Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

tāpēc es nemaz nebrīnījos, ka indiāņi reizēm izbrīnījušies palūkojās atpakaļ un viņu sejā atspoguļojās nepārprota­mas šausmas.

Vēlu pēcpusdienā sasniedzām ezermalu un nebijām vēl lāgā iznākuši no krūmu audzes, kad iedzimtie, ieraudzī­dami plašo ūdens klaju, līksmi iekliedzās un enerģiskiem žestiem vērsa mūsu uzmanību uz to pusi. Skats patiešām bija brīnumains. Slīdēdama pa gludo ūdens spoguli, taisnā virzienā uz to krastmalu, kur stāvējām mēs, traucās vesela flotile. Mēs ieraudzījām laivas vairāku jūdžu attālumā, taču tās šāvās uz priekšu tik ātri, ka airētāji drīz vien jau varēja mūs skaidri saskatīt. Pēkšņi atskanēja pērkondimdošas gaviles, indiāņi pielēca kājās un nevaldāmā sajūsmā vēcināja ar airiem un šķēpiem. Tad viņi atkal ķērās pie airēšanas, kā vēja spārniem pieveica atlikušo ceļa gabalu, izvilka laivas smilšainajā krastmalā, skriešus metās mums pretim un skaļiem apsveikuma saucieniem nokrita garšļaukus jaunā vir­saiša priekšā. Kājās piecēlās kāds pavecāks vīrs, kam ap kaklu un rokām vizuļoja stikla zīļu rotas un uz pleciem bija uzmesta krāšņa dzintardzelteni lāsumaina zvērāda, pieskrēja klāt jauneklim un maigi to apskāva. Tad viņš palūkojās uz mums, kaut ko apvaicājās virsaitim un, cienīgi iesoļojis mūsu pulciņā, citu pēc cita apskāva arī mūs visus. Vecais vīrs deva mājienu, un visa indiāņu cilts, parādīdama mums godu, nokrita gar zemi. Man no šīs pārlieku verdziskās cieņas parādīšanas sametās gaužām nelāgi ap dūšu, un, kā varēja spriest pēc lorda Džona un Samerlija sejas, arī viņi nejutās daudz labāk, toties Celindžers atplauka līdzīgi ziedam saules staros.

— Varbūt šī tauta patiešām nav diez cik attīstīta,— glaudīdams bārdu un aplūkodams indiāņus, ierunājās profesors,— toties dažs labs pārlieku progresīvs eiropie­tis varētu no viņiem pamācīties, kā uzvesties augstāku būtņu klātbūtnē. Taisni brīnums, cik nemaldīgs ir šādu dabas bērnu instinkts!

Nepalika šaubu, ka iedzimtie sagatavojušies karagājie­nam, jo ikviena vīra bruņojumā ietilpa šķēps — gara bambusa nūja ar kaula uzgali —, loks ar bultām, bet pie jostas katram bija piekārta vai nu tāda kā milna, vai akmens kaujas cirvis. Drūmie, niknie skatieni uz to pusi, kur bijām iznākuši no meža, un nemitīgi atkārtotais vārds «doda» nepārprotami liecināja, ka šai karagājienā viņi nolēmuši doties, lai glābtu vai vismaz atriebtu vecā

virsaiša dēlu,— abu vīru radniecību mēs izsecinājām, vērodami viņu attiecības. Notupušies lokā, indiāņi uz ātru roku noturēja apspriedi, bet mēs apmetāmies netālu uz kāda bazalta bluķa un vērojām, kas notiks tālāk. Vispirms savas domas izteica daži karavīri, bet tad svinīgai uzrunai vārdu ņēma mūsu jaunais draugs, un viņa mīmika un žesti bija tik daiļrunīgi, ka mēs bez pūlēm visu sapratām, it kā mācētu šās cilts valodu.

— Kāda jēga būtu tagad griezties atpakaļ!— viņš sacīja.— Agri vai vēlu mums ar viņiem jātiek galā. Jūsu biedri ir nogalināti. Kāda nozīme tam, ka es esmu atgriezies sveiks un vesels? Citus taču viņi nomaitāja. Neviens no mums nevar justies drošs par savu dzīvību. Šobrīd esam visi sapulcējušies, un nu tikai atliek doties cīņā.— Tad viņš norādīja uz mums.— Sie svešinieki ir mūsu draugi. Viņi ir krietni karotāji un pērtiķcilvēkus nīst tikpat spīvi kā mēs. Viņi valda pār zibeni un pērkonu.— Sai savas runas vietā viņš norādīja ar roku uz debesīm.— Kad mums vēl radīsies tāda izdevība? Dosi­mies tikai uz priekšu un vai nu noliksim galvu, vai arī turpmāk varēsim dzīvot drošībā. Citādi taču kauns būs atgriezties pie mūsu sievām un mātēm.

Sīkie, sarkanādainie karotāji, acis nenolaizdami, klausī­jās sava virsaiša vārdos un, kad viņš beidza runu, skaļiem piekrišanas saucieniem vicināja primitīvos iero­čus. Vecais virsaitis pienāca mums tuvāk un, norādīdams uz meža pusi, kaut ko vaicāja. Lords Džons ar zīmēm lūdza viņu mirkli pagaidīt un griezās pie mums.

— Tagad jums pašiem jāizšķiras, ko darīt,— viņš teica.— Par sevi es varu sacīt, ka man ar šiem mērkaķiem ir savi rēķini kārtojami, un, ja viņi tiks nomēzti no zemes virsas, diez vai zeme par to lies asaras. Es dodos līdzi mūsu mazajiem sarkanādainīšiem un nedomāju atstāties no viņiem, iekams nebūsim tos pretekļus samilnojuši. Un ko teiksiet jūs, mīļo zēn?

— Protams, iešu.

— Bet jūs, Celindžer?

— Skaidrs, ka arī es pievienojos.

— Un jūs, Samerlij?

— Mēs acīmredzot visai tālu novirzāmies no šās ekspe­dīcijas mērķa, lord Džon. Atstājot savu profesora ka­tedru Londonā, man nemūžam nevarēja ienākt prātā, ka daru to tālab, lai kaut kādus mežoņus vestu sirojumā uz cilvēkveidīgo pērtiķu apmetnēm.

— Tik zemu mēs patiešām esam krituši,— smaidīdams piekrita lords Džons.— Bet, ja nu tā ir gadījies, jums atliek vienīgi pateikt, ko esat nolēmis.

— Sis pasākums gan ir apšaubāms,— Samerlijs tik viegli vis nepadevās,— bet, ja jau jūs visi ejat, ko lai iesāku es viens pats.

— Nu tad norunāts,— sacīja lords Džons un, pievērsies indiāņu virsaitim, piekrītoši pamāja ar galvu un uzsita pa šauteni. Vecais vīrs spieda mums visiem pēc kārtas roku, bet viņa karavīri jo skaļi uzgavilēja. Bija jau pārāk vēls, lai tūdaļ dotos ceļā, tāpēc indiāņi uz ātru roku turpat zem klajas debess ierīkoja apmetni. Visapkārt, blāvi mirgodami un dūmu mutuļus veldami, iedegās ugunskuri. Pāris iedzimto, kas bija nozuduši džungļos, atgriezās, dzīdami pa priekšu jaunu iguanodonu. Tāpat kā citiem, arī šim dzīvniekam uz ādas rēgojās asfalta plankums, un, tikai ieraudzījuši, ka viens no indiāņiem panākas uz priekšu un kā īsts saimnieks dod piekrišanu nokaut iguanodonu, mēs beidzot sapratām, ka šie lielie kustoņi ir tāds pats privātīpašums kā jebkurš liellopu ganāmpulks un ka dīvainais asfalta plankums uz to sāniem nav nekas cits kā īpašnieka uzspiesta zīme. Sos nevarīgos, gausos zālēdājus, miesās gan varenus, bet tikpat kā bez smadzenēm, it viegli varētu ganīt un novaldīt pat bērns. Pēc īsa brīža iguanodons jau bija sadalīts un iesmos uzdurtie gaļas gabali cepās ugunsku­ros kopā ar kaut kādām lielām, spoži zvīņainām zivīm, kuras indiāņi ar šķēpiem bija saķēruši turpat ezerā.

Samerlijs nolikās gulēt krastmalas smiltīs, bet mēs, pārējie, klaiņojām gar ezeru, gribēdami uzzināt par šo neparasto zemi vēl kaut ko vairāk. Divi lāgi uzgājām bedres ar tādu pašu zilo mālu, kādu jau bijām ievērojuši pterodaktilu purvā. Sie senie vulkānu krāteri neizpro­tamu iemeslu pēc izraisīja lordā Džonā bezgalīgu interesi. Celindžera uzmanību turpretim saistīja murdošs, mutuļo­jošs geizers, no kura izšļāktajiem dubļiem, burbuļus mezdama, plūda kāda mums nezināma gāze. Profesors iebāza dubļos dobu niedres stiebru un sajūsmā iekliedzās kā skolas zēns, kad stobra brīvajā galā aizdegts sērkociņš izraisīja skaļu sprādzienu un zilganu liesmu. Vēl līk­smāks Celindžers kļuva, kad, piepildījis ar gāzi niedres galā uzmauktu ādas maisiņu, viņš to palaida gaisā kā balonu.

— Viegli uzliesmojoša gāze, turklāt stipri vieglāka par gaisu. Droši ņemos apgalvot, ka tā satur krietnu daudzumu brīva ūdeņraža. Redziet, jaunais draugs, Džor- dža Edvarda Celindžera atjauta joprojām nebūt nav izsmelta. Gan es jums vēl parādīšu, kā dižens prāts spēj pakļaut dabu savā kalpībā.— Un lepns pats par kādu savu slepenu nodomu viņš tieši vai piepūtās, taču nebilda vairs ne vārda.