Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

— Dieva dēļ!— viņš čukstēja.— Skatieties, kur viņi nāk!

No savas slēptuves varējām saredzēt tādu kā ēnainu aleju, pār kuru ciešā, zaļā velvē sakļāvās kuplie koku zari. Pa šo ceļu slāja prāvs pērtiķcilvēku bars. Viņi nāca cits aiz cita, līkkājaini, uzkumpušu muguru, neveiklās rokas reizumis pie zemes piemezdami, un galvas tā vien šaudī­jās uz visām pusēm. īpatnējā, salīkusi stāja padarīja viņus augumā mazākus, taču man šķita, ka īsāki par piecām pēdām viņi nebūs, tikai rokas padevušās pārlieku garas un krūšu kurvis nedabiski plats. Gandrīz visi turēja ķetnās pa krietnai bozei un no attāluma izskatījās pēc kroplīgiem, spalvu apaugušiem cilvēkiem. īsu brīdi man izdevās saskatīt viņus pavisam skaidri. Bet tad viņi pazuda krūmājā.

— Vēl nav īstais laiks,— sacīja lords Džons, jau satvē­ris šauteni.— Pats labākais — izturēties klusu, līdz viņi metīsies mierā ar meklēšanu. Un tad mēs paraudzīsimies, vai nav īstā reize drāzties uz šo briesmoņu pilsētu un nozēvelēt viņus, kā nākas. Dosim viņiem stundu laika un tad soļosim turp.

Tikām atvērām konservu kārbu un ieturējām pamatī­gas brokastis. Lords Rokstons kopš paša rīta gandrīz nekā nebija ēdis — pa ceļam vienīgi iebaudījis kādu augli, tāpēc viņš jo kāri tiesāja gaļu. Iestiprinājušies piebāzām kabatas ar patronām, paņēmām katrā rokā pa šautenei un devāmies glābt savus biedrus. Iekams atstājām slēp­tuvi, rūpīgi iezīmējām biezokni, lai, orientējoties pēc Celindžera forta, vajadzības gadījumā to drīzāk atrastu. Tad klusītiņām lavījāmies cauri krūmiem, līdz iznācām kraujas malā netālu no mūsu vecās nometnes. Tur uz brīdi apstājāmies un lords Džons pāris vārdos atklāja man savus plānus.

— Kamēr kūņojamies pa biezokni, mēs šiem nešķīste­ņiem pretim stāties nekādi nespējam,— viņš sacī­ja.— Viņi mūs redz, bet mēs viņus ne. Turpretim klajā laukā noteicēji būsim mēs. Tur viņu ātrums nav salīdzi­nāms ar mūsējo. Tāpēc turēsimies cik iespējams atklātās vietās. Plakankalnes malās koki aug daudz skrajāk nekā zemes iekšienē. Tā ka no turienes ari sāksim uzbrukumu. Ejiet lēnām, turiet acis vaļā un ieroci šaušanas gatavībā! Un iegaumējiet jo cieši — kamēr palikusi kaut viena patrona, rokās šiem pretekļiem nedodieties — tas ari ir mans pēdējais vārds jums, mīļo zēn!

Kad pienācām pie kraujas malas, es palūkojos lejā un ieraudzīju tur mūsu melnādaino lāga Sambo sēžam uz akmens ar pīpi zobos. Cik labprāt es viņam uzsauktu un izstāstītu mūsu nedienas, taču tas būtu pārāk bīstami — kāds varētu mūs izdzirdēt. Viss mežs šķita mudžam no pērtiķcilvēkiem; bridi pa brīdim mēs saklausījām jokaino, klabīgo buldurēšanu. Ik reizi metāmies tuvējā krūmājā un klusu pieplakām pie zemes, līdz troksnis pagaisa tālumā. Saprotams, ka uz priekšu virzījāmies ārkārtīgi gausi,— bija pagājušas vismaz divas stundas, kad pēc lorda Džona piesardzīgajām kustībām noskārtu, ka beidzot esam tuvu mērķim. Viņš ar roku deva man zīmi krist gar zemi, bet pats rāpus līda uz priekšu. Taču jau pēc mirkļa lords Džons atgriezās, un seja viņam nepacie­tībā raustījās.

— Nāciet!— viņš sacīja.— Nāciet ašāk! Kaut tikai, dieva dēļ, nebūtu par vēlu!

Satraukumā drebēdams pie visām miesām, es parausos uz priekšu, nometos blakus lordam Džonam un caur krūmiem palūkojos klajumā, kas pletās tepat mūsu acu priekšā.

To skatu, ko ieraudzīju, es neaizmirsīšu līdz pat kapa malai — tas bija tik pārdabisks, tik neaptverams, ka es lāgā nezinu, kā jums to kaut cik ticami aprakstīt, tāpat kā nezinu arī, vai pats spētu tam visam noticēt, ja reiz izdotos dzīvam atgriezties mājās un, sēžot Mežoņu klubā, noraudzīties ierastajā, monotonajā Temzas krastmalas ainavā. Jau šobrīd zinu, ka man tās liksies tīrās šausmas, īsts karsoņa murgs. Tieši tāpēc gribu visu uzrakstīt jau šobrīd, kamēr neesmu aizmirsis ne niecīgāko sīkumu, ^kamēr vismaz viens cilvēks — tas, kurš guļ man blakus valgajā zālē,— var apliecināt, ka esmu runājis tīru patiesību.

Mūsu skatienam pavērās plašs, klajš lauks — savu pāris simtu jardu platībā —, kas līdz pašai klints radzei bija noaudzis ar zaļu zāli un pazemiem paparžu ceriem. Klajumu puslokā iekļāva koki, un to zaru žāklēs cita virs citas no žagariem un lapām bija savītas ērmīgas būdas.

īsts kovārņu midzenis, tikai ligzdu vietā lapu būdas,— varbūt tāds salīdzinājums dos Jums iespēju vieglāk iztēloties šo skatu. Būdu ieejās un apkārtējos zaros bariem vien tupēja pērtiķcilvēki — mazliet sīkāki augu­mā, domājams, cilts sieviešu dzimums un mazuļi. Viss šis varenais pūlis, izvietojies aizmugurē, aizrautīgi vēroja to pašu ainu, no kuras mēs pagalam apjukuši nespējām novērst skatienu.

Netālu no kraujas malas bija sapulcējušies kādi pāris simti rudu spalvu apaugušo radījumu, dažs labs to vidū īsts milzenis, taču visi vienlīdz derdzīgi. Pērtiķcilvēki acīmredzot pakļāvās kaut kādai disciplīnai, jo neviens pat nemēģināja izjaukt stingri noteikto rindu kārtību. Pašā priekšā nelielā grupiņā bija sastājušies indiāņi — sīki, mazi, bet jo smuidri noauguši sarkanādaini cilvē­ciņi, kuru āda spožajos saules staros spīdēja bronzas spulganumā. Blakus šai grupiņai, galvu noliecis, rokas sakrustojis, stāvēja garš, tievs baltais, ar visu savu augumu pauzdams bezcerību un šausmas. Sis kaulainais cilvēks, bez šaubām, bija profesors Samerlijs.

Visapkārt nelaimīgo gūstekņu grupai sardzē stāvēja vairāki pērtiķcilvēki, uzmanīgi vērodami, vai tikai kāds negrasās bēgt. Tālāk no pārējiem, pie pašas klints krau­jas, pamanīju vēl divus stāvus — tik jocīgus, citos apstāk­ļos es teiktu pat — smieklīgus —, ka nespēju vairs atraut no tiem acis. Viens bija mūsu pašu profesors Celindžers. Ap viņa pleciem plandīja no svārkiem pāri palikušās skrandas, krekls vispār bija pazudis un kuplā bārda savijusies ar melnajām sprogām, kas klāja varenās krūtis. Cepures profesoram vairs nebija, un mūsu klaiņojumu laikā krietni paaugušie mati, mežonīgi sapinkājušies, plīvoja vējā. Viena vienīga diena bija pārvērtusi šo augstāko modernās civilizācijas produktu visbriesmīgā­kajā Dienvidamerikas mežonī. Blakus Celindžeram stā­vēja viņa pavēlnieks — pērtiķcilvēku ķēniņš. Tas nu patiešām, kā sacīja lords Džons, caur un cauri bija izliets mūsu profesors, tikai apmatojums bija nevis melns, bet gan ruds. Tas pats zemais, druknais stāvs, tie paši platie, uzgumušie pleci, tās pašas garās, uz priekšu nokārušās rokas, tā pati pār vilnaino krūti noslīgusī spurainā bārda. Kaut cik izteiktu atšķirību varēja manīt vienīgi virs uzacīm — pērtiķcilvēka zemā, šļaupā piere krasi kontras­tēja ar eiropieša lielisko augstpieraino galvaskausu. Viss parejais mežoņu ķēniņu vērta aplamiga profesora paro­dijā.

Visus šos iespaidus, ko te aprakstu garu garās rindko­pās, īstenībā guvu pāris īsos mirkļos. Tobrīd mūsu domas bija pievērstas kaut kam daudz svarīgākam — drāmai, kas norisinājās turpat laukumā. Divi pērtiķcilvēki bija Sagrābuši vienu indiāni no gūstekņu pulciņa un vilka uz kraujas pusi. Ķēniņš, paceldams roku, deva zīmi. Pērtiķi saķēra indiāni aiz vienas kājas un rokas un ar milzīgu spēku trīs reizes iešūpoja. Tad, uzlidinājuši nabaga gūs­tekni augstu gaisā, iemeta to bezdibenī. Tikko upuris pazuda skatienam, viss pērtiķu bars lēkšiem dieba uz kraujas malu un tur sastinga mēmā klusumā, ko pēkšņi pārtrauca mežonīgs gaviļu kauciens. Briesmoņi lēkāja kā negudri, mētādami garās, ar vilnu apaugušās rokas un sajūsmā gaudodami. Tad viņi atkāpās no bezdibeņa, nostājās atkal taisnās rindās un gaidīja nākamo upuri. Savu vietu neatstāja tikai sargi.