Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Drīz viņi ir klāt, mister Meloun. Nepaiet nedēļa, un indiāņi atnākt ar auklu, un jūs visi ir zemē,— tā, uzmun­drinādams mani, sauca mūsu lieliskais Sambo.

Otrajā apmeklējuma reizē paliku projām arī pa nakti un atpakaļceļā nākamajā rītā piedzīvoju īstu pārstei­gumu. Atgriezos pa labi pazīstamu taku, kad pēkšņi apmēram jūdzi no pterodaktilu purva ieraudzīju man pretim virzāmies kādu dīvainu priekšmetu. Izrādījās, ka tas ir cilvēks, kas ielīdis tādā kā režģotā rāmī, kā krātiņā, kura niedru pinums apņēma to no visām pusēm. Piegājis tuvāk, es pārsteigts ieraudzīju, ka šis cilvēks ir lords Džons Rokstons. Pamanījis mani, viņš izlīda no ērmotā aizsargtērpa un smiedamies nāca pretim, taču man šķita, ka viņš izskatās mazliet samulsis.

— Skaties tik, mūsu jauneklis,— viņš teica.— Kas gan būtu domājis, ka es jūs šeit sastapšu!

— Ko tad jūs te darāt?— es apjautājos.

— Apciemoju savus draugus pterodaktilus,— viņš at­bildēja.

— Kā jums tas ienāca prātā?

— Interesanti radījumi. Tikai diemžēl pārāk nesabied­riski. Jūs taču atceraties, cik rupji viņi uzņem viesus. Un tā nu es uzmeistaroju šo krātiņu, lai kaut cik pasargātos no viņu uzmanības pierādījumiem.

— Bet kas jums purvā meklējams?

Lords Džons pētījoši paraudzījās manī, un pēc acīm vien es redzēju, ka viņš par kaut ko šaubās.

— Tātad jūs domājat, ka vienīgi profesori var interesē­ties par dažādām parādībām?— viņš beidzot sacīja. — Esmu nolēmis izpētīt jaukās radībiņas. Ceru, ka jums ar šo paskaidrojumu pietiek.

— Negribēju jūs apvainot,— es teicu.

Taču lords Džons jau bija atguvis labo omu un skaļi iesmējās.

— Neapvainojieties arī jūs, mīļo zēn! Gribu sadabūt Celindžeram kādu no šiem sātanu mazuļiem. Tas ir viens no maniem nolūkiem. Nē, nē, iztikšu bez jūsu palīdzības. Jūtos šai krātiņā pilnīgi drošs, bet jums var klāties plāni. Pagaidām visu labu, ceru atgriezties nometnē līdz ar tumsas iestāšanos.

Tad lords Džons pagriezās, un es noskatījos, kā viņš aizslāj pa mežu savā ērmotajā krātiņā.

Lai cik dīvaina šķita lorda Džona izturēšanās, Celin­džers viņu tomēr pārspēja. Jāteic, ka profesors bezgala patika indiānietēm un tāpēc allaž nēsāja līdzi lielu, kuplu palmas zaru, ar ko atgaiņājās no savām pielūdzējām kā no mušām, kad viņu laipnības pierādījumi kļuva pārāk uzmācīgi. Tas bija viskomiskākais no visiem skatiem, kādus vien man izdevās redzēt mūsu ekspedīcijas laikā: varas simbolu cieši rokā satvēris, melno bārdu gaisā paslējis, profesors soļo kā operetes sultāns, plati likdams purngalus, un viņam nopakaļ tipina vesels bars gaužām trūcīgos apģērba gabalos tērpušos indiāniešu.

Profesors Samerlijs toties pilnīgi bija nodevies plakan­kalnes kukaiņu un putnu izpētei un visu laiku veltīja iegūto paraugu kārtošanai un izbāšanai (runa te, pro­tams, nav par tām stundām, ko viņš pavadīja, lamādams Celindžeru, ka tas necenšas izpestīt mūs no nelāgā stāvokļa).

Celindžers iemanījās ik rītu paklusām pazust un laiku pa laikam atgriezās tik neparasti svinīgā izskatā, it kā viņa pleciem būtu uzvelts kāda svarīga pasākuma milzu smagums. Kādudien, palmas zaru no rokas neizlaizdams, jo pielūdzēju bars neatkāpās ne soli, viņš aizveda mūs uz savu slepeno darbnīcu un beidzot izstāstīja visus savus plānus.

Izgājām mazā klajumiņā palmu birzs vidū. Te atradās viens no tiem mutuļojošajiem dubļu geizeriem, par ku­riem esmu jau stāstījis. Zemē mētājās no iguanodonu ādas izgrieztas sloksnes un kaut kāds liels, tukšs pūslis — profesors paskaidroja, ka tas esot iztīrīts un izžāvēts ihtiozaura kuņģis. Viens milzīgā maisa gals bija sašūts, otrā atstāta neliela atvere. Sai atverē bija ieliktas vairā­kas bambusniedres, kas savienoja maisu ar koniskām māla piltuvēm, kur uzkrājās no geizera izplūstošā gāze. Drīz vien sarukušais pūslis pamaz am saka izplesties, parādīdams tik spēcīgu tieksmi celties gaisā, ka Celin­džers ar ādas sloksnēm piestiprināja to pie vairāku apkārtējo koku stumbriem. Pusstundas laikā jau bija piepūties krietns balons, un pēc tā, cik stipri izstiepda­mās raustījās ādas siksnas, droši varēja spriest, ka celtspēja pūslim ir pamatīga. Celindžers tikai glaudīja bārdu un, gluži kā tēvs klusā svētlaimē uzlūko pirm­dzimto dēlu, pašapmierināti smaidīdams, nenolaida acis no sava prāta darinājuma.

Samerlijs pirmais iztraucēja klusumu.

— Jūs taču negribēsiet, Celindžer, lai mēs ar to te paceltos gaisā?— viņš skarbi iejautājās.

— Es, manu dārgo Samerlij, gribu demonstrēt tikai tā spēku un esmu pārliecināts, ka, to ieraudzījis, jūs pats ne mirkli vairs nevilcināsieties.

— To nu jūs tūdaļ pat varat mest no galvas laukā,— ap­ņēmīgi noteica Samerlijs.— Nemūžam es neielaidīšos tā­dās aušībās. Lord Džon, es ceru, ka jūs šo neprātu neatbalstīsiet.

— Sasodīti asprātīga būšana!— atsaucās lords Džons.— Interesanti būtu paskatīties, kā tā darbojas.

— Tūliņ pat redzēsiet,— sacīja Celindžers.— Vairākas dienas esmu nemitīgi lauzījis galvu, lai beidzot atrisinātu problēmu — kā tikt projām no plakankalnes. Sen jau esam pārliecinājušies, ka nokāpt pa klintīm nav iespē­jams un ka nekādu tuneļu te arī nav. Tāpat jāatsakās no domas, ka mēs varētu pārmest tiltu uz vientuļo radzi, pa kuru uzrāpāmies augšā. Bet kur tad lai rod iespēju? Pirms kāda laika es mūsu jaunajam draugam ieminējos, ka no geizera izdalās brīvs ūdeņradis. Tūlīt pēc tam prātā iešāvās ideja par gaisa balonu. Mani, jāatzīstas, gan mulsināja doma, kur ņemt gāzei apvalku, taču atrisinājums radās pats no sevis, kad pie ezera ieraudzīju rāpuļu milzīgās iekšas. Un te nu jūs redzat manu pūliņu augļus!

Vienu roku profesors aizlika aiz nodriskāto svārku malas, bet ar otru lepni norādīja uz pūsli.

Gaisa balons tobrīd jau bija piepūties krietni apaļš un aizdomīgi raustījās siksnās.

— Neiedomājams neprāts!— iešņācās Samerlijs.

Turpretim lords Džons neslēpa sajūsmu.

— Gudrs gan mums tas večuks!— viņš man pačukstēja ausī, bet tad skaļāk sacīja:— Kur jūs ņemsiet gondolu?

— Gan es parūpēšos arī par gondolu. Esmu jau iecerējis, no kā to taisīt un kā piestiprināt. Pagaidām tikai parādīšu, cik viegli mans aparāts pacels ikvienu no mums.

— Visus reizē, protams?

— Nē, mans plāns ir tāds, ka mēs nolaidīsimies pēc kārtas un kāda pavisam viegli uztaisāma ierīce balonu uzcels atkal augšā. Ja balons izturēs viena cilvēka svaru un lēni nolaidīs to zemē, vairāk nekā mēs nevaram gribēt. Bet tagad izmēģināsim tā celtspēju.

Celindžers atstiepa paprāvu bazalta bluķi un rūpīgi aptina to ar auklu. Tā bija tā pati vairāk nekā simt pēdu garā, tievā, bet ļoti stiprā aukla, ko mēs izmantojām, rāpdamies klints radzē. Profesors bija sagatavojis arī tādas kā ādas sakas ar daudzām sloksnītēm. Šīs sakas viņš aplika apkārt balonam un sloksnītes, kas nokarājās uz leju, saņēma kopā tā, lai galā pievienotais svars vienmērīgi izdalītos pa visu balona virsmu. Beidzot pie sloksnītēm tika piestiprināts bazalta bluķis, bet aukla palika brīvi karājamies, un profesors to trīs reizes aptina sev ap roku.

— Un tagad,— sacīja Celindžers, drīzo panākumu priekšnojausmā tīksmi smaidīdams,— es jums parādīšu sava balona celtspēju.— Un viņš ar nazi pārgrieza sik­snas, ar ko balons bija piesiets pie kokiem.