Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Protams, — es atbildēju.

Grēko domīgi palūkojās uz mani un paraustīja plecus.

— Nav svarīgi. Redzi, tos sauc par d un 1 izomē- riem, no latīņu vārdiem dextro — «labais» un levo — «kreisais». Un, kaut gan tie pēc visām pa­zīmēm ir vienādi, izņemot to, ka viens ir otra attēls spogulī, dažkārt gadās, ka viens no izomēriem ir daudz vērtīgāks par otru.

— Saprotu, — es sacīju.

— Tā jau es domāju. Redzi, šos izomērus var sa­dalīt, bet tas dārgi maksā. Ar manu metodi ir citādi. Tā ir ātra un vienkārša. Es izmantoju dēmonus.

— Klausies, Grieķi, tas jau ir par daudz!

— Klusē, Virdžij, — viņš gurdā balsī sacīja. — Klausies. Tas tik ļoti nenogurdinās. Bet liec aiz auss, ka tas ir pats vienkāršākais mana atklājuma pielietojums. Tikpat viegli es varētu tādā veidā at­dalīt urānu-235 no urāna-238. īstenībā es jau … — Viņš pusteikumā aprāvās, piešķieba galvu, pavē­rās manī un atkal ieņēma agrāko stāvokli. — Labi, tas nav svarīgi. Bet vai tu zini, kas ir Maksvela dēmons?

— Nē.

— Lieliski, Virdžij! Lieliski! — Grēko iegavi­lējās. — Es zināju, ka izvilkšu no tevis patiesību, ja vien mazliet pagaidīšu. («Vēl viena divdomīga pie­zīme,» es nodomāju.) Bet tu droši vien zini otro termodinamikas likumu.

— Kā gan citādi?

— Es jau domāju, ka tu tā teiksi, — viņš nesatri­cināmi sacīja. — Tātad tu zini, ka, ja, piemēram, glāzē ar siltu ūdeni ieliek gabaliņu ledus, tas izkūst un ūdens atdziest; tātad ledus glāzē vairs nebūs, bet ūdens temperatūra būs pazeminājusies. Tā ir, vai ne? Un tas ir neatgriezenisks process. Tas nozīmē, ka nav iespējams paņemt glāzi auksta ūdens un viens divi iegūt atsevišķi siltu ūdeni un gabaliņu ledus, vai ne?

— Nu, protams, — es sacīju. — Ak kungs! Tas ir muļķīgi, man jāsaka.

— Ļoti muļķīgi, — Grēko piekrita. — Tātad tu to zini, ko? Tad skaties.

Viņš neteica «viens divi», bet pagrieza kaut ko uz vienas no ierīcēm. Atskanēja vājš svilpiens, un kļuva dzirdama burbuļošana un sprakšķi, kādi rodas, lielām dzirkstelēm skrejot starp attālinātiem elek­trodiem kādā Frankenšteina šausmu filmā.

Ūdens sāka viegli tvaikot.

Bet tikai vienā caurulītes galā! No šī gala cēlās tvaiks, bet otrā galā bija … bija …

Tur bija ledus. Atri izveidojusies plānā kārtiņa pamazām kļuva biezāka, bet U veida caurulītes otrajā atvērtajā galā ūdens sāka spēcīgi mutuļot. Vienā galā ledus, otrā — tvaiks.

Muļķīgi?

Bet es to redzēju pats savām acīm!

Man tomēr jāsaka, ka tobrīd es nezināju, ka tas ari ir viss, ko es redzu.

Un tikai tāpēc, ka tieši tajā momentā pa kāpnēm laboratorijā tusnīdams nokāpa Resnulis Detveilers.

— A, Grieķis! — viņš nogārdza. — A, Virdžijs! Es gribēju ar tevi parunāt pirms aizbraukšanas.

Viņš ienāca istabā un elsdams atslīga krēsla — noguris, paģirains nīlzirgs.

— Par ko tu gribēji runāt ar mani? — Grēko jau­tāja.

— Ar tevi? — Resnuļa skatiens klīda pa telpu; tas pauda reizē jautrību un pretīgumu — tā pieaudzis cilvēks vēro notraipījušos bērneļus rotaļājamies dubļos. — Ne jau ar tevi, Grieķi. Es gribēju aprunā­ties ar Virdžiju. Par pārdodamo platību, kuru tu pie­minēji, Virdžij. Es visu apdomāju. Nezinu, vai tev ir zināms, ka mans tēvs pagājušajā ziemā nomira un atstāja man … ar vārdu sakot, esmu uzņēmies zinā­mas saistības. Un man ienāca prātā, ka tu varbūt vē­lēsies, lai es ieguldu daļu …

Es pat neļāvu viņam nobeigt. Es izrāvu viņu no turienes tik strauji, ka mēs pat nepaspējām atvadī­ties no Grēko. Un visas šīs blēņas — dēmoni, kar­stais un aukstais ūdens un tā tālāk — tas viss iz­gaisa man no prāta kā nebijis. Vecais zēns Resnulis Detveilers! Kā gan es varēju zināt, ka tēvs viņam atstājis tādu gardu kumosiņu kā trīssimt tūkstoši dolāru!

Nu, un tad sākās neveiksmes veikala lietās. Šo neveiksmju dēļ es nevarēju piedalīties dažās nāka­majās tikšanās. Toties man bija pietiekami daudz laika domāt un mācīties brīvajā laikā starp darbu fermā un darbnīcā, kur mēs štancējām automobiļu numurus štata vajadzībām.

Izkļuvis brīvībā, es sāku meklēt E1 Grēko.

Meklējumi ilga sešus mēnešus, taču bez jebkādiem panākumiem. E1 Grēko bija pārvācies ar visu labo­ratoriju, neatstājot jauno adresi.

Es tomēr gribēju viņu atrast. Es to vēlējos tik ļoti, ka burtiski varēju izgaršot, jo tagad man jau bija radies priekšstats par to, ko viņš stāstīja. Un tā es turpināju meklēt.

Tomēr es viņu neatradu. Viņš atrada mani.

Reiz viņš ienāca kādas panīkušas viesnīcas istabā, kur es toreiz mitinājos, un es viņu gandrīz vai ne­pazinu, tik ļoti pārticis un veselīgs viņš izskatījās.

— Tu izskaties lieliski, Grieķi! — es sajūsmināts sacīju, jo vairāk tāpēc, ka tas bija taisnība. Pa visiem šiem gadiem viņam nebija radies neviens lieks kilo­grams svara, nebija nākusi klāt neviena grumbiņa — drīzāk gan otrādi.

— Tu pats arī neizskaties slikti, — Grēko sacīja un vērīgi palūkojās manī. — Nemaz nelīdzinies cilvēkam, kas nesen iznācis no cietuma.

— O! — es noklepojos. — Tu to zini?

— Es dzirdēju, ka Resnulis Detveilers iesūdzējis tevi tiesā.

— Ak tā. — Es piecēlos un ņēmos atbrīvot krēslu no dažādiem krāmiem. — Nu, ko, — es sacīju, — pro­tams, ir ļoti patīkami, ka … Bet kā tu mani atradi?

— Ar slepenpolicijas palīdzību. Par naudu var izmantot neskaitāmus pakalpojumus. Bet naudas man netrūkst.

— O! — es vēlreiz noklepojos.

Grēko vērās manī, domīgi šūpodams galvu. Viens labums bija: lai gan viņš zināja par manām nepa­tikšanām ar Resnuli, tomēr bija papūlējies mani at­rast. Tātad viņam kaut kas bija vajadzīgs no manis.

Pēkšņi viņš ieteicās:

— Virdžij, tu biji sasodīts muļķis!

— Biju, — es godīgi atzinos. — Un kāds vēl! Bet nu vairs es tāds neesmu. Grieķi, veco zēn, tas, ko tu man stāstīji par tiem dēmoniem, mani ieinteresēja. Cietumā man bija daudz laika lasīšanai. Tu redzēsi, ka tagad es vairs neesmu tāds nejēga kā tad, kad mēs pēdējo reizi sarunājāmies.

Viņš dzēlīgi iesmējās.

— Nieki! Pēc četriem koledžā pavadītiem gadiem tu biji tāds pats nejēga kā iestājoties, bet pāris gadu cietumā tevi padarījuši par izglītotu cilvēku.

— Tie mani ir arī pāraudzinājuši.

Viņš rāmi piebilda:

— Ceru, ka ne pārāk.

— Noziegums neatmaksājas — varbūt vienīgi tad, ja tas tiek pastrādāts likuma ietvaros. Tas ir galve­nais, ko es esmu iemācījies.

— Tas neatmaksājas arī tad, — Grēko drūmi no­teica. — Izņemot, protams, to, ka tas ienes naudu. Bet kāds no tās labums?

Uz to nebija ko atbildēt. Es piesardzīgi ierunājos:

— Es tā arī biju iedomājies, ka tu esi kļuvis ba­gāts. Ja tu ar dēmonu palīdzību vari atdalīt urā- nu-235 no urāna-238, tad tu tāpat vari izdalīt no jūras ūdens zeltu. Vispār tu tos vari izmantot velns zina kādiem nolūkiem.

— Tik tiešām, velns zina kādiem, — Grēko pie­krita. — Virdžij, tu varētu man palīdzēt. Es redzu, ka tu esi lasījis par Maksvelu.

— Jā gan.

Tas bija taisnība. Cietuma bibliotēka man bija de­vusi daudz derīga; starp citu, es biju arī uzzinājis visu, ko vien bija iespējams uzzināt par Klerku Maksvelu, vienu no ievērojamākajiem fiziķiem, un viņa mazajiem dēmoniem. Gatavojoties tikties ar E1 Gieko, es to visu biju rūpīgi izmēģinājis.