Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Rakstīšu vienīgi patiesību.

— Lorda Džona novērojumi palaikam ir pārlieku dī­vaini, tāpēc viņš it viegli spēj izgudrot vismuļķīgākos ieganstus tai dziļajai cieņai, ko pašas zemākās cilvēku rases allaž parāda augsti attīstītai, godājamai personībai. Vai jūs saprotat, ko es gribu teikt?

— Pilnīgi.

— Tātad es paļaujos uz jūsu smalkjūtību.

Pēc krietna klusuma brīža Celindžers vēl piebilda:

— Pērtiķcilvēku ķēniņš īstenībā bija ļoti izcila būtne, es pat teiktu — īpatnēji glīts un saprātīgs indivīds. Vai jūs to neievērojāt?

— Ārkārtīgi īpatnējs indivīds,— es piekritu.

Un profesors, daudzmaz nomierinājies, atkal nolikās gulēt.

Bijām iedomājušies, kā mūsu vajātāji pērtiķcilvēki nenieka nenojauš par slēptuvi brikšņos, taču drīz vien vajadzēja atzīt, ka esam maldījušies. Mežā nedzirdēja ne mazākās skaņas — valdīja tāds miers un klusums, ka pat lapiņa koku zaros nesakustējās, taču pēc savas rūgtās pieredzes mums gan vajadzēja zināt, cik viltīgi un pacietīgi šie radījumi spēj uzglūnēt savam upurim, gaidī­dami izdevību uzbrukt. Lai kāds liktenis mani gaidītu turpmākajā dzīvē, vienu gan varu teikt — tik tuvu nāvei kā tobrīd nekad vairs laikam nenonākšu. Taču izstāstīšu Jums visu pēc kārtas.

No rīta pamodāmies, ne drusku neatpūtušies no iepriek­šējās dienas šausmīgajiem pārdzīvojumiem un badošanās. Samerlijs vēl arvien jutās tik bezspēcīgs, ka vienīgi ar pūlēm varēja noturēties kājās, taču skarbā vīrišķība neļāva viņam atzīties vārgumā. Noturējām nelielu ap­spriedi un nolēmām klusītēm uzgaidīt tepat vēl pāris stundu, ieturēt brokastis, bez kurām tā kā tā nespētu paiet, un tad doties pāri visai plakankalnei, apkārt Centrālajam ezeram uz alām, kur, pēc maniem novēroju­miem, dzīvo indiāņi. Cerējām, ka izglābtie gūstekņi aizliks par mums kādu labu vārdu saviem ciltsbrāļiem, lai mēs tiktu sirsnīgi uzņemti. Pēc tam, pabeiguši savu misiju un diezgan pamatīgi iepazinušies ar Meipla Vaita Zemes noslēpumiem, varēsim likt prātus kopā, lai atrisi­nātu pašu svarīgāko problēmu — kā izkļūt no plakankal­nes un atgriezties cilvēciskā dzīvē. Pat Celindžers bija ar mieru atzīt, ka esam paveikuši visu iespējamo un ka no šā brīža mūsu vispirmais pienākums ir rūpēties, lai civili­zētā pasaule iepazītu necerētos ekspedīcijas atklājumus.

Tā nu mēs nesteidzoties varējām ciešāk ielūkoties izglābtajos indiāņos. Augumā viņi bija sīki, stiegraini, kustīgi, ļoti proporcionāli veidoti, gludos, melnos matus nēsāja uz pakauša ar ādas siksniņu pārsietus, no ādas darināti bija arī gurnu apsēji. Bārda viņiem neauga, glītās sejas izskatījās labsirdīgas. Saplosītās, asiņainās auss ļipiņas liecināja, ka indiāņi nēsājuši kādas rotas lietas, ko pērtiķcilvēki raušus izrāvuši viņiem no ausīm. Indiāņi veikli sarunājās mums nesaprotamā valodā, un, tā kā, norādīdami cits uz citu, viņi vairākkārt lietoja vārdu «akala», mēs sapratām, ka tā sauc viņu cilti. Lāgiem, bailēs un naidā saviebušies, viņi kratīja dūres uz meža pusi un kliedza: «Doda! Doda!»— šai vārdā acīm­redzot nosaukdami savus ienaidniekus.

— Kādas ir jūsu domas par viņiem, Celindžer?— apjau­tājās lords Džons.— Viens man ir skaidrs, un proti,— tas tur maziņais ar izskūto pieri ir viņu vadonis.

Patiešām tūdaļ varēja ievērot, ka šis cilvēks turas it kā nomaļus un ka pārējie iedrošinās viņu uzrunāt tikai ar visdziļāko cieņu. Viņš gan šķita jaunākais no visiem, tomēr bija lepns un liels savā garā: līdzko Celindžers uzlika vareno ķepu jauneklim uz galvas, viņš satraucās kā zirgs, kam piecirsti pieši, un, tumšās acis naidīgi nozibsnīdams, paspēra pāris soļu sāņus. Tad, piespiedis delnu pie krūtīm, cienīgi izslējās un vairākkārt izrunāja vārdu «Maretass». Profesors, ne drusku nesamulsdams, sagrāba nākamo tuvāko indiāni aiz pleca un kā par izbāzni, ko demonstrēt auditorijā, tūlīt nolasīja mums par viņu veselu lekciju.

— Sādu cilvēku tipu,— viņš svinīgi pacēla balsi,— ja spriežam pēc to galvaskausa apjoma, sejas leņķa, kā arī citām raksturīgām pazīmēm, nekādā ziņā nevar uzskatīt par zemu attīstītu; gluži otrādi — cilvēces attīstības skalā tam jāierāda vieta uz daudz augstākas pakāpes nekā dažai labai Dienvidamerikas ciltij, ar ko esmu iepazinies agrāk. Nekādi pieņēmumi nespētu izskaidrot tādas rases evolūciju šai plakankalnē. Taču, ja paturam prātā, cik dziļš bezdibenis šķir pērtiķcilvēkus un plakan­kalnē saglabājušos pirmatnējos dzīvniekus, nekādi nav pieļaujama doma, ka arī tie būtu šeit pat izgājuši visas attīstības stadijas.

— Nu, pie joda, no kurienes tad šie te uzradušies?— ap­vaicājās lords Džons.

— Tas ir jautājums, kas droši vien izraisīs jo karstus strīdus Eiropas un Amerikas zinātnieku vidū,— atbildēja profesors.— Es personiski pašreizējo situāciju plakan­kalnē izskaidrotu tā, protams, nepretendējot uz absolūtu pareizību,— teikdams šos vārdus, profesors svinīgi iz- rieza krūtis un nomērīja mūs no galvas līdz kājām,— ka šās zemes īpatnējos apstākļos evolūcija notikusi līdz mugurkaulnieku stadijai, senākās dzīvības formas sagla­bājušās un arvien vēl eksistē blakus jaunākajām. Tāpēc arī mēs šeit sastopam tādus jaunāko laiku dzīvniekus kā, piemēram, tapiru — dzīvnieku ar visai respektējamu ģe­nealoģiju —, lielo briedi un skudrulāci dzīvojam ciešā sadraudzībā ar juras perioda rāpuļiem. Tiktāl viss būtu skaidrs. Bet tad nāk pērtiķcilvēks un indiānis. Kā zināt­niskajai domai raudzīties uz viņu eksistenci?

Es personiski to varu izskaidrot vienīgi tādējādi, ka viņi šeit ieradušies no citurienes. Iespējams, ka Dienvid­amerikā kādreiz dzīvojuši cilvēkveidīgi pērtiķi, kas sense­nos laikos kaut kādā veidā atraduši ceļu uz plakankalni un turpmākajā attīstības gaitā nonākuši pie mums jau pazīstamā pērtiķcilvēku tipa, kura atsevišķi pārstāvji,— šai vietā viņš bargi paraudzījās manī,— un to es ņemos apgalvot, ne mirkli nevilcinādamies, pēc sava izskata spētu darīt godu jebkurai patlaban eksistējošai cilvēku rasei, protams, ja tikai viņu saprāts atbilstu ārienei. Ja runājam par indiāņiem, tad man gribas droši teikt, ka tie atnākuši šurp jau krietni vēlāk. Viņi ieradušies plakan­kalnē, vai nu bada, vai iekarotāju spiesti. Sastapuši šeit nekad agrāk neredzētus briesmīgus nezvērus, viņi raduši patvērumu klinšu alās, par kurām stāstīja mūsu jaunais draugs, taču, pat lai noturētos tur, viņiem ik dienas vajadzēja iziet sīvā cīņā gan ar plēsīgajiem zvēriem, gan it īpaši ar pērtiķcilvēkiem, kuri sagaidīja indiāņus kā nevēlamus miera traucētājus un uzsāka pret viņiem nežēlīgu karagājienu, likdami lietā visu savu veiklību un viltu, un šai ziņā tiem blakus nespētu stāties neviens no lielākajiem dzīvniekiem. Tieši tādējādi arī izskaidrojams nelielais indiāņu skaits. Nu, džentlmeņi, kā jums šķiet,— vai esmu atminējis mīklu pareizi, vai arī jūs varat apšaubīt kādu no maniem pieņēmumiem?

Taču profesors Samerlijs šoreiz jutās pārlieku nomākts, lai strīdētos, tāpēc tikai nikni pakratīja galvu, skaidri parādīdams, ka nepiekrīt Celindžeram. Lords Džons paka­sīja pašķidros matiņus, piezīmēdams, ka viņš šai cīniņā nedomājot piedalīties, jo pārstāvot pavisam citu svara kategoriju. Pats par sevi varu teikt to, ka, gluži tāpat kā vienmēr, ievirzīju sarunu daudz prozaiskākā un praktis­kākā gultnē, paziņodams, ka trūkst viena no indiāņiem.