Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Pēc pēdējā notikuma es gandrīz veselu stundu sēdēju un raudāju. Es saprotu: mūsu kultūras tra­dīcijām nav raksturīgi, ka pieaudzis vīrietis raud, taču ir gadījumi, kad tamlīdzīgus tabu var neievē­rot. Ja es būtu rūpīgi apsvēris visus tos eksperi­mentus, kādi Viņam varētu būt padomā, es droši vien būtu spējis iepriekš paredzēt nākamo. Taču ļoti iespējams, ka arī tad es censtos nedomāt par to, kas mani sagaida.

Viena no parastākajām problēmām, ar kuru nodar­

bojas psihologi mācīšanas teorijas speciālisti, ir šāda: vai dzīvnieks spēs kaut ko iemācīties, ja tas par uzdevuma izpildi nesaņems atalgojumu? Daudzi teo­rētiķi, piemēram, arī Halls. un Spenss, domā, ka atalgojums (vai arī «stimulators», kā viņi to dēvē) ir absolūti nepieciešams, lai kaut ko iemācītu. Ik­viens, kam ir kaut kripatiņa saprāta, zina, ka tās ir tīrās blēņas, un tomēr «stimulēšanas teorija» jau daudzus gadus mūsu zinātnē ir noteicošā. Mēs sīvi cīnījāmies ar Spensu un Hallu un bijām jau iedzi­nuši viņus strupceļā, kad viņi pēkšņi nāca klajā ar «sekundārās stimulēšanas» koncepciju. Tas nozīmē, ka viss, kas asociējas ar atalgojumu, spēj izraisīt tādu pašu reakciju kā atalgojums. Piemēram, barī­bas parādīšana vien jau kļūst par atalgojumu — par tādu pašu atalgojumu, kāds ir barības patērē­šana. Padomājiet tikai — barības parādīšana! Un tomēr šī koncepcija kādu laiku paglāba viņu teo­rijas no sagrāves.

Pēdējos piecus gadus es centos izstrādāt eksperi­mentu, kas neapgāžami pierādītu, ka ar atalgojuma parādīšanu vien vēl nepietiek, lai izmēģinājuma dzīvnieks izpildītu uzdevumu. Un tagad paskatieties, kas noticis ar mani

Esmu pārliecināts, ka Viņa teorijas zināmā mērā saskan ar Halla un Spensa uzskatiem, jo šodien, kad es atrodos sprostā ar lecamo bedri, mani par pareizu lēcienu neatalgoja vis, kā parasti, ar proteīnu zirnī­šiem, bet gan … piedodiet, man pat tagad ir grūti to aprakstīt. Kad izdarīju pareizo lēcienu, kad dur­vis atvērās un es devos pēc barības, es atklāju, ka barības vietā ir nolikta fotogrāfija. Attēls no kalen­dāra. Nu, jūs jau pazīstat šos attēlus. Viņas uzvārds, ja nemaldos, ir Monro.

Es apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. Veselus pie­cus gadus biju mēģinājis pierādīt, cik bezjēdzīga ir «sekundārās stimulēšanas» teorija, un tagad pats sagādāju Viņam pierādījumus, ka šī teorija ir pa­reiza! Man taču gribot negribot jāizpilda «vingri­nājums» — jāatrod pareizās durvis un jālec. Es nevēlos stāvēt uz grīdas, kurā ir ielaista strāva, un ļaut, lai man izkrata laukā dzīvību, un nevēlos arī tikai uz labu laimi lēkt aizslēgto durvju virzienā un reizi pa reizei iekrist ledainajā ūdenī. Tas tomēr nav godīgi! Viņš, bez šaubām, grib to visu izmantot par pierādījumu, ka fotogrāfija var aizstāt atalgojumu un ka es mācos atrisināt uzdevumu tikai tāpēc vien, lai paskatītos uz pilnīgi kailo mis Kā viņu tur sauc!

Es varu patlaban iedomāties, kā Viņš sēž kādā citā šī kosmosa kuģa telpā, apkopo visus datus par manu izturēšanos, sastāda dažādus mācību plāna grafikus un tīksmīgi smīn par to, ka es apstiprinu visas Viņa izlolotās teorijas. Es tagad gribētu kaut…

Apmēram stunda aizritējusi kopš tā brīža, kad pabeidzu rakstīt iepriekšējo rindkopu. Man gan liekas, ka pagājis daudz ilgāks laika sprīdis, taču di oši vien vairāk par stundu nebūs. Un es visu šo laiku pavadīju dziļās pārdomās. Tāpēc ka, man šķiet, esmu atklājis iespēju, kā izkļūt laukā no še­jienes. Es tikai vēl īsti nezinu, vai man pietiks drosmes.

Tieši tajā brīdī es rakstīju par to, kā Viņš sēž un smīn, un akceptē pats savas teorijas, kad man pēkšņi ienāca prātā, ka teorijas rašanās ir atkarīga no lī­dzekļiem, kurus lieto. To droši vien var apstiprināt jebkuras zinātnes vēsture, bet vislabāk to laikam gan pierāda psiholoģija. Ja Skinners nebūtu izgud­rojis savu nolādēto sprostu, ja nebūtu izdomāts labirints un lecamā bedre, tad mācīšanas teorijas šodien droši vien būtu pavisam citādas. Nekas cits kā vienīgi eksperimenta atribūti var pilnīgi pārmai­nīt izmēģinājuma eksemplāru izturēšanos, un teorijai atliek tikai izskaidrot šo laboratorijas apstākļu nosa­cīto izturēšanās veidu.

No tā izriet arī, ka divas dažādas kultūras, kas izgudrojušas vienādas eksperimenta metodes, var izvirzīt gandrīz identiskas teorijas.

Paturot vērā to visu, man nav grūti iedomāties, ka Viņš ir cietpaurains stimulēšanas teorijas piekri­tējs, jo Viņš lieto visus tos pašus atribūtus un tās pašas metodes.

Tāpēc tagad ir pilnīgi skaidrs, kā es varēšu izglāb­ties. Viņš sagaida, ka es apstiprināšu visas Viņa izgudrotās teorijas. Nu, tad Viņš šādu apstiprinā­jumu vairs nesaņems! Es pazīstu visas Viņa teorijas kā savus piecus pirkstus, un tas nozīmē, ka varu sagādāt Viņam rezultātus, kas satrieks šīs teorijas lupatu lēveros!

Es jau tagad apmēram varu paredzēt rezultātus. Ko mācīšanas teorijas speciālists dara ar dzīvnieku, ja tas neizturas tā, kā pienāktos, un nedod iepriekš paredzētos rezultātus? Gluži dabiski, ka tādā gadī­jumā no šī dzīvnieka atbrīvojas. Ikviens taču vēlas eksperimentēt tikai ar veseliem, normā'iem dzīvnie­kiem, un jebkurš eksemplārs, kas dod «neparastus» rezultātus, tiek nekavējoties aizvākts projām no laboratorijas. Ja jau galu galā dzīvnieks neizturas tā, kā varēja sagaidīt, tad tas droši vien ir slims, nenormāls vai citādi neatbilst normai…

Protams, nevar paredzēt, kādu metodi Viņš lietos, lai atbrīvotos no manas vairs nevajadzīgās klātbūt­nes. Vai viņš nolems mani vairs «nesaglabāt»? Var­būt taisnā ceļā nosūtīs atpakaļ uz «pastāvīgo koloniju»? To es nevaru pateikt. Es zinu vienīgi, ka mani atbrīvos no šīs patlaban tik nepanesamās si­tuācijas.

Nu, lai Viņš tikai iepazīstas ar saviem turpmāka­jiem rezultātiem!

NO: Starpzvaigžņu kuģa — laboratorijas PSIHO-145.

KAM: Zinātņu biroja direktoram.

Tlen, mīļais draugs, šī ir neoficiāla vēstule. Ofici­ālo ziņojumu nosūtīšu vēlāk, bet vispirms es gri­bēju Jums pastāstīt par saviem personiskajiem novērojumiem.

Izmēģinājumi ar nesen atklāto sugu nonākuši strupceļā. Sākums bija ļoti daudzsološs. Mums šķita, ka izvēlētais dzīvnieks ir normāls un vesels, un mēs sākām to pārbaudīt ar parastajiem paņēmieniem. Laikam jau esmu Jums rakstījis, ka šīs jaunās sugas pārstāvis, kā mums likās, gandrīz nemaz neatšķīrās no mūsu parastajiem laboratorijas dzīvniekiem, tā­pēc mēs apgādājām šo eksemplāru ar plānām, no koksnes masas pagatavotām plāksnītēm un grafīta irbuli — «rotaļlietām», kas mūsu laboratorijas dzīv­niekiem tā patīk. Varat iedomāties, cik pārsteigti un iepriecināti mēs bijām, kad jaunais eksemplārs sāka lietot šos materiālus gluži tāpat, kā to dara visi mūsu laboratorijas dzīvnieki. Vai tas varētu būt, ka visām kosmosa telpā sastopamajām mazāk attīstītām sugām piemīt vienādas iedzimtas īpašī­bas?

To es jautāju tikai tāpat, starp citu. Mācīšanas teorijas speciālistus atbilde uz jautājumu sevišķi nevarētu interesēt. Jūsu draugs Verpks stūrgalvīgi apgalvo, ka minēto «rotaļlietu» izmantošanai varētu būt kāda dziļāka jēga un ka mums to varbūt vaja­dzētu izpētīt pamatīgāk. Tāpēc, ņemot vērā viņa ne­atlaidīgo lūgumu, pievienoju šai neoficiālajai vēs­tulei arī materiālus, kurus lietojis mūsu pirmais eksemplārs. Pēc manām domām, Verpks ar saviem uzskatiem pauž visrupjāko antropomorfismu, tāpēc es šajā jautājumā tālāk vairs neko nevēlos darīt. Izmēģinājuma dzīvnieka izturēšanās tomēr deva ce­rības, ka mūsu jaunatklātajā kolonijā izdosies at­rast eksemplārus, kas darbosies pilnīgi atbilstoši mūsu vispārpieņemtajai teorijai.