtraukti sūtīja ziņojumus gru­pai, kas apsargāja Celtniecības teritoriju un uzturēja pastāvīgu kontaktu ar kosmodroma pārvaldi. Nebija viegli ieraudzīt Petauru, dzelzs gabalu, milzīgajā, ar lavas laukiem, plaisām un pusaizvērtām aizām noklātajā, turklāt ar sīku krāteru bakurētām nosētajā klinšu tuksnesī.

Kaut šie ziņojumi būtu bijuši noraidoši! Bet patrulējošās komandas jau vairākkārt bija sacēlušas trauksmi, ziņodamas, ka atra­dušas «trako», lai gan vēlāk izrādījās, ka tā ir sevišķas formas klints vai Saules staros spīguļojošas lavas gabals. Pat feroindukcijas meklētāji kopā ar lokatoriem ne sevišķi līdzēja: no Mēness apgūšanas sākotnes pēt­niecības ekspedīcijas klinšainajos tuksnešos bija atstājušas milzum daudz metāla tvertņu, apdegušas raķešpatronu čaulas un dažneda­žādas dzelzs grabažas, kuras vai ik brīdi kļuva par jauna uztraukumu cēloni. Tādēļ operācijas pavēlniecība pat gribēja, lai Pe­taurs uzbruktu kādam objektam, lai viņš bei­dzot parādītos; taču pēdējo reizi viņš bija atgādinājis sevi pirms deviņām stundām, uz- brukdams elektriķu tehniskās palīdzības avā­rijas mašīnai, un kopš tā laika bija kā Mē­ness gruntī iekritis.

Tā kā neviens neuzskatīja par iespējamu nogaidīt — Celtniecībai nekavējoties bija vajadzīga elektroenerģija — operācija, kas aptvēra ap 9000 kvadrātkilometru, pamatojās uz to, ka šo teritoriju pārmeklēja divas pre­timnākošas bezceļa automašīnu grupas, kas virzījās viena otrai pretī no ziemeļiem un no dienvidiem. No Celtniecības puses nāca viena ķēde galvenā tehnologa Stribra va­dībā, bet no Lunasitijas kosmodroma — otra, ko-komandēja kapteinis navigators Pleidars, bet abu pušu operāciju koordinatora loma bija uzticēta Pirksam. Viņš labi saprata, ka kuru katru mirkli viņi riskē pabraukt garām Petauram, kas varēja būt paslēpies, teiksim, dziļā tektoniskā plaisā; viņi nepamanīs to pat tad, ja viņš būs tikai apbērts ar gaišajām Mēness smiltīm; Makorks, kurš kā «padom­devējs intelektroniķis» brauca kopā ar Pirkšu, bija tādās pašās domās.

Bezceļa automašīnu ar mežonīgu spēku svaidīja no vienas puses uz otru, jo viņi brauca ar ātrumu, no kura, kā viņus bezrū­pīgi nobrīdināja šoferis, «agri vai vēlu iztek acis». Viņi atradās Miera Jūras austrumu zonā, līdz rajonam, kur visdrošāk varēja atrasties automāts, bija atlicis tikai nepilnas stundas brauciens. Pēc šīs nosacītās robežas šķērsošanas visai komandai jāuzliek ķiveres, lai pēc negaidīta trāpījuma, zūdot hermētis­kumam vai izceļoties ugunsgrēkam, varētu nekavējoties atstāt mašīnu.

Cik vien iespējams, bezceļa automašīna tika pārveidota par bruņumašīnu: mehāniķi uzmontēja uz tās kupolveidīgā tornīša spē­cīgu kalnu lāzeru, taču trāpījuma precizitāte nebija nekāda spožā. Pirkss uzskatīja to par pilnīgi iluzorisku, it īpaši salīdzinājumā ar Petaura trāpīgumu. Petaurs bija apbruņots ar automātisko tēmēkli, tā fotoelektriskās acis savienojās ar lāzeru, un tas varēja mo­mentā trāpīt objektam, kas atrodas redzes­loka centrā. Bezceļa automašīnā uzstādīja kādu visai dīvainu tēmēkli, kas laikam bija pārtaisīts no veca kosmiska telemetra, un, kad izlidoja no Mēness kosmodroma, izmē­ģināja to, apšaudot pie horizonta redzamās klintis. Klintis bija samērā lielas, attālums nepārsniedza jūdzi, un tomēr trāpīt tām izde­vās tikai ar ceturto šāvienu. Te vēlreiz sevi atgādināja Mēness apstākļi, jo lāzera stars kā žilbinoša svītra redzams vienīgi izkliedē­jošā vidē, piemēram, Zemes atmosfērā; va­kuumā jebkuras intensitātes gaismas staru kūlis nav redzams līdz brīdim, kamēr tas ne- uzduras kādam šķērslim. Tādēļ uz Zemes var šaut no lāzera, kā šauj ar trasējošām lodēm, koriģējot uguni pēc to lidojuma redzamās līnijas. Uz Mēness starmetim bez tēmēkļa nav praktiskas nozīmes. Pirkss pateica to Makorkam, kad no iespējamās bīstamās zo­nas viņus šķīra vairs tikai dažu minūšu brau­ciens …