Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

aizstāja pa visu mugurkaulu izkaisītas muguras smadze- - nes, pat vismodernākie ieroči nespētu izdzēst šo bries­moņu dzīvību. Vienīgais, ko mēs varējām izdarīt,— pievērst nezvēru uzmanību šāviena zibsnim un ska|ajam blīkšķim, tādējādi rodot kaut īsu atelpas brīdi, lai iedzim­tie un mēs paši pagūtu sasniegt kāpnes, kur gaidīja glābiņš. Taču tur, kur divdesmitā gadsimta koniskās sprāgstošās lodes nedeva nekādu labumu, lieti noderēja saindētās iedzimto bultas, kas bija apmērcētas strofanta sulā un pēcāk ieziestas ar līķa indi. Medībās no šādām bultām lielas jēgas nebija, jo inde uz lielajiem dzīvnie­kiem ar gauso asinsriti iedarbojās ļoti lēni, un, iekams zvērs nespēkā saļima, tas vēl paguva saplosīt savu miera traucētāju. Taču šai reizē, līdzko abi briesmoņi pielēkšoja pie kāpnēm, no ikvienas spraudziņas klinšu sienā pār tiem spindzēdamas nobira indiāņu raidītās šautras. Vienā mirklī tās kā adatas sadūrās zvēru ķermenī, taču sāpes tie laikam vēl nejuta, jo, bezspēcīgās dusmās slienādamies, kašņāja ar nagiem kāpnes, kas tos šķīra no iekārotajiem upuriem, un tad, uzklamzājuši pāris kā­pienu, nošļūca atkal lejā. Beidzot inde bija iedarbojusies. Viens no nezvēriem dobji ierēcās un ar milzīgo, plakano galvu pa priekšu nogāzās gar zemi. Otrs, spalgi gaudo­dams un dīvainus lokus mezdams, palēkāja kādu brīdi, tad arī novēlās zemē, noraustījās agonijā un palika guļam tāpat kā pirmais. Ar līksmiem gaviļu saucieniem indiāņi bariem vien metās laukā no alām un uzsāka neprātīgu uzvaras deju ap beigtajiem dzīvniekiem, priecā­damies, ka izdevies nogalināt vēl divus no visbriesmīgā­kajiem ienaidniekiem. Jau to pašu nakti viņi abus milze­ņus sadalīja gabalos un aizvāca projām, protams, nevis lai ēstu, jo indes iedarbība vēl arvien turpinājās, bet lai tie nesāktu trūdēt pie viņu mājokļiem. Atstāja tikai milzīgās rāpuļu sirdis, katru prāva spilvena lielumā, un tās arvien vēl lēni un ritmiski pulsēja, noteiktā laikā izplezdamās un saraudamās,— dzīvodamas patstāvīgu dzīvi, kas mums iedvesa šausmas. Nervu mezgli pārstāja darboties tikai trešajā dienā, un tad drausmīgie gaļas gabali beidzo' aprima.

Kādreiz priekšdienās, kad manā rīcībā būs kārtīgs galds un kad es varēšu izmantot īstus rakstāmpiederu­mus, nevis kaut kādu nolietotu zīmuļa stumbeni un pēdējo nodriskāto piezīmju grāmatiņu, pacentīšos pamatī­gāk aprakstīt akalas cilts indiāņus, mūsu dzīvi viņu vidū

un iespaidus, ko mēs guvām, kaut pavirši iepazīstoties ar dīvainās Meipla Vaita Zemes brīnumiem. Sis atmiņas nemūžam nezudīs: līdz pat kapa malai manā iztēlē nepagaisls neviena stunda, neviens mirklis, neviens to dienu notikums, tāpat kā negaist pirmās spilgtākās bērnības ainas. Un nekādi jauni iespaidi nespēs izdzēst to, kas tik dziļi iespiedies prātā. Pienāks laiks, un es aprak­stīšu brīnumaino mēness nakti pie lielā ezera, kad indiāņi tiklā noķēra jaunu ihtiozauru — jokainu radījumu, pa pusei roni, pa pusei zivi, kuram divas acis abpus purna bija aizsegtas ar kaula plāksnītēm, bet trešā atradās pašā galvvidū un kurš tik tikko neapgāza mūsu laivu, rakstīšu par milzīgo, zaļo ūdensčūsku, kas to pašu nakti izšāvās no niedrāja un, kā cilpā sažņaugusi Celindžera laivas stūresvlru, aizrāva to sev līdzi. Pastāstīšu ari par milzīgo, balto nakts ērmu — vēl šobaltdien nezinām, vai tas bija zvērs vai rāpulis,— kas mitinājās pretīgā dūksnājā netālu uz austrumiem no Centrālā ezera un tumsā slaistījās apkārt, izstarodams vāju fosforiscējošu mir­dzumu. Indiāņi no šā radījuma tik briesmīgi baidījās, ka neuzdrošinājās iet pat uz tā pusi, un, lai gan mēs divas reizes devāmies izlūkos un abas reizes balto ērmu iztālēm redzējām, nekādi nebija iespējams pa staignāju piekļūt tam tuvāk. Vienīgais, ko varu sacīt,— zvērs bija lielāks par govi, un no tā nāca savāda muskusa smarža. Neaiz­mirsīšu pastāstīt ari par milzīgo spārnaini, no kura Celindžers reiz dabūja mukt klinšu aizsegā,— tas bija skrējējputns, lielāks par strausu, ar garu, noplukušu kaklu un pretīgu, mazu galviņu — īsts staigājošs maitas- putns. Kad Celindžers rāpās augšup klintī, viens vienīgs šā radījuma briesmīgā, līkā knābja cirtiens kā ar kaltu nošķēla profesora zābakam papēdi. Toties modernie ieroči vismaz šoreiz noturējās uzdevuma augstumos — vare­nais, divpadsmit pēdu lielais radījums — to sauca par fororaksu, kā sajūsmā aizelsdamies, mums paziņoja profe­sors,— nokrita, lorda Rokstona lodes ķerts, un, kājas gaisā paslējis, palika guļam kā vesels spalvu jūklis, no kura mums pretim raudzījās dzeltenas, nikni zalgojošas acis. Kaut izdotos piedzīvot to dienu, kad šā briesmoņa plakanais, neglītais galvaskauss tiks novietots goda vietā blakus citām Olbenijas trofejām! Pats par sevi saprotams, ka pieminēšu arī toksodonu — desmit pēdu garu milzu jūras cūku ar vareniem ilkņiem —, ko mēs nošāvām rītausmā pie ezera, kad tā devās dzert.

Kādā jaukā dienā aprakstīšu to visu sīki jo sīki, pieminēdams ne tikai satraucošos notikumus, bet arī tos jaukos vasaras vakarus, kad mēs visi četri draudzīgā noskaņā gulējām mežmalas garajā zālē zem koši zilā debesu jumola un, acis iepletuši, noraudzījāmies dīvaina­jos putnos, kas lidinājās mums virs galvas, un neredzēta­jos radījumos, kas izlīda no alām mūs aplūkot, bet koku zari vai lūza no saldo augļu smaguma un zeme visapkārt šķita sētin nosēta krāšņiem, svešādiem ziediem; stāstīšu par skaistajām naktīm, kuras mēs pārlaidām uz mēnes­nīcā vizuļojošā ezera, brīnumā un šausmās nolūkodamies, kā lāgiem kāds fantastisks nezvērs iznirst virs ūdens, savirmodams tā gludo spoguli, vai kā tumšajā dzelmē, zaļganam spīdumam pazibot, aizlavās vēl neredzēts ezera iemītnieks. Sīs ainas nemūžam neizgaisīs no manas atmi­ņas, un kādudien es tās sīki jo sīki aprakstīšu.

Jūs varbūt jautāsiet, kālab mēs mierīgi kavējāmies plakankalnē, vērodami dažādus zvērus un augus, lai gan dienu un nakti vajadzētu lauzīt galvu, kā atgriezties atpakaļ civilizētajā pasaulē. Atbildēšu jums, ka mēs visi bez izņēmuma nemitīgi par to domājām, taču tas bija veltīgi. Viens kļuva skaidrs jau ļoti drīz, un proti — in­diāņi ne pirkstiņa nepakustinās, lai mums palīdzētu. Citādi viņi bija noskaņoti ļoti draudzīgi — varētu pat teikt, verdziski padevīgi —, bet, līdzko ieminējāmies, vai viņi nevarētu palīdzēt, piemēram, nolaist kādu koku un pārmest pāri bezdibenim vai novīt virvi no ādas sloksnī­tēm vai liānām, ikreiz saņēmām laipnu, bet noteiktu noraidījumu. Indiāņi smaidīja, mirkšķināja acis, puri­nāja galvu, un tas arī bija viss. Pat vecais virsaitis ietiepīgi klusēja, un vienīgi Maretass, jauneklis, ko bijām izglābuši no drošas nāves, domīgi vērās mums acīs, ar žestiem rādīdams, ka arī viņu apbēdina mūsu neapskauža­mais stāvoklis. Pēc veiksmēm vainagotās kaujas ar pēr- tiķcilvēkiem indiāņi raudzījās uz mums kā uz pārcilvē­kiem, kuri nes uzvaru savos dīvainajos ieročos, un ticēja, ka, laime nenovērsīsies tik ilgi, kamēr mēs paliksim kopā ar viņiem. Mums apsolīja gan katram savu alu, gan katram pa sarkanādainai sievai, ja tikai aizmirsīsim savu tautu un uz mūžīgiem laikiem paliksim plakankalnē. Lai kādas būtu mūsu vēlēšanās, visas tās tiktu laipni izpildī­tas; taču mēs jo skaidri zinājām, ka nelokāmā apņemša­nās nokļūt lejā jāsaglabā ciešā slepenībā, jo indiāņi galu galā varēja mūs aizturēt ar varu.

Riskēdams sastapties ar dinozauriem (dienu gan risks nebija tik liels, jo, kā jau iepriekš minēju, dinozauri pēc visām pazīmēm ir nakts dzīvnieki), es divas reizes iepriek­šējo trīs nedēļu laikā aizstaigāju līdz mūsu vecajai nometnei, lai aprunātos ar nēģeri, kurš vēl arvien stāvēja sardzē klints pakājē. Manas acis alkaini ielūkojās bezgalī­gajā līdzenumā, cerēdamas kaut kur tālumā ieraudzīt tik ļoti gaidītos glābējus. Taču kaktusiem noaugušās āres klusas un tukšas pletās gandrīz vai līdz apvārsnim, ko skatienam noslēpa bambusniedru biezoknis.