Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Nekad vēl mūsu ekspedīcijai nebija draudējušas tik lielas briesmas kā šoreiz, kad gandrīz visi gājām bojā. Piepūstais balons milzīgā ātrumā šāvās gaisā. Arī Celin­džers vienā mirklī atrāvās no zemes. Es tikko paguvu abām rokām apskaut profesora vidukli, kad manas kājas tāpat palika karājamies gaisā. Lords Džons kā lamatās satvēra mani aiz kājām, taču es jutu, ka arī viņš tiek pacelts no zemes. īsu brīdi manā iztēlē pavīdēja dīvaina aina — četri dēku meklētāji, kā cīsiņi vienā virtenē savērti, lidinās gaisā virs zemes, ko gribējuši izpētīt. Tomēr, lai cik varenu celtspēju parādīja šī elles mašīna, auklas izturībai, par laimi, bija savas robežas. Atskanēja skaļš brīkšķis, un mēs cits citam virsū nokritām gar zemi, bet pašā kaudzes galā saritinājusies palika aukla. Kad beidzot kaut kā uzķepurojāmies kājās, koši zilajās debe­sīs ieraudzījām bazalta gabalu kā melnu punktu paceļa­mies arvien augstāk.

— Lieliski!— sauca mūsu bezbailīgais Celindžers, brau­cīdams sasisto dilbu.— Mani teorētiskie apsvērumi ir pierādīti pilnīgi un galīgi. Šādus panākumus es pat iedomāties nevarēju. Apsolu jums, džentlmeņi, ka nedēļas laikā būs gatavs jauns balons un mēs droši un ar visām ērtībām paveiksim pirmo posmu ceļā uz mājām.

Tiktāl visus notikumus esmu aprakstījis secīgi. Tagad, kad visas grūtības un briesmas kā sapnis izgaisušas aiz augstajām sarkano klinšu galotnēm, kas paceļas mums virs galvas, stāstījumu pabeigšu vecajā apmetnē, kur Sambo mūs tik ilgi gaidījis. Zemē nonācām sveiki un veseli, lai gan nekad nebijām domājuši, ka vajadzēs kāpt tādā veidā. Pēc sešām nedēļām vai, vēlākais, diviem mēnešiem būsim jau Londonā, un iespējams, ka šī vēstule nesasniegs Jūs daudz agrāk par mums pašiem. Jau šobrīd ar visu sirdi un prātu traucamies mājup uz dzimto pilsētu, kur ikvienu gaida tik daudz kas dārgs.

Mūsu liktenis krasi pavērsās tajā pašā vakarā, kad Celindžers izdarīja bīstamo eksperimentu ar paštaisīto balonu. Reiz jau minēju, ka bija tikai viens cilvēks, kas izturējās puslīdz labvēlīgi pret mūsu mēģinājumiem tikt projām no plakankalnes, un proti — jaunais indiāņu virsaitis. Viņš vienīgais nevēlējās pret mūsu pašu gribu aizturēt mūs šai svešajā zemē. Tik daudz mēs sapratām pēc viņa izteiksmīgās žestu valodas. Tovakar jau krietnā nokrēslī viņš atnāca pie mums nometnē, pasniedza man niecīgu koka mizas tīstoklīti (kaut kāda iemesla pēc jauneklis allaž vērsās pie manis, iespējams tāpēc, ka vecuma ziņā iznācu viņam vistuvākais) un, pacēlis roku, svinīgi norādīja uz alām, tad pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, ka noslēpums nav izpaužams, un klusītēm atgriezās pie savējiem.

Es pienesu tīstokli tuvāk ugunskuram, un mēs kopīgi ņēmāmies to pētīt. Mizas sloksne varēja būt apmēram pēdu kvadrātā, un tās iekšpusē vienā rindā bija uzvilktas dažādas līnijas šādā secībā.

ļVļAnr.CnAffjf

X

Līnijas uz baltās pamatnes bija glīti izzīmētas ar ogli, un pirmajā mirkli man tās šķita līdzīgas neveikli uzkrice- lētam nošu rakstam.

— Lai kas tas arī būtu, droši varu apgalvot, ka mums tas ir ļoti svarīgi,— es teicu.— To varēja redzēt pēc viņa sejas.

— Ja vien netiekam iznelgoti ar mv " ' :;u, rupju joku,— piebilda Samerlijs,— ko no cilvēka šaoā elemen­tārā attīstības pakāpē it viegli var sagaidīt.

— Drīzāk tas ir kāds noslēpumains raksts,— sacīja Celindžers.

— Izskatās pēc zīmju rēbusa,— piebilda lords Džons, staipīdams kaklu, lai labāk saskatītu mizas sloksni. Pēk­šņi viņš izrāva tīstokli man no rokām.

— Goda vārds!— viņš sauca.— Liekas, esmu to atminē­jis. Zēnam bijusi taisnība. Raugieties! Cik zīmju jūs te redzat? Astoņpadsmit. Un ko tas mūs vedina domāt? Arī klinšu alu skaits ir tieši astoņpadsmit.

— Sniegdams man vīstokli, viņš norādīja uz alām,— es sacīju.

— Nu tad viss kļūst skaidrs. Sis ir alu plāns. Ko jūs neteiksiet! Astoņpadsmit alu vienā rindā; cita seklāka, cita dziļāka, cita ar nozarojumiem, tieši tā, kā mēs tās redzējām. īsta karte — un te pat ir krustiņš. Ko šis krusts varētu nozīmēt? Laikam lai parādītu, ka viena ala ir dziļāka par pārējām.

— Tā stiepjas cauri visai klinšu sienai!— es iesaucos.

— Mūsu jaunajam draugam laikam būs izdevies atrisi­nāt šo rēbusu,— sacīja Celindžers.— Ja ala neaizsniedz klints ārējo sienu, nekādi nav izprotams, kāpēc šis jauneklis, kurš droši vien vēl mums tikai labu, centies tai pievērst mūsu uzmanību. Taču, ja tās tomēr iziet viņā pusē, turklāt apmēram tādā pašā augstumā, mums atliks tikai kādas simt pēdas, ko rāpties.

— Tikai simt pēdas!— noburkšķēja Samerlijs.

— Kā tad, mūsu virve ir pat garāka par simt pēdām,— es saucu.— Skaidrs, ka mēs varam tikt lejā.

— Nu, bet ko teiks indiāņi alās?— iebilda Samerlijs.

— Tais alās, kas atrodas tepat virs mums,— es sacīju,— neviens indiānis nedzīvo. Tās visas tiek izmanto­tas par klētīm un noliktavām. Uzkāpsim augšā tūdaļ pat un izlūkosim situāciju.

Plakankalnē aug kāds koks ar ļoti cietu, ilgi degošu koksni — pēc mūsu botāniķu domām, tā esot araukārijas pasuga, ko indiāņi izmanto lāpām. Paņēmām līdzi katrs krietnu klēpi šā koka zaru un pa zāli apaugušajām kāpnēm devāmies uz zīmējumā norādīto alu. Tā, kā jau teicu, bija tukša, vienīgi milzu sikspārņi veseliem bariem, spārnus plīkšķinādami, laidelējās mums virs galvas. Tā kā negribējām piesaistīt savai rīcībai indiāņu uzmanību, ilgi taustījāmies pa tumsu, apiedami vairākus līkumus, līdz atradāmies kaut kur alas vidū. Un tikai tad beidzot aizdedzām lāpas. Ieraudzījām lielisku, sausu tuneli ar spraišļotiem griestiem un gludām, pelēkām sienām, uz kurām bija attēloti plakankalnes augi un dzīvnieki. Steidzāmies uz priekšu pa spīguļojošām, baltām smiltīm izkaisīto alu, bet tad visi vīlušies smagi novaidējāmies — bijām atdūrušies strupceļā. Priekšā pacēlās stāva klinšu siena bez vismazākās spraudziņas, tā ka pat pele te neizšmauktu cauri. Izejas šeit tātad nebija.

Sarūgtināti mēs noraudzījāmies šai neparedzētajā šķēr­slī. Nekādas zemestrīču pēdas kā tajā tunelī, pa kuru mēs ekspedīcijas sākumā bijām mēģinājuši uzkāpt augšā, te nemanīja. Gala siena bija tāda pati kā visas pārējās. Tātad šī ala mūždien nobeigusies strupceļā.

— Nekas, mani draugi,— nesatricināmā mierā sacīja Celindžers.— Es taču jums cieši apsolīju jaunu gaisa balonu.

Samerlijs iestenējās.

— Varbūt esam nonākuši citā alā?— es ieminējos.

— Blēņas, mīļo zēn,— sacīja lords Džons, bakstīdams ar pirkstu plānā.— Septiņpadsmitā no labās puses un otrā no kreisās. Nav šaubu, ka šī pati ir īstā.

Skatījos uz krustiņu, kur lords Džons patlaban turēja pirkstu, un pēkšņi priekā iekliedzos:

— Nu es zinu! Nāciet man līdzi! Iesim!

Paķēris lāpu, steigšus metos pa to pašu ceļu atpakaļ.

— Seit,— es sacīju, rādīdams uz sērkociņiem, kas mētā­jās turpat zemē,— šajā vietā mēs aizdedzām lāpas.

— Pilnīgi pareizi.

— Bet zīmējumā taču parādīts, ka ala sazarojas, un, neiedeguši lāpas, mēs pa tumsu droši vien esam pagājuši atzarojumam garām. Turēsimies tagad tikai pa labi un noteikti atradīsim garāko eju.

Notika tieši tā, kā es biju sacījis. Pēc kādiem trīsdesmit jardiem ieraudzījām sienā lielu, melnu caurumu. Izrādī­jās, ka tur sākas daudz plašāka eja nekā iepriekšējā. Degdami nepacietībā, steigšus devāmies uz priekšu. Noskrējuši vairākus simtus jardu, tumšajās velvēs ieraudzījām atspīdam sarkanīgu blāzmu. Pārsteigti saskatījāmies. Rāmā liesmas strēle, izpletusies pāri vi­sam tunelim, šķita aizšķērsojam mums ceļu. Pielikām soli. Ne skaņas, ne niecīgākās kustības, pat ne miņas no karstuma, lai gan kvēlojošais aizsegs kļuva arvien spo­žāks un alā ielija sudraba mirga, pārvērzdama smiltis zvīļojošos dārgakmeņos; tikai piegājuši vēl tuvāk, mēs ieraudzījām lokā izliekto spožā aizsega malu.