Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Tas taču ir mēness, goda vārds!— iesaucās lords Džons.— Beidzot mēs tiksim brīvi! Beidzot būsim brīvi!

Un patiešām — no klinšu sienas viņas puses spraugā iespīdēja pilns mēness.

Plaisa klintī bija neliela, apmēram loga platumā, taču to varēja izmantot jebkuram nolūkam. Paraudzījušies laukā, sapratām, ka nokāpšana vedīsies it viegli un ka zeme neatrodas nemaz tik tālu. Kāds gan brīnums, ka no lejas nebijām pamanījuši alu, jo lai nu kur, bet šais nokarenajās klintīs šķita neiespējami atrast uzeju. Pārlie­cinājušies, ka nokāpšanai varēsim izmantot auklu, līksmi steidzāmies atpakaļ uz nometni sagatavoties nākamajam vakaram.

Rīkoties vajadzēja ātri un klusu, jo pat pēdējā brīdī indiāņi varēja mūs vēl aizturēt. Visu mantību nolēmām atstāt nometnē, bet līdzi ņemt tikai šautenes un patronas. Celindžeram gan bija šādas tādas neparocīgas grabažas, no kurām viņš nepagalam negribēja šķirties, bet viens sainis, par ko pagaidām neko vairāk nedrīkstu stāstīt, sagādāja mums īpašas rūpes. Diena šķita neiedomājami gara, un, kad beidzot satumsa, bijām pilnīgi sagatavoju­šies ceļam. Uzstiepām mantas pa kāpnēm un, uz mirkli apstājušies, pārlaidām pēdējo skatienu šai noslēpumaina­jai zemei, kuru, domājams, drīz vien apsēdīs gan med­nieki, gan dabas bagātību meklētāji,— mūsu sapņu zemei, kas allaž paliks atmiņā, burvības un romantikas ap­dvesta; zemei, kur daudz bijām cietuši un riskējuši pat ar dzīvību, bet kur daudz arī bijām iemācījušies,— mūsu zemei, ko nemūžam nebeigsim mīļi saukt par savējo. Tepat blakus pa kreisi indiāņu alas meta tumsā līksmu, sārtu ugunskuru atblāzmu. No ielejas atskanēja iedzimto smiekli un dziedāšana. Tālē pletās mežu josla, bet pašā plakankalnes vidū cauri tumsai dzirkstīja lielais ezers, kas izauklējis tik daudzus dīvainus nezvērus. Un arī šai atvadu mirklī vēl pēdējo reizi izdzirdējām kāda noslēpu­maina dzīvnieka spalgo, dīvaino kliedzienu. Tā bija Meipla Vaita Zemes balss, kas sūtīja mums pēdējo — at­vadu sveicienu. Mēs pagriezāmies un iegājām alā, no kurienes sākās mūsu mājupceļš.

Pēc divām stundām ar visu savu mantību jau stāvējām klints pakājē. Lejā norāpāmies it viegli, vienīgi Celin­džera bagāža mūs krietni nomocīja. Atstājām visu turpat, kur nokāpuši, un taisnā ceļā devāmies uz Sambo nometni. Agrā gaismiņā tuvodamies nometnei, ieraudzījām līdze­numā kvēlojam nevis vienu ugunskuru, bet desmitiem spožu sārtu. Bija ieradusies glābšanas grupa — kādi divdesmit apkārtējo cilšu indiāņi ar mietiem, virvēm un visu pārējo, kas vajadzīgs, lai pārmestu tiltu pār bezdi­beni. Viens nu bija skaidrs: kad rit sāksim ceļu atpakaļ uz Amazoni, bagāža nekādas grūtības vairs nesagādās.

Un nu pienācis laiks beigt šo stāstu. Varam tikai pazemīgi pateikties liktenim, ka mūsu acis ir skatījušas nebeidzamus brīnumus un dvēseles šķīstījušās smagos pārbaudījumos. Ikviens no mums savā ziņā kļuvis gan labāks, gan gudrāks, gan nopietnāks. Iespējams, ka Parā vēl kādu brīdi aizkavēsimies, lai sarīkotos tālākajam ceļam. Tādā gadījumā šī vēstule sasniegs Jūs par vienu kuģi agrāk. Bet, ja brauksim nekavēdamies, vēstule pienāks Londonā reizē ar mani. Taču, lai kā tas būtu, ceru jo drīz spiest Jums roku, dārgais mister Makārdl.

Vispirms es vēlētos izteikt pateicību mūsu draugiem Amazones baseinā par lielo laipnību un viesmīlību, kas mums tika veltīta atpakaļceļā. īpaši siltiem vārdiem gribas pieminēt senjoru Penalosu un citas Brazīlijas valdības amatpersonas, kas darīja visu, lai mēs drīzāk varētu atgriezties mājās, tāpat senjoru Pereiru, kurš Parā tālredzīgi bija parūpējies par nepieciešamo apģērbu, tā ka civilizētajā pasaulē mēs jau parādījāmies gluži pieklājīgā izskatā. Tā nelāgi iznāca, ka saviem labdariem mēs par laipnību atmaksājām gandrīz vai ar krāpšanu, taču citas izejas neredzējām, un vēl šobrīd gribu atkārtot, ka ikviens, kas mēģinās izsekot mūsu pēdām, tikai veltīgi zaudēs laiku un naudu. Savos ziņojumos mēs sagrozījām pat visus vietu nosaukumus, un es esmu pilnīgi pārlieci­nāts — lai cik rūpīgi tiktu pētīti mūsu ekspedīcijas mate­riāli, piekļūt Meipla Vaita Zemei tuvāk par tūkstoš kilometriem nevienam neizdosies.

Paši mēs bijām domājuši, ka ekspedīcijas izraisītais satraukums nesniedzas tālāk par tiem Dienvidamerikas apgabaliem, ko mums iznāca šķērsot, tāpēc saviem drau­giem Anglijā varu droši apliecināt, ka ne es, ne mani ceļabiedri pat neapjautām, kādu troksni Eiropā jau sacēlušas pagaidām vēl nenoteiktās baumas par mūsu piedzīvojumiem. «Hibernia» atradās vēl piecsimt jūdzes no Sautemptonas, kad bezdrāts telegrāfs jau nesa vēstis no dažādām avīzēm un aģentūrām, kuras piedāvāja pasakainas summas, lai tikai sniedzam pavisam nelielu pārskatu par ekspedīcijas rezultātiem. Un tad mēs beidzot sapratām, cik dedzīgi par mums interesējas ne tikai zinātnes pasaule, bet arī visplašākā sabiedrība. Taču vienojāmies, ka prese nekādu informāciju nesaņems, iekams nebūsim izpildījuši savu pirmo pienākumu — snie­guši pārskatu Zooloģijas institūtam, kurš mums uzticēja šo ekspedīciju. Lai gan Sautemptona mudžēt mudžēja no reportieriem, mēs kategoriski atteicāmies atbildēt uz jebkādiem jautājumiem, un tāpēc gluži dabiska šķiet milzīgā publikas interese, ko izraisīja septītā novembra vakarā izziņotā sanāksme. Zooloģijas institūta zāle, kur toreiz saņēmām godpilno uzdevumu, tika atzīta par niecīgu, un vienīgi Kvīnzhola Rīdžentstrītā šķita daudzmaz piemērota. Pēcāk gan neviens vairs nešaubījās, ka pat Albertholā, ja vien sanāksmes rīkotāji būtu uzdrošinājušies to noīrēt, tik plašai publikai nebūtu pieticis vietas.

Sanāksme notika nākamajā vakarā pēc mūsu pārbrauk­šanas. Pirmā diena, protams, pagāja, ikvienam no mums kārtojot savas personiskās darīšanas. Par savējām pagai­dām gan vēl negribu stāstīt. Pēc kāda laika varbūt atkal spēšu par visu mierīgi domāt un pat runāt. Sava stāsta sākumā es lasītājiem parādīju, kur meklējami spēki, kas ierosināja manu rīcību. Tāpēc pareizi laikam vien būs, ja tagad pastāstīšu, cik bēdīgi tas viss beidzās. Un tomēr varbūt pienāks diena, kad es nemaz vairs negribēšu, lai būtu noticis citādi. Jo galu galā tikai šiem spēkiem varu pateikties par saviem brīnumainajiem piedzīvojumiem.

Bet tagad pievērsīšos pašam pēdējam, visnozīmīgāka­jam notikumam visā mūsu ekspedīcijas vēsturē. Patlaban lauzīju galvu, kā to vislabāk aprakstīt, kad pēkšņi mans skatiens atdūrās pret mūsu pašu avīzes astotā novembra numuru, kur bija publicēts mana drauga un kolēģa reportiera Makdonas teicamais pārskats par iepriekšējā vakara sanāksmi. Vai gan es varētu izgudrot vēl kaut ko labāku nekā pārrakstīt to, kā stāv, ar visiem virsrak­stiem! Jāatzīst—«Gazette», lepodamās, ka nosūtījusi ekspedīcijai līdzi savu korespondentu, visu aprakstīja sīki jo sīki, taču arī citas lielās dienas avīzes netaupīja vietas sanāksmes izklāstam.

Tātad sniedzu sava drauga Maka ziņojumu.

Jaunā pasaule Plaša sapulce Kvīnzholā Trokšņainas scēnas Ārkārtējs notikums Kas tas tāds bija?

Nemierpilna nakts Rīdžentstrītā (speciālziņojums)

Vakar lielajā Kvīnzholā notika sengaidītā Zooloģijas institūta sanāksme, kas tika sasaukta, lai noklausītos pārskatu par darbu, ko veikusi pērn uz Dienvidameriku nosūtītā komisija, kura pārbaudīja profesora Celindžera apgalvojumus par šajā kontinentā it kā arvien vēl sastopamām aizvēsturiskām dzīvības formām, un jau šobrīd droši var teikt, ka vakardiena ieies zinātnes vēsturē kā īsti svētki, jo ekspedīcijas paziņojumi bija tik negaidīti un sensacionāli, ka neviens no klātesošajiem tos nemūžam nespēs aizmirst. (Ak, mans amatabrāli Mak- dona, kāds šaušalīgs ievadteikums!) Teorētiski ieejas kartes tika izdalītas vienīgi zinātniekiem un to draugiem, taču «draugi» ir gaužām plašs jēdziens, un tāpēc milzīgā zāle jau sen pirms pulksten astoņiem — paredzētā sapul­ces sākuma laika — praktiski bija kā bāztin piebāzta. Tomēr plašās masas, kas gluži bez jebkāda pamata jutās aizvainotas, ka palikušas ārpusē, piecpadsmit minūtes pirms astoņiem triecienā ieņēma zāles durvis, un pamatī­gajā kautiņā vairākus cilvēkus ievainoja — viņu vidū arī inspektoru Skoblu (no N policijas iecirkņa), kuram tika salauzta kāja. Pēc šā stihiskā iebrukuma, kad pūlis piepildīja ne tikai visas ejas, bet patvarīgi ieņēma arī presei paredzētās vietas, ekspedīcijas dalībniekus sagai­dīja vismaz pieci tūkstoši cilvēku. Kad ceļotāji beidzot ieradās, viņi tika uzvesti uz paaugstinājuma, kur jau sēdēja zinātnes dižgari ne vien no mūsu pašu zemes, bet arī no Francijas un Vācijas. Zviedriju pārstāvēja slave­nais Upsalas universitātes zoologs profesors Sergiuss. Četru dienas varoņu parādīšanās izraisīja apsveikumu vētru — visa zāle piecēlās un krietnu brīdi tiem skaļi uzgavilēja. Tomēr uzmanīgs vērotājs starp sajūsmas saucieniem varēja saklausīt arī pa kādai neapmierinātī­bas izpausmei un tādējādi secināt, ka šīs sanāksmes gaitā iespējami dažādi pārsteigumi. Taču tik krasu pavērsienu notikumos gan neviens nebūtu spējis paredzēt. '