Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Ceļotāju izskatu, šķiet, nav vērts aprakstīt, jo visu četru fotoattēli jau ir parādījušies laikrakstos. Grūtības, kuras viņiem, kā stāsta, bijis jāpārcieš, viņu ārienē tikpat kā nav atstājušas pēdas. Varbūt vienīgi profesora Celindžera bārda ir kļuvusi vēl kuplāka, profesora Samer- lija vaibsti — vēl askētiskāki, lorda Džona stāvs — vēl kalsnāks, un tik tumšu iedegumu arī nemanījām, kad viņi atstāja Anglijas krastus, taču par veselību laikam gan neviens nesūdzas. Mūsu avīzes pārstāvis — pazīstamais sportists, starptautiskās klases regbija spēlētājs E. D. Me­louns izskatās spēcīgs un norūdījies, un no viņa ne visai glītās, toties atklātās sejas visu vakaru nenozuda labsir­dīgs, apmierināts smaids. (Pagaidi, Mak, gan tu vēl mani iepazīsi!) Kad pēc skaļajām ovācijām, ar ko tika sagaidīti ceļotāji, zālē atkal iestājās klusums un visi bija ieņēmuši vietas, sapulces vadītājs Daremas hercogs uzrunāja klāt­esošos. Viņš paziņoja, ka negribot aizkavēt sapulces uzmanību, jo to gaidot daudz interesantāka tikšanās. Tāpat viņš negrasoties arī aizsteigties priekšā komisijas pārstāvja profesora Samerlija runai, tikai to gan gribot pateikt, ka ekspedīcijas darbs, cik zināms, esot vainago­jies izciliem panākumiem. (Aplausi.) Romantikas laik­mets acīmredzot vēl neesot palicis aiz kalniem, un pat visbagātākā rakstnieku iztēle varot rast kopīgu valodu ar zinātniskās patiesības meklētāju jaunākajiem pētīju­miem. Beigās viņš gribot tikai izteikt savu un, protams, arī visas auditorijas lielo prieku par to, ka džentlmeņi no sava grūtā un bīstamā darba atgriezušies sveiki un veseli, jo tas nu esot nenoliedzams fakts, ka eventuālā ekspedīci­jas bojāeja būtu nodarījusi visai zooloģijas zinātnei gandrīz neatsveramus zaudējumus. (Skaļi aplausi; tiem pievienojas arī profesors Celindžers.)

Profesoram Samerlijam uzkāpjot katedrā, zālei pār­šalca jauns sajūsmas vilnis, un arī viņa runas laikā lāgiem atskanēja piekrišanas saucieni. Profesora runu šeit nepublicēsim in extenso, jo mūsu speciālkorespon­denta sniegts sīks pārskats par ekspedīcijas gaitu tiks izdots īpašā avīzes pielikumā. Aprobežosimies ar vispā­rīgu runas atreferējumu. Pāris vārdos pakavējies pie ekspedīcijas rašanās vēstures, apliecinājis cieņu savam draugam un kolēģim profesoram Celindžeram un atvaino­jies par kādreizējo neticību tā apgalvojumiem, kuri pēcāk tikuši pilnīgi pierādīti, profesors Samerlijs pastāstīja par ceļojumu maršrutu, piesardzīgi izvairīdamies sniegt jeb­kādas ziņas, kas varētu precīzāk norādīt plakankalnes atrašanās vietu. Kad profesors īsumā bija aprakstījis ceļa posmu no Amazones līdz klinšu radzei, zāle aizturētu elpu noklausījās viņa stāstu par bezgalīgajām grūtībām, ar ko ekspedīcijas dalībnieki sadūrušies, vairākkārt mēģi­nādami uzkāpt klintī, līdz beidzot viņu neatlaidīgie pūliņi tomēr vainagojušies panākumiem, lai gan bojā gājuši divi uzticami kalpi jaukteņi. (Sādu negaidītu interpretāciju Samerlijs bija izvēlējies, baidīdamies sapulcē skart apšaubāmus jautājumus.)

Iztēlē aizvedis klausītājus līdz kalna virsotnei un atstājis tos sabrukušā tilta viņā pusē tikpat kā uz vientuļas salas, profesors sīki jo sīki aprakstīja gan šīs neparastās zemes šausmas, gan arī jaukumus. Pats par saviem piedzīvojumiem viņš runāja maz, toties vairāk­kārt uzsvēra, cik bagātīgu ieguldījumu zinātnei devusi ekspedīcija, novērodama savdabīgo plakankalnes dzīv­nieku, putnu, kukaiņu un augu valsti. īpaši daudzveidīga esot cietspārņu un zvīņspārņu kārta, tā ka dažu nedēļu laikā viņiem izdevies savākt četrdesmit sešus neredzētus vaboļu un veselus deviņdesmit četrus tauriņu paraugus. Taču, gluži dabiski, visvairāk publikas interesi saistīja lielie dzīvnieki, galvenokārt tie, kuri tiek uzskatīti par sen izmirušiem. Profesors Samerlijs nolasīja garu jo garu šo dzīvnieku sarakstu, piebilzdams, ka pēc plakankalnes rūpīgākas izpētes to droši vien varētu vēl krietni papildi­nāt. Kā profesors pats, tā viņa ceļabiedri, lielākoties gan iztālēm, redzējuši vismaz desmit dzīvniekus, kas līdz pat šim brīdim zinātnē neesot pazīstami. Tos tuvākajā laikā vajadzēšot klasificēt un izpētīt. Piemēram viņš minēja čūsku, kuras nomestā tumši violeti sarkanā āda bijusi piecdesmit vienu pēdu gara, kādu dīvainu baltu radījumu, domājams, zīdītāju, kas tumsā fosforiscējoši spīdējis, un lielu, melnu tauriņu, kura kodiens, pēc indiāņu nostās­tiem, esot ļoti indīgs. Taču ekspedīcija plakankalnē novē­rojusi ne tikai šīs pilnīgi jaunās dzīvības formas; ārkār­tīgi bagāta tur esot arī jau pazīstamo aizvēsturisko dzīvnieku pasaule, kuras atsevišķi pārstāvji attiecināmi uz agrīno juras periodu. To vidū profesors minēja milzīgo, ērmoto stegozauru, ko misters Melouns reiz redzējis dzeram pie ezera un ko savā skiču burtnīcā iezīmējis dēkainis — amerikāņu mākslinieks, kurš pirmais spēris kāju uz šās nepazīstamās zemes. Samerlijs aprakstīja arī iguanodonu un pterodaktilu — pirmos divus brīnumus, ar ko viņi sastapušies plakankalnē. Klausītāji šausmās nodrebēja, dzirdot stāstu par visbīstamāko plakankalnes iemītnieku — pretīgo gaļēdāju dinozauru, kas ne vienreiz vien uzbrucis ekspedīcijas dalībniekiem. Pēc tam profe­sors aprakstīja milzīgo plēsējputnu fororaksu un vareno alni, kas joprojām klaiņo pa šīs zemes kalnienēm. Taču vēl dzīvāku interesi un nevaldāmu sajūsmu zālē izraisīja viņa stāstījums par Centrālā ezera noslēpumiem. Klausī­tājiem vajadzēja iekniebt pašiem sev sānos, lai pārliecinā­tos, ka nesapņo un ka patiešām šis nopietnais profesors vēsā, lietišķā tonī runā par atbaidošām trejacainām zivjveidīgām ķirzakām un milzīgām ūdens čūskām, kas mīt šā burvju ezera dzīlēs. Tad Samerlijs pievērsās indiāņiem un cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kuri, pēc viņa domām, pārstāvot Javas pitekantropu tā nākamajā attīs­tības stadijā un tāpēc atrodoties vistuvāk tai hipotētiska­jai radības formai, ko saucot par iztrūkstošo posmu.

Izraisīdams jautrību zālē, profesors vēl pieminēja at­jautīgo, taču gaužām bīstamo profesora Celindžera izgud­rojumu gaisa kuģniecības nozarē un savas bezgala intere­santās runas nobeigumā pastāstīja, kā četru vīru komisi­jai galu galā izdevies atgriezties civilizētajā pasaulē.

Ar to arī sanāksmei vajadzēja beigties, atlika vēl vienīgi nobalsot un pieņemt Upsalas universitātes profe­sora Sergiusa izvirzīto priekšlikumu par pateicības izsacī­šanu un apsveikumu nodošanu ekspedīcijas locekļiem, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka notikumu turpmākā gaita nebūt neievirzīsies tik rāmā gultnē. Opozīcijas simptomi jau visu vakaru lāgiem bija likuši sevi manīt, bet tad no savas vietas pašā zāles vidū piecēlās Edinbur- gas pārstāvis doktors Džeimss Ilingvorts. Doktors Iling- vorts apvaicājās, vai vispirms neesot pieņemts nobalsot labojumus un tikai tad ķerties pie pašas rezolūcijas.

Sapulces vadītājs:— Jā, ser, ja vien labojumi ir va­jadzīgi.

Doktors Ilingvorts:—Domāju, jūsu gaišība, ka ir va­jadzīgi.

Sapulces vadītājs:—Tādā gadījumā, lūdzu, runājiet!

Profesors Samerlijs (pielēkdams kājās):— Atļaujiet paskaidrot, jūsu gaišība, ka šis cilvēks ir mans personisks ienaidnieks kopš tiem laikiem, kad dabas zinātņu gada ceturkšņa pārskata slejās tika iespiesta mūsu polemika par okeāna dzīļu iemītniekiem.

Sapulces vadītājs:— Personiskas dabas iebildumus diemžēl es nevaru ņemt vērā. Turpiniet!

Doktora Ilingvorta vārdus brīžiem nevarēja sadzirdēt, tik enerģiski bija ekspedīcijas dalībnieku draugu protesta saucieni. Kāds pat mēģināja viņu noraut no tribīnes. Tomēr miesās spēcīgais un ar varenu balsi apveltītais doktors ņēma virsroku un sekmīgi pabeidza runu. Kopš tā brīža, kad misters Ilingvorts piecēlās kājās, kļuva skaidrs, ka zālē netrūkst viņa piekritēju, lai gan tā bija auditorijas mazākā daļa. Publikas vairākums vērīgi se­koja notiekošajam, taču pagaidām palika neitrāli.