Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Kaut kur tālumā atskanēja dīvaina klikstoņa — it kā tiktu klabinātas kastaņetes.

— Tie ir viņi!— noteica lords Džons, ielikdams patro­nas arī otrā divstobru «ekspresī».— Pielādējiet visas šautenes, manu mīļo zēn, jo dzīvi mēs tiem sātaniem rokā nedosimies, to jūs lieciet aiz auss! Tādu blarkšķi viņi saceļ, kad ir par kaut ko satraukti. Nu nekas, lai tik nāk tuvumā, gan tad radīsies iemesls uztraukties! Neviens te glaudīts netiks! «Šauteni stingstošā rokā tvēris, viņš krita cīņā kā varonis!» Uzdziedāsim kā dažs labs tukšpau- ris. Klau, vai jūs dzirdat?

— Vēl viņi ir tālu.

— Tie pāris pērtiķi bijuši nebijuši, bet viņi droši vien izsūtījuši izlūkus pa visu mežu. Nu labi, kur tad mēs palikām tai bēdu stāstā? Tātad šie riebekļi veda mūs taisni uz savu pilsētu — lielajā birzī pie pašas kraujas malas kokos ierīkots vismaz savs tūkstotis no zariem un lapām vītu būdu. Kādas trīs četras jūdzes no šejienes. Derdzīgie kustoņi aptaustīja mani no galvas līdz kājām, tā ka man šķiet — savu mūžu vairs šo riebumu nespēšu nomazgāt. Tad viņi mūs sasēja — turklāt zellis, kas apstrādāja mani, rīkojās ar tīteņiem kā vecs jūrnieks ar virvi —, un tā nu mēs gulējām augšpēdus zem kāda koka, bet par sargu tika pielikts miesās pamatīgs pērtiķis ar vāli ķetnās. Kad es saku «mēs», runa ir par mani un Samerliju. Draugs Celindžers turpretim sēdēja kokā, ēda ananasus un vispār lieliski pavadīja laiku. Jāatzīst, ka arī mums viņš piegādāja dažus augļus un pats ar savām rokām palaida vaļīgāk saites. Jums vajadzēja redzēt, kā Celindžers sēdēja kokā, piespiedies savam dvīņubrālim pie sāniem, un varenā basā rāva vaļā «Jel zvaniet, jūs skaņajie zvani!», jo mūzika, lai kāda būdama, izraisa šiem pretekļiem labu omu,— jums vajadzēja to redzēt, un jūs būtu smējies, bet mums, pats par sevi saprotams, tobrīd prāts uz smiekliem vis nenesās. Celindžeram viņi mīļuprāt ļāva darīt, ko vien viņš vēlējās,— zināms, ne jau nu gluži visu, toties mums jo stingri pievilka grožus. Vienīgais mūsu mierinājums bija doma, ka jūs skraidāt uz vaļas un ka viss, ko esat pierakstījis, pagaidām ir drošībā.

Bet tagad, mīļo zēn, es jums pastāstīšu kaut ko milzīgi pārsteidzošu. Jūs sakāt, ka esat manījis cilvēku pēdas — ugunskurus, lamatas un tā joprojām. Mēs toties redzē­jām pašus šos cilvēkus — šejienes iedzimtos. Nabadziņi pavisam sašļukuši, un nav arī nekāds brīnums. Cilvēki, jādomā, apdzīvo vienu plakankalnes daļu — to, kur jūs redzējāt alas, bet pērtiķcilvēki apmetušies šai pusē, un starp abām nometnēm pastāvīgi norisinās nežēlīga cīņa. Tāds te rādās stāvoklis, ja vien esmu visu pareizi sapratis. Vakar, piemēram, pērtiķi bija sagūstījuši un atveduši uz savu nometni kādus pāris desmitus cilvēku. Paši viņi tā žvarkstēja un brēkuļoja, ka ausis vai pušu plīsa. Iedzim­tie bija sīki, mazi, sarkanādaini un tik briesmīgi sakodīti un saskrāpēti, ka tik tikko spēja kājas pavilkt. Divus pērtiķi turpat uz vietas nomiedza un vienam gandrīz roku izrāva — es jums saku, kaut kas drausmīgs. Bet nu drošprātīgi gan tie sarkanādainie — ne skaņas neizdvesa. Toties mums visiem sametās nelabi ap dūšu. Samerlijs nogāzās neatmaņā, un pat Celindžers tik tikko noturējās. Bet nu gan laikam šie būs aizlasījušies.

Mēs vērīgi ieklausījāmies, taču mēmo meža klusumu iztraucēja vienīgi putnu balsis. Lords Džons turpināja savu stāstu.

— Jums gan velnišķīgi palaimējās, manu mīļo zēn. Pērtiķi acīmredzot tik traki aizrāvušies ar indiāņu tvar­stīšanu, ka jās tiem pavisam izkūpējāt no galvas, citādi viņi kā likts būtu atgriezušies mūsu nometnē un sagrā­buši arī jūs. Jums, saprotams, bija taisnība — jau no paša sā-kuma viņi, kokā tupēdami, mūs vērojuši, tāpēc droši zināja, ka viena no mums trūkst. Taču tad viņu domas pievērsās jaunajam medījumam, un tieši tāpēc pirmais šorīt pie jums ierados es, nevis šis mērkaķu bars. Nu bet kas notika pēc tam! Mans dievs, kādas drausmas! Vai atceraties tās asās milzu niedres klints pakājē, kur mēs atradām amerikāņa ģindeni? Nu tad ziniet, šis niedrājs atrodas tieši zem pērtiķu pilsētas un viņi tur met zemē savus gūstekņus. Nešaubos, ka ģindeņi tur mētājas veselām kaudzēm, vajag tikai ieskatījies. Klints virsotnē viņiem notīrīts tāds kā parādes laukums, kur norisinās slepkavošanas ceremonija. Citam pēc cita nabaga gūstek­ņiem liek mesties lejā, un pērtiķi izklaidējas, vērodami, vai tie nositīsies vien vai turklāt arī uzdursies uz niedrēm. Mūs arī piespieda noraudzīties šai skatā, bet pērtiķu cilts pilnā sastāvā ieņēma vietas gar pašu kraujas malu. Četri indiāņi nolēca, un niedres tiem izskrēja cauri kā adāmās adatas caur sviesta piku. Kāds gan brīnums, ka nabaga jenkija skeletam niedres auga visās ribu starpās! Skats drausmīgs un tomēr sasodīti aizraujošs! Kā apburti mēs raudzījāmies indiāņu lēcienos, lai gan ne brīdi neatstāja doma, ka nākamais varbūt jau lēks kāds no mums. Tomēr tas nenotika. Sešus indiāņus viņi paturēja šai dienai — vismaz es tā sapratu —, bet mums laikam vajadzēja kļūt par izrādes naglām. Celindžers varbūt tiktu cauri ar veselu ādu, bet mums ar Samerliju neizdotos izsprukt. Pērtiķi ne tikai buldurē, bet sazinās arī ar zīmēm, tāpēc viņus var it viegli saprast. Un tā es nolēmu, ka pienācis pēdējais laiks izrauties no šīs elles. Šādus tādus plānus jau slepus biju sācis kalt, un nu vajadzēja tikai sakopot domas. Viss šis pasākums gūlās uz maniem pleciem, jo no Samerlija nav nekādas jēgas un arī uz Celindžeru diez ko nevar paļauties. Vienu vienīgu reizi abi profesori tika kopā, un tad pat tūdaļ gāja vaļā lamāšanās, jo viņi nekādi nevarēja vienoties, kā būtu klasificējami rūsganie nešķīsteņi, kas mūs savaņģojuši. Viens sacīja, ka tie esot Javas driopiteki, otrs apgalvoja, ka pitekantropi. Plān­prātiņi — ne viens, ne otrs nav labāks. Taču, kā jau minēju, šis tas man pašam bija padomā. Vispirms es vēroju, ka pa klaju lauku šie nešpetņi netiek uz priekšu tik ātri kā cilvēks, jo kājas viņiem ir īsas un līkas, bet rumpis stipri smagnējs. Pat Celindžers viņu labākajam skrējējam varētu dot krietnu handikapu, bet jūs un es — mēs abi būtu gatavie čempioni. Otrs svarīgs fakts — viņiem nav ne mazākās jausmas par šaujamiero­čiem. Manuprāt, viņi pat neatskārta, kur manis sašautais pērtiķis rāvis tādu brūci. Ja tikai mēs piekļūtu pie saviem ieročiem, gan tad zinātu, kā rīkoties.

Un tā nu šorīt mazā gaismiņā es devu savam sargam pamatīgu spērienu pa punci, tā ka šis gar zemi gan, un nesos taisnā ceļā uz nometni. Tur es paņēmu jūs, šautenes, un tagad mēs esam šeit.

— Bet kā tad profesori?— es šausmās iekliedzos.

— Tagad mums jājož atpakaļ un viņi jāizpestī. Līdzi paņemt es taču viņus nevarēju. Celindžers tupēja kokā, un Samerlijs nespēja ne pakustēties. Vienīgā glābšanas iespēja — tikt pie šautenēm. Saprotams, šie nešķīsteņi atriebības kārē var nomiegt viņus uz līdzenas vietas. Celindžeram viņi diez vai ķersies klāt, bet par Samerliju gan es negalvoju. Taču viņi nabadziņu būtu nomaitājuši tā kā tā. Par to nav divu domu. Un tāpēc mana mukšana profesora stāvokli ļaunāku nav padarījusi. Bet tagad mūsu goda pienākums ir steigties turp vai nu izpestīt savus biedrus, vai arī palikt kopā ar viņiem līdz galam. Tātad saņemieties, manu mīļo zēn, jo mūsu liktenis izšķiras jau šovakar.

Kā mācēdams esmu pūlējies atveidot lorda Rokstona īpatnējo, saraustīto runasveidu — lakoniskās, spēcīgiem teicieniem piesātinātās frāzes, pa pusei jokojošo, pa pusei pārgalvīgo toni. Sis cilvēks ir piedzimis par vadoni. Jo lielākas briesmas draudēja, jo bezrūpīgāks viņš kļuva,— valoda vērtās sulīgāka, dzedrās acis dedzīgi iemirdzējās un spurainās Dona Kihota ūsas saslējās līksmā satraukumā. Jā, lords Džons mīlēja briesmas, tiektin tiecās pēc dramatiskiem piedzīvojumiem, īpaši pēc tādiem, kas prasīja neprātīgu risku,— būdams pārlieci­nāts, ka ikviena bīstama situācija rosina cīņas sparu, jo tā ir nežēlīga spēle ar likteni, kur augstākā likme — cil­vēka dzīvība. Un tieši tādos brīžos viņš bija neaizstājams biedrs un draugs. Ja nemāktu bažas par mūsu pārējo ceļabiedru likteni, es būtu izjutis vienīgi prieku, ka varu doties līdzi šādam cilvēkam tik bīstamā dēkā. Mēs jau grasījāmies līst ārā no briksnāja, kad lords Džons pēkšņi satvēra mani aiz rokas.