Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Viņš ar tukšu skatienu uzlūkoja mani. Es varētu apzvērēt, ka viņš mani nepazina. Viņa acīs bija la­sāmas ciešanas.

— Par vēlu! — viņš izķērca. — Par vēlu! Viņi atkal ir brīvībā!

Un tā es aizgāju strādāt pie Teobalda Grēko viņa laboratorijā Dienvidkalifornijā, kur mēs atjaunojām daļu no izpostītās aparatūras.

Kādu rītu es pamodos un atklāju, ka mani mati kļuvuši balti.

— Grieķi! — es iekliedzos.

Ieskrēja Minnija. Liekas, es vēl neesmu piemi­nējis Minniju. Viņa iemiesoja sevī Grēko priekš­statu par ideālu laborantu — dumja, veca, nevienam visā pasaulē nevajadzīga un laikam bez neviena tuvinieka. Viņa ienāca, palūkojās manī, sāka kla­dzinoši smieties — šīs skaņas varētu uzmodināt pat mirušos.

— Mister Hempsted! — Viņa skaļi smējās. — Ak dievs, jums nu gan ir izskats!

— Kur ir Grēko? — es uzkliedzu un pagrūdu viņu nost no ceļa.

Pidžamā un peldmētelī es nodrāžos pa kāpnēm un ieskrēju telpā, kas kādreiz bija bijusi virtuve, bet tagad — Grēko laboratorija.

— Paskaties! — es iesaucos. — Ko tu teiksi par to?

Grēko pagriezās un palūkojās uz mani.

Pēc laba brīža viņš pašūpoja galvu.

— No tā es baidījos, — viņš nomurmināja. — Bērnībā tu biji gaišmatains, vai ne? Un tagad tu atkal tāds esi.

— Bet mani mati, Grieķi! Tie ir kļuvuši sirmi!

— Sirmi nē, — viņš izmisis pārlaboja. — Dzelteni. Tiem atgriezusies jaunība — vienā naktī, kā dažkārt gadās. Es tevi brīdināju, Virdžij. Es teicu, ka tas ir bīstami. Tagad tu zini, jo…

Viņš vilcinājās, lūkojās manī, tad novērsās.

— Jo, — viņš sacīja, — tu kļūsti jaunāks, tieši tāpat kā es. Ja mēs neatradīsim izeju, arī tu no­mirsi no atjaunošanās.

Es vēros viņā.

— Tu jau agrāk to stāstīji — par sevi. Man likās, ka tu vienkārši esi pārteicies. Vai tu tiešām domā …

— Apsēdies, — Grieķis pavēlēja. — Virdžij, es tev toreiz sacīju, ka tu esi kļuvis jaunāks. Tas ne­bija tikai izskats. Tie ir dēmoni, un cietuši esam ne vien mēs abi, bet arī daudzi citi. Vispirms — Grend- repidsa. Tad, kad dega viesnīca. Iedarbības zonā atradās daudzi, bet tev, šķiet, bija visvairāk izredžu. Tas sākās ar to dienu, kad tu ienāci manā labora­torijā un es pūlējos sagūstīt brīvībā izkļuvušos dē­monus. Diemžēl visus man neizdevās sagūstīt.

— Tu gribi teikt, ka es …

Viņš pamāja ar galvu.

Daži dēmoni padara cilvēkus jaunākus. Un tevī ir vesela kolonija šādu dēmonu.

Es noriju kamolu un apsēdos.

— Tu gribi teikt, ka es kļūšu arvien jaunāks un jaunāks, līdz beidzot pārvērtīšos par bērnu? Un tad — kas būs tad, Grieķi?

Viņš paraustīja plecus.

— Kā lai es to zinu? Pajautā man to pēc gadiem desmit. Paskaties uz mani, Virdžij! — viņš pēkšņi skaļi iesaucās. — Cik man, pēc tavām domām, ir gadu? Astoņpadsmit? Divdesmit?

Tā bija tīrā patiesība. Viņš nemaz neizskatījās vecāks. Redzot viņu katru dienu, es nemanīju pār­maiņas; atceroties viņu no tā laika, kad mēs mācī­jāmies skolā, man viņš katrā ziņā likās jaunāks. Bet viņam bija vismaz četrdesmit gadu, toties viņš izskatījās pēc tāda, kuram vēl nav tiesību balsot.

Grieķis ierunājās:

— Manī jau sešus gadus ir dēmoni. Šķiet, tie ir mazliet izvēlīgi attiecībā uz dzīves vietu. Tie neap­dzīvo visu ķermeni, tie mitinās tikai daļā no tā — sirdī, plaušās, aknās. Varbūt kaulos. Un varbūt dažos dziedzeros — iespējams, tāpēc es jūtos fiziski tik mundrs. Bet ne smadzenēs, vismaz pagaidām nē. Par laimi.

— Par laimi? Tu taču maldies, Grieķi! Ja arī ta­vas smadzenes kļūtu jaunākas …

— Muļķi! Ja man būtu jaunākas smadzenes, es aizmirstu visu, ko esmu iemācījies, tāpat kā tinot magnetofona lenti atpakaļ. Tās arī ir tās briesmas, Virdžij, tuvākās briesmas, kas man draud, tāpēc man bija nepieciešama palīdzība! Ja es reiz aizmirsīšu, tad būs beigas. Ne vien man — visiem, jo neviens visā pasaulē nezina, kā savaldīt dēmonus. Neviens, izņemot mani… un tevi, ja man izdosies tev to iemācīt.

— Viņi ir brīvībā? — Es brīnīdamies aptaustīju savus matus. Tas tomēr nebija brīnums. — Cik viņu ir?

Grieķis paraustīja plecus.

— Man nav ne jausmas. Kad ļaudis palaida Aus­trālijā pirmo partiju trušu, vai viņi zināja, cik to būs dažus desmitus paaudžu vēlāk?

Es iesvilpos. Minnija pabāza durvīs galvu un ie- ķiķinājās. Es viņu aizgaiņāju.

— Viņai gan noderētu tavi dēmoni, — es piezī­mēju. — Dažkārt man šķiet, ka viņai ienāk prātā idejas, kas nepavisam neliekas piemērotas sievietei, kurai ir vismaz sešdesmit gadu.

Grēko neprātīgi iesmējās.

— Minnijai? Viņa strādā pie manis tikai gadu. Un, kad es viņu salīgu, viņai bija astoņdesmit pieci.

— Nespēju tam ticēt!

— Tādā gadījumā tev tūlīt būs jāsāk trenēties, — viņš sacīja.

Tas bija grūti, tā nebija nekāda blēņošanās, bet es biju pārliecināts. Runa vairs nebija par miljonu dolāru gadā.

Mani dzina doma, ka es beigšu dzīvi kā nosieka- lojies, pīkstošs mazulis, ja ne vēl ļaunāk! Lai to no­vērstu, es vēlējos likt smadzenēm strādāt, līdz tās sabrūk.

Vispirms vajadzēja mācīties — mācīties par «sa­vādajām daļiņām». Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par tām? Tas nav manis izdomāts termins — tā tās sauc fiziķi. Pozitroni. Neitrīno. Pīmezoni un mīme- zoni, plus un mīnus, lambda un antilambda. K da­ļiņas, pozitīvās un negatīvās, antiprotoni un anti- neitroni, sigmas — pozitīvās, negatīvās un neitrālās, un…

Labi, pietiks. Bet fizika bija nogājusi garu ceļu kopš tā laika, kacT^es kavēju lekcijas Oldaglijā, un bija krietni vien jāpapūlas, lai atgūtu nokavēto.

Lieta tāda, ka dažas no «savādajām daļiņām» bija pat savādākas, nekā uzskatīja vairums fiziķu. Dažas no tām — noteiktās kombinācijās — tad arī bija Grēko dēmoni.

Mēs iegādājāmies dzīvniekus — peles, trušus, jū­ras cūciņas, pat suņus. Mēs inficējām jaunos īpat­ņus ar dažiem mūsu dēmoniem. Tas bija vienkārši, biedinoši vienkārši — viss, ko mums vajadzēja darīt, bija tiem pieskarties. Pēc tam mēs vērojām, kas notiek.

Dzīvnieki nobeidzās — nobeidzās no atjaunošanās.

Kāds dzīvībai svarīgs orgāns regresēja līdz em­brija fāzei, un dzīvnieki nobeidzās — tāpat kā va­jadzēja mirt man un Grēko, ja mēs neatradīsim izeju no situācijas. Tāpat kā varēja nomirt visa pa­saule. Vai tas bija labāk nekā atgriezties embrija stāvoklī, lai pēc tam pārvērstos vienkāršā nedzīvā šūnā? Es nespēju to izlemt. Tik un tā bija jāmirst. Ja embrionālai sirdij vai aknām jāapkalpo nobrie­dis organisms, iznākums var būt tikai viens — nāve.

Bet pēc nāves dēmoni turpināja darboties. Suns, kuru mēs barojām ar jūras cūciņu atliekām, sekoja tām nebūtībā — tas bija tikai dažu nedēļu jau­tājums.

Interesants gadījums bija Minnija.

Viņa darīja savu darbu ar katru dienu enerģiskāk, un, lai mani sasper jods, ja es kādu dienu aiz Grēko muguras nenotvēru ilgu viņas skatienu, kas atgādi­nāja Merilinu Monro.

— Varbūt atlaidīsim viņu? — es jautāju E1 Grēko, kad biju viņam to pastāstījis.

— Par ko?

— Viņa traucē strādāt!

— Šis darbs arī tā nav vērts, ne tik, cik melns aiz naga, — Grieķis īgni atteica. — Mēs negūstām ne­kādus panākumus, Virdžij. Ja nu vēl šis process norisinātos vienmērīgos, iepriekš aprēķināmos tem­pos .. . Bet palūkojies uz viņu. Viņa uzņem ātrumu! Pēdējo divu nedēļu laikā viņa ir nometusi piecus gadus.