Arturs KONANS DOILS - ZUDUSI PASAULE

Nekas visā ezera piekrastē man nelikās tik brīnumains kā milzīgais ūdens klajš. Kopā ar indiāņiem sanācām krietns bars, tā ka mūsu saceltais troksnis bija aizbiedējis visu dzīvo radību, un dziļo dabas klusumu iztraucēja vienīgi pāris pterodaktilu, kas lidinājās augstu debesīs, nolūkodami vakariņām kādu sprāgoņu. Turpretim rožai­nas blāzmas apmirdzētajos ezera ūdeņos no klusuma un miera nebija ne vēsts. Tie murdēja vien no neredzētām būtnēm. Sudrabotas šļakatas šķiezdams, lāgu lāgiem gaisā pazibēja kāds šīferpelēks ķermenis vai robota muguras spura un tad atkal nozuda ezera dzīlē. Pa smilšu sēkļiem, cik tālu vien skatiens sniedza, kūņojās dažneda­žādi dīvaini rāpuļi — milzu bruņurupuči, lempīgas ķirza­kas, bet kaut kāds pavisam ērmots radījums — liels, plakans, eļļaini spīdīgs kā melns ādas maiss — pulsēdams un zvalstīdamies lēnītēm ieļēpoja ezerā. Reizumis virs ūdens parādījās tādas kā čūsku galvas, iznirdamas tik strauji, ka garos, graciozi izliektos gulbja kaklus, kas līgani šūpojās, iekļāva putu vērpetes un aizmugurē palika ķīļūdens aste. Līdzko viens no šiem radījumiem kādu pāris simtu jardu attālumā no mums izļodzījās uz sēkļa un mēs ieraudzījām, ka vienīgi kakls tam ir garš un slaiks, bet rumpis resns kā muca un milzīgās ķepas peldspurainas, Celindžers un Samerlijs, tikko mūs panā­kuši, vienā balsī izkliedza savu apbrīnu un sajūsmu.

— Pleziozaurs! Saldūdens pleziozaurs!— sauca Samer­lijs.— Un es šai skatā varu noraudzīties pats savām acīm! Tāda laime, dārgais Celindžer, nav bijusi lemta vēl nevienam zoologam visā pasaulē.

Tikai nakts tumsā, kad visapkārt jau sarkani kvēloja mūsu sabiedroto indiāņu ugunskuri, abus zinātnes vīrus ar mokām izdevās aizdabūt projām no pirmatnējā ezera brīnumiem. Bet, arī krastā gulēdami, mēs šad un tad sadzirdējām, kā sprauslādami pa ezeru plunčājas milzī­gie ūdens dzīvnieki.

Mazā gaismiņā visa mūsu nometne bija kājās, un jau pēc stundas mēs devāmies savā neaizmirstamajā ekspedī­cijā. Cik reižu biju ilgojies piedzīvot bridi, kad varēšu kļūt par kara korespondentu! Taču pat vispārdrošākajos sapņos nebūtu spējis iztēloties kaut ko līdzīgu tam karagājienam, ko liktenis bija lēmis man aprakstīt! Tā­tad sāku savu pirmo ziņojumu no kaujas lauka.

Mūsu rindas pa nakti tika papildinātas ar jauniem iezemiešu spēkiem, kurus pieaicināja no alām, un ceļā mēs devāmies jau vismaz četri vai pieci simti vīru. Pa priekšu tika izsūtīta izlūku grupa, un tiem aiz muguras ciešā kolonnā pa krūmiem apaugušo nogāzi virzījās pārējie spēki. Kad sasniedzām mežmalu, šķēpneši un loka šāvēji izvietojās garā izklaidu rindā. Rokstons un Samer­lijs ieņēma pozīcijas labajā flangā, bet mēs ar Celindžeru palikām kreisajā. Apbruņojušies ar šautenēm, ko varēja uzskatīt par pēdējo vārdu Sentdžeimsa ielas meistaru ieroču darināšanas mākā, mēs vedām kaujā īstu akmens laikmeta mežoņu pūli.

Ienaidnieku nevajadzēja ilgi gaidīt. Mežmalā atska­nēja skaļas, griezīgas klaigas, un bars rungām un akme­ņiem bruņotu pērtiķcilvēku pēkšņi izvēlās no džungļiem un metās virsū indiāņiem pašā ķēdes centrā. Tas bija drosmīgs, bet arī bezjēdzīgs solis, jo lielie, līkkājainie lempji kustējās ļoti gausi, bet to pretinieki bija veikli kā kaķi. Šausmas sagrāba, noraugoties, kā saniknotie pēr­tiķi ar putām uz lūpām, zvērojošām acīm veltīgi pūlējās sagrābt kustīgos indiāņus, kas citu pēc citas raidīja tiem virsū bultas. Man garām, sāpēs mežonīgi aurodams, aizbrāzās kāds miesās varens pērtiķcilvēks, kam krūtīs bija sadūries vismaz savs desmits bultu. Aiz žēlsirdības ielaidu tam lodi pauri, un briesmonis kā bluķis nogāzās alveju pudurī. Taču vairāk neviens šāviens neatskanēja, jo cīniņš risinājās pašā uzbrukuma līnijas centrā, un indiāņi it labi tika galā arī bez mūsu palīdzības. Šaubos, vai no visiem pērtiķiem, kas bija izskrējuši klajumā, kaut vienam izdevās sasniegt koku aizsegu.

Daudz ļaunāk mums klājās, kad atgriezāmies mežā. Kādu stundu vai pat ilgāk risinājās nikns cīniņš, un brīžiem jau šķita, ka mūsu spēki ir galā. Izlēkuši 710 biezokņa, pērtiķcilvēki ar varenajām milnām metās virsū indiāņiem, lāgiem vienā rāvienā noguldīdami pat trīs četrus vīrus, iekams tie paguva laist darbā šķēpus. Bries­mīgajām milnām nekas nespēja turēties pretim. Ar vienu šādu triecienu Samerlija šautene tika sašķaidīta drisku driskās, un nākamais būtu sadragājis viņa galvaskausu, taču kāds indiānis paguva iegrūst briesmonim šķēpu ribās. Daudzi pērtiķcilvēki, uzrāpušies kokos, apmētāja mūs ar akmeņiem un zaru stumbeņiem un cits pēc cita smagā lēcienā uzklupa mūsu rindām, izmisīgi cīnīdamies līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Vienu brīdi mūsu sabiedrotie gandrīz jau tika sakauti, un, ja mēs nemestos palīgā ar iznīcinošām šauteņu zalvēm, viņi droši vien būtu devuši kājām ziņu. Taču vecais virsaitis pāris pavēlošiem vārdiem sapulcēja savu karaspēku atkal vien­kopus un metās tik pārdrošā triecienā, ka šoreiz pērtiķcil­vēki laida ļekas vaļā. Samerlijs bija palicis bez ieroča, toties es tikai lādēju un šāvu vienā laidā, un arī no otra flanga bez mitas atskanēja mūsu biedru raidītie šāvieni. Bet tad ienaidniekus pēkšņi sagrāba panika, un līdz ar to sākās viņu sakāve. Kaukdami un gaudodami milzīgie radījumi pajuka uz visām pusēm, bet mūsu sabiedrotie mežonīgiem sajūsmas saucieniem metās tiem pa krūmāju pakaļ. No paaudzes paaudzē lolotam naidam, ļaunumam un cietsirdībai, pāridarījumiem un vajāšanām, kas ik uz soļa sastopamas šās zemes iedzīvotāju vēstures gaitā, tajā dienā bija lemts izbeigties. Beidzot cilvēks kļuva par pavēlnieku, bet cilvēkzvērs uz mūžīgiem laikiem ieņēma to vietu, kas viņam lemta kā pakļautajam. Lai cik ātri arī skriedami, sakautie pērtiķcilvēki nespēja izbēgt veikla­jiem indiāņiem, un no visām pusēm meža biezoknī atska­nēja līksmi gaviļu saucieni, strinkšķēja uzvarētāju loki un, dobji brīkšķēdami, no slēpņiem zemē gāzās pērtiķu ķermeņi.

Es joņoju visiem nopakaļ un pēkšņi sadūros ar lordu Džonu un Celindžeru, kuri skrēja mums pretim.

— Nu tas ir padarīts,— sacīja lords Džons.— Tīrīšanas darbus, manuprāt, droši var atstāt indiāņu ziņā. Jo mazāk mēs no visa tā redzēsim, jo labāk mums nāks miegs.

Celindžera acis zvēroja gluži slepkavīgā zvīļā.

— Mums uzsmaidīja lielā laime,— viņš sauca, soļodams šurpu turpu lepni kā cīņas gailis,— piedalīties izšķirošā kaujā — vienā no tām vēsturiskajām kaujām, kas spēj izšķirt turpmāko pasaules likteni. Sakiet, mani draugi,— kāda nozīme ir vienas tautas uzvarai pār otru? Tai nav nekādas nozīmes, jo tā neko negroza vēstures gaitā. Turpretim tie niknie cīniņi, kad jaunā laikmeta rītausmā alu cilvēki pievārēja tīģerus vai kad ziloņi pirmoreiz apjauta, ka tiem radies pavēlnieks,— tie bija īsti iekarojumi, īstas uzvaras, kam ir paliekama nozīme. Un arī mums liktenis bija lēmis savām acīm skatīt šādu cīniņu un pat tanī piedalīties. Kopš šā brīža plakankalne uz mūžīgiem laikiem pieder cilvēkam.

Bezgala stipra gan acīmredzot bija ticība mērķa cilde­numam, ka tā spēja attaisnot tik satriecošus līdzekļus! Soļodami cauri mežam, visapkārt redzējām zemē guļam šķēpiem vai bultām caurdurtus pērtiķcilvēku līķus. Viet­vietām nežēlīgi sašķaidīti indiāņu ķermeņi liecināja, ka te izmisīgā cīņā kāds pērtiķis dārgi atdevis savu dzīvību. Kaut kur priekšā nerimdami skanēja kliedzieni un gau­das, norādīdami vajāšanas virzienu. Pērtiķcilvēki bija aizdzīti līdz savai pilsētai, tur vēlreiz mēģinājuši sākt uzbrukumu, taču atkal tikuši sakauti, un mēs ieradāmies tieši laikā, lai redzētu šaušalīgo cīņas noslēguma ainu. Kādi astoņdesmit vai varbūt pat simt vīriešu dzimuma pērtiķcilvēki, kas bija palikuši dzīvajos, tika izdzīti nelielajā klajumiņā, kur pirms divām dienām mēs pavei­cām varoņdarbu. Kad pienācām pie šā klajumiņa, in­diāņu šķēpmeši gūstekņu pulciņu patlaban ielenca pus­lokā, un pēc īsa brīža viss jau bija beidzies. Trīsdesmit četrdesmit pērtiķu palika turpat guļam. Pārējie, lai kā ķērca un turējās pretim, tika pārgrūsti pār bezdibeņa malu un, tāpat kā viņu kādreizējie upuri, ar skaļu blīkšķi nogāzās aizā, uzdurdamies uz asajām bambusniedrēm, kas auga sešsimt pēdu dziļumā.