Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Neesmu par to domājis, — inženieris atbildēja un pēc tam smaidīdams piemeti­nāja: — Kādēļ īsti jūs man to sakāt?

— Lai jūs nelolotu ilūzijas, — Pirkss at­bildēja, nenovērsdams acu no periskopa okulāra. Lai gan okulāra ietvaru sedza putu­plasta spilventiņš, Pirkss apzinājās, ka viņam būs ļoti ilgi (protams, ja viņš vispār izkulsies sveikā no šīs dēkas) jāstaigā ar zilu aci. — Un arī tāpēc, lai paskaidrotu jums, kādēļ mēs vedam līdzi šo automātiskās dzirdināša­nas trauku.

:— Šos balonus? — Makorks jautāja. — Es redzēju, kā jūs ņēmāt tos no noliktavas. Kas tajos iekšā?

— Amonjaks, hlors un kaut kādi ogļūdeņ­raži, — Pirkss atbildēja. — Ceru, ka tie no­derēs …

— Gāzu dūmu aizsegs?… — inženieris centās uzminēt.

— Nē, es domāju drīzāk par kaut kādu uguns koriģēšanas veidu: ja nav atmosfēras, tad tā ir jārada, vismaz uz laiku …

— Baidos, ka mums nepietiks laika …

— Ļoti iespējams; es paņēmu tos līdzi katram gadījumam. Pret trako vislabāk lietot traku taktiku …

Viņi apklusa, jo automašīnu sāka svaidīt kā bumbu, amortizatori dauzījās un čīkstēja, kuru katru mirkli tajos varēja aizdegties eļļa. Mašīna joņoja pa slīpumu, kas bija no­sēts ar asām klinšu atlauzām. Pretējā nogāzē mirdzēja pumeka baltums.

— Vai zināt, no kā es visvairāk baidos? — iesāka Pirkss, kad bezceļa automašīnas gaita nedaudz izlīdzinājās (viņš bija kļuvis apbrī­nojami runīgs). — Ne jau no Petaura — pa­visam ne no viņa … No šīm Celtniecības automašīnām: ja kaut viena no tām noturēs mūs par Petauru un sāks apšaudīt no lāzera, tad tik ies jautri.

— Es redzu, jūs esat paredzējis visu, — inženieris nomurmināja.

Kursants, kurš sēdēja blakus radistam, pārliecās pār sava krēsla atzveltni un pa­sniedza Pirksam pavirši uzkricelētu radio- grammu.

— Iegājām divdesmitā retranslācijas masta rajonā bīstamajā zonā pagaidām nekā punkts Stribrs punkts, — Pirkss skaļi izla­sīja. — Mums arī jāuzliek ķiveres …

Mašīna samazināja ātrumu, rāpjoties no­gāzē. Pirkss ievēroja, ka neredz vairs savu kaimiņu kreisajā pusē, tikai labā bezceļa automašīna kā melns punktiņš rāpoja aug­šup pa nogāzi. Pirkss pavēlēja izsaukt kreiso mašīnu pa radio, taču atbildes nebija.

— Sākam zaudēt sakarus, — viņš mierīgi noteica. — To jau es gaidīju. Vai nevarētu pacelt antenu augstāk? Nē? Slikti.

Viņi jau bija tikuši lēzena paugura vir­sotnē. Aiz horizonta savu roboto grēdu bija paslējis Toričelli krāteris, kas atradās gan­drīz divsimt kilometru attālumā; Saules ap­spīdēts, tas asi iezīmējās uz melnā debess juma fona. Gandrīz viss Miera Jūras līdze­nums bija palicis aiz muguras. Parādījās dziļas tektoniskas plaisas, no rupjās smilts šur tur rēgojās laukā bazalta plāksnes, pāri kurām bezceļa automašīna rāpoja ar grūtībām, sliedama priekšgalu augšup gluži kā jahta viļņos, bet pēc tam smagi krita lejā, it kā, kūleņus mezdama, taisītos gāzties bezdibenī. Pirkss pamanīja kārtējo retranslācijas mastu, paskatījās uz ceļgalam piespiesto planšeti ar celuloīda virsmu un pavēlēja visiem uzlikt ķiveres. Tagad viņi varēja sarunāties vienīgi pa iekšējo telefonu: izrādījās, ka tuksnesis var mētāt bezceļa automašīnu vēl stiprāk nekā līdz šim, — galva kuļājās ķiverē kā rieksta kodols tukšā čaumalā.

Kad viņi pa nogāzi nobrauca lejā, robotais Toričelli krāteris bija nozudis aiz tuvējiem pauguriem, un gandrīz vienlaikus no redzes­loka izgaisa labējais kaimiņš. Vēl pāris minū­tes viņi dzirdēja tā aicinājuma signālus, tad klinšu atstarotie viļņi sakropļojās un sākās tā saucamais «nāves radiobezvējš». Skatīties periskopā, kad galvā ķivere, ir ļoti neērti; Pirksam šķita, ka viņš vai nu izsitīs ilumina­toru, vai sadauzīs okulāru. Viņš darīja visu iespējamo, lai nepazaudētu pārskatu; ar klinšu atlauzām nosētais līdzenums viļņojās taktī ar mašīnas grūdieniem. Acu priekšā haotiskā jūklī zibēja ogļmelnas ēnas un žil­binošas klinšu virsmas. Pēkšņi tālo debesu tumsā izšāvās maza oranža liesma, nomir- goja, sarāvās un pazuda. Un atkal spīdums, šoreiz nedaudz spožāks. Pirkss iekliedzās: «Uzmanību! Lejā kaut kāds sprādziens!» un sāka nikni grozīt periskopā rokturi, noteik­dams azimutu pēc caurspīdīgā stikla skalas gravējuma.

— Mainīt kursu! — viņš ierēcās. — 47 ko­mats 8, pilnu gaitu uz priekšu!

Šoferis viņu saprata, lai gan, patiesību sa­kot, tā komandē uz kosmosa kuģa; bezceļa automašīnas apšuvums un visi mezgli spaz- matiski nodrebēja, un, apgriezušies gandrīz

uz vietas, mašīna rāvas uz priekšu. Pirkss piecēlās no krēsla, jo sēdot grūdieni atrāva viņu no okulāra. Jauns uzliesmojums — šo­reiz plūksnota aveņkrāsas liesma. Taču uz­liesmojumu vai sprādzienu avots atradās ārpus redzesloka, paslēpts aiz grēdas, kurā viņi rāpās.

— Uzmanību! — Pirkss sacīja. — Sagata­vot personiskos lāzerus! Doktor Makork, pa- nāciet pie lūkas, pēc manas komandas vai pēc trāpījuma atveriet to. Šofer, samaziniet ātrumu …

Uzkalns, kurā rāpās mašīna, pacēlās virs tuksneša kā Mēness briesmoņa stilba kauls, pa pusei iegrimis rupjajās smiltīs; ar savu gludumu šī klints patiešām atgādināja no­pulētu skeletu vai gigantisku galvaskausu; Pirkss pavēlēja šoferim uzbraukt virsotnē. Kāpurķēdes iešņirkstējās, it kā tērauds skrā­pētu pa stiklu.

— Stop! — iekliedzās Pirkss; mašīna, strauji nobremzējusi, iedūrās ar priekšgalu klintī, salīgojās, amortizatori no sasprindzi­nājuma iestenējās un pamira.

Pirkss vēroja lēzeno ieplaku, ko no divām pusēm ieskāva starveidīgi seno magmas plūsmu akmens nobirumi; divas trešdaļas no milzīgā iedobuma apspīdēja spoža Saule, at­likušo trešdaļu ietina absolūta tumsa, uz tās samtainā fona kā elles dārgakmens sarkanā spīdumā dzisa kādas mašīnas uz pusēm pār­šķeltais karkass. To redzēja vienīgi Pirkss un šoferis, jo iluminatoru bruņu aizklāji bija nolaisti.

Pirkss, taisnību sakot, nezināja, ko darīt. «Tā ir kāda bezceļa automašīna,» viņš do­māja. «Kurp tā virzījusies? Uz dienvidiem? Acīmredzot no Celtniecības grupas, bet kas gan to sašāvis? Petaurs? Tādā gadījumā mēs stāvam šeit atklātā vietā kā kretīni, vajag paslēpties. Bet kur palikušas pārējās bezceļa automašīnas, ziemeļu un dienvidu?»

— Gatavs! — radists iekliedzās. Viņš pār­slēdza automašīnas rāciju uz iekšējo tīklu tā, lai visi varētu ķiverēs dzirdēt pienākošos signālus.

— Katlamālais nobrukums. Klints sadra­gāta — atkārtota atkārtošana lieka — pie­kļūšana pēc azimuta — polikristāliskā meta- morlizācija… — Pirksa radioaustiņās iedū­cās balss, kura izrunāja šos vārdus skaidri, monotoni, bez jebkādas intonācijas …

— Tas ir viņš! — Pirkss iebļāvās. — Pe­taurs! Hallo, radist! Peilē, ātri peilē! Dod peilējumu! Velns parāvis I Kamēr viņš vēl raida I

Pirkss bļāva tā, ka viņu apdullināja paša kliedzieni, kurus pastiprināja ķiveres no­slēgtais dobums; nenogaidījis, kamēr radists atjegsies, viņš saliecies palīda zem kupola, satvēra smagā lāzera divkāršo rokturf un sāka grozīt to kopā ar tornīti, piebāzis acis tēmēkļa okulāram. Pa to laiku ķiverē dūca šī zemā, mazliet skumjā, vienmērīgā balss:

— Grūti divskābā virkozā nenokrāsoša-

nās — nevis izjumti segmenti — bez jauniem vienveidīgiem ieklāvumiem… — bezjē­dzīgā muldēšana, likās, sāka norimt.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x