Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Lieliski. Mūsu pasaulīte apriņķo Jupiteru div­padsmit stundās. Redziet: saskaņā ar zināmu teorēmu ķermenim, kas krīt no orbītas, vajadzīgas simt sep­tiņdesmit septiņas tūkstošdaļas perioda, lai sasniegtu pievilkšanas spēku centru. Citiem vārdiem sakot, ķermenis, kas krīt no šejienes uz Jupiteru, sasniedz planētas centru aptuveni pēc divām stundām un septiņām minūtēm. Kapteinis Hopkinss, bez šaubām, var jums to apliecināt.

Pēc neilgas pauzes mēs izdzirdējām Hopkinsa balsi:

— Es, protams, nevaru galvot par minēto skaitļu absolūtu precizitāti, bet domāju, ka viss ir pareizi. Ja ari ir kļūda, tad neliela.

— Jauki, — profesors turpināja. — Jūs, bez šau­bām, saprotat, — viņš labsirdīgi pavīpsnāja, — ka krišana uz planētas centru ir tīri teorētisks ga­dījums. Ja patiešām mestu no šejienes kādu priekš­metu, tas sasniegtu Jupitera atmosfēras augšējos slāņus daudz ātrāk. Es ceru, jums nav garlaicīgi klausīties manī?

— Nē, — ļoti klusi atbildēja Meriena.

— Brīnišķīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kapteinis Sirls man aprēķinājis, cik ilgi ķermenis īsti kritīs. Sanāk stunda un trīsdesmit piecas minūtes, ie­spējamā kļūda — divas trīs minūtes. Garantēt abso­lūtu precizitāti mēs nevaram, ha-ha! Jūs, protams, esat ievērojusi, ka mūsu pavadoņa pievilkšanas spēka lauks ir ārkārtīgi mazs. Otrais kosmiskais āt­rums šeit ir tikai ap desmit metru sekundē. Aizmetiet kādu priekšmetu ar tādu ātrumu, un tas vairs neat­griezīsies uz šejieni. Pareizi, mister Hopkins?

— Pilnīgi pareizi.

— Bet tagad pāriesim pie lietas. Mēs domājam tūlīt izvest misteru Meizu pastaigā. Tikko viņš atra­dīsies tieši zem Jupitera, mēs noņemsim viņa ska­fandram reaktīvās pistoles un .. . ē . . . piešķirsim misteram Meizam zināmu paātrinājumu. Mēs ar savu kuģi labprāt panāksim viņu un uzņemsim, tik­līdz būsiet atdevusi mums nozagto īpašumu. No mana paskaidrojuma jūs, protams, sapratāt, ka lai­kam te ir visai svarīga nozīme. Stunda un trīsdesmit piecas minūtes ir apbrīnojami īss laika sprīdis, vai ne?

— Profesor! — es pārsteigumā izsaucos, — Justo nedarīsiet!

— Klusējiet jel! — viņš uzbrēca. — Tātad, mis Mitčela, ko jūs par to teiksiet?

Merienas sejā jautās gan šausmas, gan neticība.

— Tas gluži vienkārši ir blefs! — viņa iesaucās. — Es neticu, ka jūs to darīsiet! Komanda jums ne­atļaus!

Profesors nopūtās.

— Ļoti žēl. Kapteini Sirl, mister Grūvs, lūdzu, at­vediet apcietināto un izpildiet manus norādījumus.

— Tieši tā, ser, — svinīgi atbildēja Sirls.

Meizs bija acīm redzami izbijies, taču nedomāja

piekāpties.

— Kas jums vēl padomā? — viņš jautāja, kad viņam iedeva skafandru.

Sirls paņēma viņa reaktīvās pistoles.

— Apģērbieties, — viņš pavēlēja. — Mēs ejam pastaigāties.

Tikai tagad es aptvēru, kas profesoram padomā. Protams, tas viss ir blefs, kolosāls blefs, viņš neme­tis Meizu uz Jupiteru. Un, ja arī gribētu mest, Sirls

I un Grūvss nebūtu ar mieru to darīt. Bet Meriena taču atjautīs, ka tiek krāpta, un mēs būsim sprukās.

I Aizbēgt Meizs nevarēja; bez reaktīvajām pisto­lēm viņš bija bezspēcīgs. Pavadoņi saņēma viņu zem rokām un vilka uz priekšu kā pietauvojamu aero- statu. Viņi vilka Meizu pretī apvārsnim — un pretī Jupiteram.

) Es palūkojos uz kaimiņu kuģi un ieraudzīju, ka Meriena, stāvēdama pie iluminatora, ar skatienu pavada šo trio. Arī profesors Forsters bija to pa­manījis.

— Ceru, mis Mitčela, jūs saprotat, ka mani ļau­dis neaizvilka tukšu skafandru. Atļaušos ieteikt jums apbruņoties ar tālskati. Pēc minūtes viņi no­zudis aiz apvāršņa, taču jūs atkal ieraudzīsiet mis­teru Meizu, kad viņš sāks… hm … celties augšup.

Skaļrunis klusēja. Likās, ka mokošajām gaidām nebūs gala. Varbūt Meriena nodomājusi pārbaudīt profesora apņēmību?

Paķēris tālskati, es pavērsu to pret debesīm, kas pacēlās virs tik aplam tuvā apvāršņa. Un pēkšņi ieraudzīju niecīgu gaismas uzliesmojumu pret Ju­pitera milzu diska dzelteno fonu. Atri iestādīju fo­kusu un saskatīju trīs figūriņas paceļamies kosmosā. Manu acu priekšā tās sadalījās: divas ar pistolēm piebremzēja un sāka krist atpakaļ uz «Piecnieku», bet trešā lidoja tālāk tieši pretī draudīgajam debess ķermenim.

Es šausmās pagriezos pret profesoru.

— Viņi to izdarīja! Es biju domājis, ka tas ir blefs!

— Mis Mitčela, bez šaubām, domājusi tāpat, — , piofesors vēsi atbildēja, runādams mikrofonā. — Ceru, ka man nav jums jāskaidro, ar ko draud vil­cināšanās. Šķiet, es jau teicu, ka kritiens no mūsu orbītas līdz Jupiteram ilgst tikai deviņdesmit piecas minūtes. Bet vispār pietiek arī ar četrdesmit minū­tēm, pēc tam būs par vēlu . ..

_Viņš ieturēja izteiksmīgu pauzi. Skaļrunis klu­sēja.

— Bet tagad, — profesors turpināja, — es izslē­dzu uztvērēju, lai izvairītos no veltīgiem strīdiem. Mēs atsāksim sarunu tikai tad, kad jūs būsiet at­devusi statuju … Un pārējos priekšmetus, par ku­

riem misters Meizs tik neapdomīgi izrunājās. Visu labu.

Pagāja desmit mokpilnas minūtes. Es biju- pazau­dējis Meizu no redzes loka un jau prātoju, vai ti­kai nav pienācis laiks sasiet profesoru un drāzties pakaļ viņa upurim, kamēr vēl neesam kļuvuši par slepkavām. Bet kuģi taču vada tie paši cilvēki, kas ar savām rokām izdarījuši noziegumu. Es pagalam apjuku.

Te lēni atvērās «Henrija Ljūsa» lūka un parādī­jās divi skafandros tērpti stāvi, balstīdami mūsu stiīdu vaininieku.

— Pilnīga kapitulācija. — Profesors apmierināts nopūtās. — Nesiet šurp, — viņš pa radio izrīkoja. — Es atvēršu slūžas.

Viņš acīm redzami nesteidzās. Es nepārtraukti skatījos pulkstenī — bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes. Gaisa slūžās iedārdējās, iešķindējās, tad atvērās durvis un ienāca kapteinis Hopkinss. Viņam sekoja Meriena, kurai trūka tikai asiņainas āvas rokā, — tad tā būtu īsta Klitemn^stra. Baidījos sa­stapt viņas skatienu, bet profesoram no tā ne silts, ne auksts. Viņš iegāja slūžās, pārbaudīja, vai viss ir atgādāts, un atgriezās, rokas berzēdams.

— Nu, tā, — viņš jautri sacīja. — Bet tagad pie­sēdiet, iedzersim un aizmirsīsim šo nepatīkamo pār­pratumu.

— Jūs esat prātu zaudējis! — es sašutumā iesau­cos, rādīdams uz pulksteni. — Viņš jau nolidojis pusi ceļa līdz Jupiteram!

Profesors Forsters nosodoši pavērās manī.

— Nepacietība ir parasts jaunības netikums, — viņš noteica. — Es neredzu nekāda iemesla steigai.

Te nu pirmoreiz ierunājās Meriena; no meitenes sejas bija redzams, ka viņa ne pa jokam izbi­jusies.

— Bet jūs taču apsolījāt, — viņa nočukstēja.

Profesors negaidot padevās. Viņam palika pēdē­jais vārds, un viņš nebūt negribēja paildzināt spī­dzināšanu.

— Nomierinieties, mis Mitčela, un jūs, Džek, — Meizs atrodas drošībā tāpat kā mēs ar jums. Viņu var uzņemt kuģī kuru katru brīdi.

— Tātad jūs man melojāt?

— Nepavisam ne. Viss, ko es teicu, ir tīra patie­sība. Tikai jūs izdarījāt nepareizu secinājumu. Kad es jums sacīju, ka no mūsu orbītas mests ķermenis nokritīs uz Jupitera pēc deviņdesmit piecām minū­tēm, es — atzīstos, ne bez nodoma — noklusēju kādu svarīgu noteikumu. Vajadzēja piebilst: «Ķermenis, kas atrodas miera stāvoklī attiecībā pret Jupiteru.» Jūsu draugs misters Meizs lidoja pa orbītu kopā ar pavadoni un tādā pašā ātrumā kā pavadonis. Apmē­ram seši kilometri sekundē, mis Mitčela. Jā, mēs nometām viņu no «Piecnieka» pretī Jupiteram. Taču mūsu piešķirtais ātrums ir sīkums, praktiski viņš turpina lidot pa to pašu orbītu. Viņš var nolidot pretī Jupiteram — kapteinis Sirls to visu aprēķi­nāja — ne vairāk kā simt kilometru. Apriņķojuma beigās, pēc divpadsmit stundām, viņš atradīsies tai pašā punktā, no kura startējis, bez jebkādas palī­dzības no mūsu puses.