Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Bet Gledisa .. . ak, mana Gledisa! .. . Gledisa, kuras vārds tika dots noslēpumainajam ezeram, ko no šā brīža atkal sauksim par Centrālo ezeru, Gledisa, kuru es vairs negribu darīt nemirstīgu. Vai gan jau agrāk viņas raksturā nebiju pamanījis dažu labu pārāk izteikta praktiskuma iezīmi? Vai gan pat tolaik, kad vēl jutos lepns, izpildīdams ikkatru viņas pavēli, es jau nenojautu, ka diez cik augstu nav vērtējamas jūtas, kas spēj sūtīt mīļoto cilvēku vai nu nāvē, vai vismaz nāves briesmās? Vai gan savās visdziļāk slēptajās domās, kas allaž no jauna uzmācās un allaž tika noraidītas, sen jau nebiju saskatījis, ka daiļa ir vienīgi Gledisas seja, bet viņas dvēseles dzīles aptumšo patmīlības un nepastāvības ēnas? Vai viņa mīlēja varonību un aizraujošus piedzīvojumus tikai to cildenuma dēļ vai tāpēc, ka slavas spožums varētu mest atspulgu arī pār viņu, neprasot pretim ne mazākās pūles, ne upurus. Taču varbūt šīs domas ir tikai tukša gaušanās, gudrība, kas diemžēl nākusi par vēlu.

Jutos satriekts pīšļos. īsu brīdi pat kļuvu cinisks. Bet tagad ir apritējusi jau vesela nedēļa, esmu paguvis no sirds izrunāties ar lordu Džonu Rokstonu, un .. . galu galā viss varēja beigties vēl daudz ļaunāk.

Taču labāk pāris vārdos pastāstīšu, kas īsti notika. Sautemptonā man nebija pienākusi neviena vēstule, ne telegramma, un, ārkārtīgi satraukts, es jau to pašu vakaru ap pulksten desmitiem stāvēju pie mazā namiņa Strītemā. Vai viņa ir vēl dzīva vai varbūt jau mirusi? Kur palikuši mani sapņi par sirsnīgo sagaidīšanu, par smaidošo sejiņu, par cildinājuma vārdiem, ar kuriem tiks aplaimots mīļotais, kas riskējis ar dzīvību, lai izdabātu viņas untumiem? No saviem sapņu augstumiem jau biju nolaidies un stingri vien stāvēju uz zemes. Taču kaut niecīgs izskaidrojums spētu mani atkal pacelt debesīs. Skriešus metos pa dārza taciņu, pieklauvēju pie durvīm, izdzirdis Gledisas balsi, pagrūdu sānis samulsušo kalponi un slaidā lēcienā atrados jau viesistabā. Gledisa sēdēja uz zema dīvāniņa pie klavierēm blakus stāvlampai. Trīs soļos pāršāvos pāri istabai un satvēru abas viņas rokas savējās.

— Gledisa!— es saucu.— Gledisa!

Gledisa uzlūkoja mani pārsteigta. Viņa bija itin kā gandrīz nemanāmi pārvērtusies. Gan acu izteiksme, gan augšup vērstais skarbais skatiens, gan sakniebtās lū­pas — viss man šķita jauns. Gledisa izrāva rokas no mana tvēriena.

— Ko tas nozīmē?— viņa jautāja.

— Gledisa!— es saucu.— Kas noticis? Jūs taču esat mana Gledisa, mana mīļā mazā Gledisa Hangertone!

— Nē,— viņa teica,— es esmu Gledisa Potsa. Atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu vīru.

Cik gan dzīve ir nejēdzīga! Pats neatskārzdams, ko daru, gluži mehāniski palocījos un sarokojos ar sīku, rudmatainu vīreli, kas, ērti ierotījies, zvilnēja dziļajā atzveltnes krēslā, kurā reiz biju sēdējis vienīgi es. Un tā nu mēs klanījāmies un, zobus atņirguši, uzsmaidījām viens otram.

— Tētis pagaidām ļauj mums dzīvot šeit. Mūsu māja vēl nav gatava,— teica Gledisa.

— Ak tā,— es sacīju.

— Tātad jūs manu vēstuli Parā neesat saņēmis?

— Nē, neesmu saņēmis nevienu vēstuli.

— Ak, cik žēl! Tad gan viss būtu noskaidrojies.

— Man tāpat viss ir skaidrs,— es teicu.

— Viljamam es par jums esmu izstāstījusi,— viņa sacīja.— Mums nav nekādu noslēpumu vienam no otra. Ļoti žēl, ka tā ir iznācis. Taču jūsu jūtas nebūs bijušas pārāk dziļas, ja tik viegli varējāt doties uz viņu pasaules malu un pamest mani šeit vienu. Ceru, ka jūs pārāk nedusmojaties.

— Nē, nē, nepavisam. Bet nu man laiks iet.

— Varbūt kaut ko iedzersiet?— apjautājās sīkais vīre­lis un, kā noslēpumu uzticēdams, piebilda:— Tā jau dzīvē gadās. Un pareizi vien ir — nevar taču viena sieviete apprecēties reizē ar diviem vīriešiem.— Un viņš idiotiski iesmējās, bet es virzījos uz durvju pusi.

Biju jau gandrīz pāri slieksnim, kad mani pēkšņi pārņēma dīvaina iedoma, un es griezos atpakaļ pie sava laimīgā sāncenša, kurš tai pašā mirklī uzmeta satrauktu skatienu elektriskā zvana pogai.

— Vai jūs man atbildētu uz vienu jautājumu?— es sacīju.

— Kāpēc ne, ja tikai tas būs saprātīgs.

— Kā jums tas izdevās? Vai varbūt esat atradis paslēptu mantu vai atklājis polu, vai braucis par jūras laupītāju, vai pārlidojis Lamanšu, vai paveicis vēl kaut ko ievērojamāku? Ar kādu romantiku jūs viņu savaldzi­nājāt? Kā jūs to paveicāt?

Acis nenolaizdams, viņš blenza manī, un sīkajā, neiz­teiksmīgajā, lādzīgajā sejā atspoguļojās truls izbrīns.

— Vai jums tas neliekas mazliet pārāk personiski?

— Labi, tad atbildiet uz citu jautājumu,— es jau kliedzu.— Kas jūs esat? Ar ko nodarbojaties?

— Strādāju advokāta kontorī,— viņš sacīja.— Esmu kantorists Džonsona un Meriveila kantorī, Cānseri- leinā 41.

— Ar labu nakti!— es teicu un, kā visi vīlušies varoņi lauztām sirdīm, pazudu nakts tumsā, tik tikko valdīdams skumjas, niknumu un smieklus, kas krūtīs gluži vai vārījās.

Vēl viena pavisam neliela aina, un es ar savu stāstī­jumu būšu ticis galā. Vakar mēs visi četri vakariņojām pie lorda Džona Rokstona un pēcāk smēķēdami draudzī­gās pārrunās vēlreiz pakavējāmies pie saviem nesenajiem piedzīvojumiem. Pavisam savādi šķita ieraudzīt vecās, labi pazīstamās sejas šais neparastajos apstākļos. Skatī­jos Celindžerā: augstprātīgi laipnu smaidu sejā, pusno- laistiem plakstiem, neiecietīgi zibošām acīm, draudīgi gaisā paslietu bārdu, izrieztām krūtīm, plātīgi piepūties, viņš atkal autoritatīvi pamācīja Samerliju. Bet Samerlijs, kalsno seju ar sirmo kazbārdiņu uz priekšu pastiepis, dedzīgā strīdiņā apšaubīja visu, lai ko teiktu Celindžers. Un kur tad vēl namatēvs ar bargo ērgļa seju, saltajām, ledaini zilajām acīm, kuru dzīlēs allaž dzirkstīja pārgal­vība un humors. Tieši tādus es savus biedrus arī paņemu līdzi atmiņās.

Pēc vakariņām, ievedis mūs savā kabinetā — istabā ar rožaino gaismu un neskaitāmajām trofejām —, lords Džons Rokstons sāka nopietnu sarunu. No kāda skapja viņš paņēma vecu cigāru kārbu un nolika sev priekšā uz galda.

— Ir viens jautājums,— viņš sacīja,— par kuru man varbūt sen jau vajadzēja ar jums aprunāties, taču vis­pirms es gribēju šo to noskaidrot. Nav nekādas jēgas modināt cilvēkos cerības un pēc tam likt atkal vilties. Taču šobrīd mūsu rīcībā ir konkrēti fakti, nevis cerības. Jūs droši vien atceraties to dienu, kad mēs purvā atklā­jām pterodaktilu midzeni? Nu redziet, jau toreiz kaut kas tur saistīja manu uzmanību. Varbūt jums tas ir paslīdējis garām, tāpēc es tagad visu izstāstīšu. Tas bija sens vulkāna krāteris — pilns ar zilu mālu.

Profesori piekrītoši pamāja.

— Tad ziniet, visā pasaulē esmu redzējis tikai vienu vietu, kur vulkāna krāterī atrodams zils māls. Un tās bija lielās Debēra dimantu raktuves Kimberlijā. Nu, ko jūs teiksiet? Tātad man šie dimanti iesēdās galvā. Es uzmeistaroju to ērmīgo daiktu, lai aizsargātos no smirdo­šajiem briesmoņiem, un veselu dienu it jauki noņēmos ar kapli. Un te jūs redzat, ko es tur izraku.

Viņš atvēra cigāru kārbu un izbēra uz galda vismaz divdesmit vai trīsdesmit neslīpētus dārgakmeņus — dažu pupas, dažu kastaņa lielumā.

"— Jūs varbūt domājat, ka man sen jau vajadzēja to izstāstīt. Tā jau nu ir gan, taču es it labi zinu, cik viegli var piekrāpties ar pārsteidzību, jo šiem akmeņiem, rei­zēm pat ļoti lieliem, nav gandrīz nekādas vērtības, ja to spīdums un konsistence neatbilst standartam. Tāpēc es šos paraugus vispirms pārvedu mājās, jau pirmajā dienā vienu aiznesu Spinkam un lūdzu cik necik apslīpēt un novērtēt.