Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Bende pasludinas: «Lai noziedznieks tiek sodīts pēc saviem nopelniem.»

Atklāti sakot, šis pēkšņais notikumu pavērsiens mani mazliet satrauca.

Acīmredzot es tieku mācīts atbilstoši teorijai. Drīz vien es atklāju, ka, nospiežot sviru, reizēm saņemu barību — proteīnu zirnīti,, bet reizēm atskan vienīgi klikšķis un vairāk nekas nenotiek. Liekas, ka apmē­ram pēc katrām divpadsmit stundām aparāts man izsniedz skaita ziņā dažādu proteīnu zirnīšu dau­dzumu — pagaidām šis skaits svārstījās starp pieci un piecpadsmit. Es nekad iepriekš nezināju, cik daudz pilulu — tas ir, proteīnu zirnīšu — aparāts izsniegs, turklāt aparāts izspļauj tās ar pārtrauku­miem. Dažreiz man jāspiež svira desmitiem reižu, līdz kaut ko saņemu, bet dažreiz aparāts izsniedz man pa zirnītim pēc katra sviras nospiediena. Kopš man nav vairs pulksteņa, es nekad lāgā nezinu, kad ir pagājušas divpadsmit stundas, tāpēc tad, kad do­māju, ka barošanas laiks tuvojas, es pieeju pie sviras un spiežu to ik pēc pāris minūtēm. Gluži tāpat, kā to darīja manas žurkas. Tā kā zirnīši ir ļoti sīki un es nekad nejūtos īsti paēdis, es reizēm, pavisam negribot, sāku raustīt sviru tikpat neganti kā nesa­prātīgs dzīvnieks. Taču reiz es nokavēju barošanas laiku un biju jau pavisam tuvu bada nāvei (vismaz man tā šķita), un tomēr man bija jāgaida, līdz aparāts atkal izsniegs kārtējo barības devu. Mans pašlep­nums bija smagi cietis, un vienīgais mierinājums vēl bija tas, ka, sistemātiski badojoties, pavisam drīz atgūšu savu slaido figūru.

Vismaz liekas, ka Viņa nodoms nav mani noba­rot, lai pēc tam nokautu. Bet varbūt Viņam labāk garšo liesa gaļa?

Tagad mani jau vērtē augstāk. Savā neierobežo­tajā citas planētas iemītnieka gudrībā Viņš acīmre­dzot ir nospriedis, ka esmu pietiekami attapīgs, lai prastu apieties ar Skinnera tipa aparātu, tāpēc man uzticēts grūtāks uzdevums — atrast izeju no labi­rinta. Vai jūs varat iedomāties, kāda ironija slēp­jas šajā rīcībā? Mani izmanto, lai pārbaudītu praksē visu mācīšanas teorijas klasisko metodiku. Kaut es varētu vismaz sazināties ar Viņu! Mani mazāk uz­trauc tas, ka tieku pārbaudīts, nekā tas, ka mani novērtē tik zemu. Es taču spēju veikt simtiem reižu grūtākus uzdevumus par tiem, kurus Viņš man uz­dod patlaban. Bet kā lai Viņam to pasaku?

Esmu pārliecinājies, ka šis labirints ir ļoti līdzīgs mūsu parastajiem T veida labirintiem, tāpēc to iegau­mēt nav pārāk grūti. Tiesa, tas gan ir pagarš un tā ceļā sastopami divdesmit trīs izvēles atzarojumi. No­kļuvis labirintā pirmo reizi, es klejoju pa to gandrīz veselu pusstundu. Tas ir visai dīvaini, bet sākumā es nesapratu, kur atrodos, un tāpēc nemaz nemēģi­nāju labi iegaumēt pareizos pagriezienus. Tikai sa­sniedzis pēdējo nodalījumu un atradis tajā barību, kas bija domāta man, es aptvēru šī eksperimenta jēgu. Nākamo reizi izpildīju uzdevumu jau daudz labāk un pa visīsāko ceļu drīz vien nonācu pie mērķa. Tomēr šie panākumi neglaimo manai patmī­lībai, jo zinu, ka manas baltās žurkas būtu veikušas uzdevumu pat vēl mazliet ātrāk nekā es.

Skinnera aparāts vēl joprojām nav aizvākts no

«mana krātiņa» (piemērotāku apzīmējumu es ne­varu izdomāt), bet svira tagad izsniedz man barību diezgan reti. Es šad un tad vēl to nospiežu, taču šī ierīce mani vairs īpaši neinteresē, kopš labirinta pēdējā nodalījumā saņemu pietiekamu barības devu.

Tagad, kad skaidri zinu, kas ar mani notiek, gluži dabiski, es galvenokārt domāju par to, kā izkļūt no šīs situācijas. Labirinti man nekādas īpašas grūtības nesagādā, taču acīmredzot mans intelekts nav tik attīstīts, lai es spētu izbēgt no gūsta. Ja tā labi pa­domā, tad maniem izmēģinājuma dzīvniekiem taču arī bija ārkārtīgi mazas iespējas izkļūt no maniem nagiem. Un, ja nu pieņem, ka man nav nekādu iz­redžu izglābties, — ko lai iesāk tad? Kas notiks tālāk, kad Viņš būs pabeidzis ar mani visus eksperimentus, kas Viņu interesē? Vai Viņš apiesies ar mani tāpat, kā es apgājos ar gandrīz visiem saviem izmēģinā­juma dzīvniekiem — tas ir, iesviedīs mani hloro­forma traukā?

«Pēc eksperimenta pabeigšanas dzīvniekus vairs nesaglabāja,» tā mēs saudzīgi izsakāmies speciālajā literatūrā. Jūs varat iedomāties, ka šāda perspektīva mani ne visai vilina. Vai arī, ja Viņš atzīs mani par sevišķi noderīgu, Viņš var izlietot mani par vaisli­nieku, lai izveidotu kādu savu īpašas sugas kolo­niju. Nu, tas paver zināmas iespējas…

Ak, lai nolādēts šis Freids!

Un lai nolādēts arī Viņš! Tiklīdz biju labi iepa­zinis labirintu, Viņš atkal visu pārmainīja. Es šau­dījos šurpu un turpu gluži kā sikspārnis saules gaismā, līdz beidzot nonācu pie mērķa. Šķiet, ka ar šajā reizē sasniegtajiem rezultātiem lepoties vis ne­varu. Viņš bija pārveidojis labirintu tā, ka viss iekārtojums tagad izskatījās kā spoguļattēlā — pil­nīgi otrādi, nekā jābūt.. Es to atklāju jau pēc diviem mēģinājumiem. Ja jau Viņš ir tik slīpēts, lai tad nu pagudro vien, kā tas man izdevies!

Viņš laikam bijis apmierināts ar to, kā es orien­tējos pārveidotajā labirintā, tāpēc ka tagad Viņš izdomājis jaunu, vēl sarežģītāku uzdevumu. Man šķiet, ka es atkal būtu varējis atrast pareizo atrisi­nājumu, ja vien būtu pratis visu loģiski apsvērt. Kad pirms dažām stundām pamodos, tad redzēju, ka at­rodos pavisam citā telpā. Tā bija pilnīgi tukša, vie­nīgi pretējā sienā pamanīju divas durvis — vienas spilgti baltas, bet otras pilnīgi melnas. Starp mani un durvīm ātradās dziļš ar ūdeni piepildīts baseins. Man šī situācija nepavisam nepatika, jo tūlīt sapratu, ka viņš ierīkojis man kaut kādu lecamo bedri. Man vajadzēja uzminēt, kuras no durvīm atvērsies un dos iespēju tikt pie barības. Bet otras durvis būs aiz­slēgtas. Ja lecot atduršos pret nepareizām, aizslēg­tajām durvīm, es iekritīšu ūdenī. Nomazgāties man tagad nekaitētu vis, tikai ne tādā veidā. Kamēr tā stāvēju, novērtēdams situāciju, es saņēmu vislielāko triecienu savā dzīvē. Es to domāju pavisam burtiski. Šis izdzimtenis jau iepriekš visu bija paredzējis. Eksperimentējot ar žurkām, es izmantoju elektrisko strāvu, lai piespiestu tās lēkt pāri bedrei. Viņš rīkojās tieši pēc tās pašas sistēmas. Šīs telpas grīdā ir ielaists pamatīgs spriegums. Es kliedzu pilnā balsī, lēkāju augšup lejup un biju ārkārtīgi uzbudi­nāts, kā tas mēdz būt šādos gadījumos. Tomēr nepa­gāja ne divas sekundes, kad es atjēdzos un strauji lēcu pāri bedrei balto durvju virzienā.

Un zināt ko? Ūdens baseina ir auksts ka ledus!

Pēc maniem aprēķiniem iznāk, ka tagad esmu jau atrisinājis vismaz astoņdesmit septiņus dažādus va­riantus, lai noskaidrotu, kādā virzienā man jālec, un man tas Viss ir galīgi apriebies, turklāt esmu no­guris. Reiz es kļuvu pavisam nikns un tikai norā­dīju uz pareizajām durvīm — un tūdaļ saņēma strāvas triecienu par to, ka biju pārtraucis lēkšanu. Es sāku bļaut nelabā balsī, lamādams Viņu uz velna paraušanu un kliegdams, ka Viņam gribot negribot nāksies samierināties ar manu izturēšanos, vai nu tā Viņam patīk vai ne. Bet Viņš, protams, tikai palieli­nāja spriegumu.

Atklāti sakot, es nezinu, cik ilgi vēl varēšu to paciest. Tas nav tāpēc, ka uzdevumi būtu pārāk grūti. Ja Viņš man dotu iespēju kaut vai daļēji parā­dīt savas zināšanas, es vēl neko neteiktu. Esmu ap­domājis vismaz tūkstoti visdažādāko bēgšanas plānu, taču neviens no tiem neliekas īsti piemērots. Bet, ja drīz netikšu ārā no šejienes, es galīgi sajukšu prātā.