Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Ar acs kaktiņu Pirkss pamanīja liesmu, kas uzvijās lejā, nogāzē. Pēc ilgāka laika uzsprāga otrs balons. Klusums. Tikai pulss dauzījās ķiverē, caur kuru Saule centās ieurbt savus starus galvaskausā. Pirkss vir­zīja objektīvu pa juceklīgi sašķelto atlauzu rindu. Kaut kas sakustējās. Pirkss sastinga. Virs plāksnes, kura bija asa kā bārdas nazis un atgādināja milzīgu ieplaisājušu akmens cirvi, parādījās pusapaļš priekšmets, kas krāsas ziņā līdzinājās tumšai klintij, taču tam bija rokas, kuras aptvēra akmeni no abām pusēm, un tagad Pirkss redzēja viņu jau līdz jostas vietai. Nemaz nelikās, ka viņam nebūtu galvas, viņš drīzāk atgādināja cilvēku, kam uzlikta nedabiska āfrikāņu burvja maska, kura aizsedz seju, kaklu un plecus; maska bija it kā saspiesta un tādēļ izskatījās briesmīga … Ar labās rokas elkoni Pirkss sajuta lāzera laidi, taču tagad viņam ne prātā nenāca šaut. Risks bija pārāk liels, bet iespēja trāpīt Petauram ar samērā vāju ieroci no šāda attāluma — nožēlojami maza.

Petaurs sastindzis, šķiet, vērās ar savu tikko virs pleciem izvirzīto galvu gāzes mā­koņu paliekās, kas aizplūda lejup pa nogāzi un bezspēcīgi izkliedējās tukšumā. Tas vilkās diezgan ilgi. Likās, ka Petaurs nesaprot, kas noticis, šaubās, kā rīkoties. Sajās šaubās, šajā nedrošībā, ko Pirkss lieliski saprata, bija kaut kas tik tuvs, cilvēcisks, ka Pirksam kaklā savēlās kamols. Ko es darītu viņa vietā, ko es domātu? Ka kāds sašāvis tieši tādus priekšmetus, uz kādiem pirms brīža šāvu es, tātad tas acīmredzot nav ienaid­nieks, drīzāk sabiedrotais. Turklāt es zinātu, ka man nav nekāda sabiedrotā? Bet ja nu šis kaut kas ir tāds pats kā es?

Petaurs sakustējās. Viņa kustības bija vi­jīgas un neparasti ātras. Pēkšņi viņš parā­dījās visā augumā, izslējies uz vertikāli stā­voša akmens, it kā aizvien vēl pētītu divu sprādzienu noslēpumaino iemeslu. Pēc tam pagriezās un, nolēcis lejā, aizskrēja, mazliet saliecies uz priekšu; brīžiem Pirkss pazau­dēja viņu no redzesloka, taču ikreiz ne ilgāk par dažām sekundēm, jo Petaurs atkal iz­skrēja saules gaismā kādā no bazalta labi­rinta nozarojumiem.

Tā viņš tuvojās Pirksam, skriedams visu laiku pa ieplakas dibenu; viņus šķīra vienīgi nogāze, un Pirkss domāja, vai nevajadzētu izšaut. Taču Petaurs pazibēja tikai šaurajās gaismas strēlēs un atkal ienira tumsā, un turklāt viņš nemitīgi mainīja virzienu, izrau­dzīdamies ceļu starp nobirumiem, tāpēc ne­bija iespējams iepriekš paredzēt, kur nāka­majā mirklī, lai pazibinātu metālu un atkal nozustu, iznirs viņa rokas, kas līdzsvara noturēšanai darbojās kā skrējējam, un viņa bezgalvainais rumpis.

Pēkšņi akmens mozaīku pāršķēla zibens šautra, uzšķildama garas dzirksteļu slotiņas starp klinšu atlauzām, tieši tur, kur skrēja Petaurs; kurš izšāva? Pirkss neredzēja Ma- korku, bet uguns līnija nāca no precējās puses — šaut varēja vienīgi kursants, šis pienapuika, šis ēzelis! Pirkss negantās dus­mās lādēja kursantu, jo tas acīmredzot neko nebija panācis — metāla mugura pazibēja kādu sekundes desmitdaļu kaut kur tālāk un nozuda pavisam. «Turklāt vēl šāva viņam- mugurā!» Pirkss nikni nodomāja, pilnīgi ne­aptverdams, cik bezjēdzīgs ir viņa apvaino­jums. Bet Petaurs pat nemēģināja šaut pretī; kādēļ? Pirkss centās atkal viņu ieraudzīt — veltīgi. Laikam nogāze jau aizsedza viņu ar savu izliekumu. Tas ir pilnīgi iespējams . . . tādā gadījumā pārvietoties tagad nav bīs­tami . ..

Pirkss norāpās no sava akmens, sapratis, ka no šīs vietas viņš neko nevarēs ieraudzīt, un, mazliet pieliecies, aizskrēja līclz pašai

nogāzes malai, paskrēja garām kursantam, kurš bija nogūlies kā šautuvē — ar izvēr­stām, pie klints piespiestām pēdām, un sa­juta neizprotamu vēlēšanos iespert ar kāju pa kursanta dibenu, kas rēgojās kā jocīgs pauguriņš un ko vēl vairāk palielināja augu­mam neatbilstošais skafandrs. Pirkss sāka skriet lēnāk, bet tikai tādēļ, lai uzkliegtu:

— Neiedrošinies šaut, dzirdi?! Met prom lāzeru! — Un pirms kursants, pagriezies uz sāniem, sāka viņu meklēt ar pārsteiguma apstulbotu skatienu, jo balss no radioausti- ņām nenorādīja ne virzienu, ne vietu, kur atrodas runātājs, Pirkss aizskrēja tālāk, bai­dīdamies, ka zaudēs laiku; viņš skrēja, ko nagi nes, un beidzot nonāca pie platas plai­sas, kura negaidīti pavēra viņam skatu uz ieplakas dibenu.

Tas bija kaut kas līdzīgs tektoniskai plai­sai, tik senai, ka tās malas bija nobirušas, zaudējušas asumu un tā kļuvusi līdzīga ero­zijas paplašinātai kalnu aizai. Pirkss uz brīdi apstājās neziņā. Viņš neredzēja Petauru, — starp citu, no šejienes tas droši vien nemaz nebija ieraugāms. Tāpēc Pirkss devās dziļāk aizā, turēdams lāzeru gatavībā, labi sapraz­dams, cik neprātīga ir viņa rīcība, un tomēr viņam' nebija spēka pretoties tam, kas lika viņam iet turp. Pirkss mēģināja sevi pārlie­cināt, ka viņš tikai grib ieraudzīt Petauru, ka viņš tūlīt pat apstāsies, tiklīdz varēs labi pārskatīt nogāzes apakšējo rajonu un labi­rintu zem tā, un tai laikā, kamēr viņš skrēja,aizvien vel pieliecies, un akmentiņi kā kru­sas graudi šķīda uz visām pusēm viņam no zābaku apakšas, viņš, iespējams, ticēja tam. Starp 'citu, šais sekundēs viņš ne par ko ne­domāja.

Pirkss atradās uz Mēness un svēra šeit tikai piecpadsmit kilogramu, tomēr kraujajā nogāzē viņam ļodzījās kājas. Viņš skrēja tagad ar astoņus metrus gariem lēcieniem, cenzdamies samazināt ātrumu. Gandrīz pašā nogāzes vidū aiza pārgāja paseklā teknē, melnas ēnas pusē un mirguļojošas Saules pusē, kādus simt metrus zem viņa gulēja pir­mās lavas plūsmas plāksnes.

«Esmu iekritis,» Pirkss nodomāja; labirints, kur klimta Petaurs, bija ar roku aizsnie­dzams. Pirkss ātri pavērās visapkārt — nav neviena; augstu virs viņa palikusī kalnu grēda kā milzu mūris slējās melnajās debe­sīs; agrāk Pirkss varēja ieskatīties gaitenīšos starp akmeņiem it kā no putna lidojuma, tagad plaisu tīklu aizsedza tuvākās klinšu atlaužas. «Labi nav,» Pirkss nodomāja, «va­jadzētu griezties atpakaļ.» Taču nez kādēļ viņš zināja, ka nedarīs to.

Stāvēt uz vietas nedrīkstēja. Lejā dažu soļu attālumā gulēja atdalījies bazalta blā­ķis — droši vien stūris no ezeram līdzīgas magmas plūsmas, kura kādreiz nokaitētām straumēm bija notecējusi no milzīgajām te­rasēm Toričelli pakājē, un Pirkss pa koridora pēdējo sektoru aizkļuva līdz šai ieplakai. Tā kā nebija nekā labāka, tā varēja noderēt par slēptuvi. Pirkss sasniedza to vienā lēcienā, turklāt sevišķi nepatīkama bija ilgstošā pla- nēšana, palēnināta kā sapnī, lidojums, pie kura viņš tā arī nebija varējis pierast. Sarā­vies čokurā aiz šīs stūrainās klints, Pirkss pabāza galvu un ieraudzīja Petauru, kas pa­rādījās starp divām assmaiļu piramīdām, apgāja trešo, aizķerdams to ar metāla plecu, un apstājās. Pirkss redzēja viņu no sāniem, pa pusei apgaismotu, — tikai Petaura labā roka laistījās tumšā, sulīgā spožumā kā labi ieeļļota mašīnas detaļa, pārējo korpusa daļu klāja ēna. Pirkss jau pacēla lāzeru, lai notē­mētu, kad Petaurs, it kā pēkšņi kaut ko no- jautis, pazuda kā vēja nopūsts. Droši vien viņš joprojām stāvēja turpat, tikai bija pa­slēpies ēnā…

Varbūt izšaut uz šo ēnu? Pirkss uztvēra to tēmēklī, bet neuzlika pat pirkstu uz sprūda. Atslābināja muskuļus, lāzera stobrs nolaidās. Gaidīja. Petaurs nerādījās. Lejā stiepās elles labirintam līdzīgi aizgruvumi, tur varēja stundām ilgi spēlēt paslēpes: stik­lainā lava bija saplaisājusi, veidodama ģeo­metriski pareizas un tai pašā laikā fantas­tiskas figūras. «Kur gan palicis Petaurs?» Pirkss prātoja. «Ja varētu kaut ko sadzirdēt, bet šis nolādētais bezgaisa nostūris gluži kā murgā … Ja nokāpšu lejā, varbūt izdosies nošaut Petauru. Nē, to es nedarīšu, es ne­esmu traks .. . Bet domāt taču var par visu — krauja nav augstāka par divpadsmit met­riem, tas ir tikpat kā nolēkt uz Zemes no divu metru augstuma; es būtu ēnā zem kraujas, mani neviens neredzētu, un es varētu virzī­ties gar to, visu laiku no mugurpuses klints aizsargāts, bet viņš agri vai vēlu iznāktu uz grauda …»

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x