Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Prožektors, protams, bija aizvākts, un «Piecnieka» valdīja nomācoša tumsa. Bet es atstāju pie ieejas signāllākturi, lēcu un kritu, līdz ieraudzīju, ka laiks pārtraukt brīvo kritienu. Pēc desmit minūtēm jau turēju rokā aizmirstās filmiņas.

Vēlēšanās vēlreiz atvadīties no «Vēstneša» bija gluži dabiska. Kas zina, cik gadu paies, pirms es to atkal redzēšu, bet šis noslēpumaina miera pilnais tēls vilināja mani.

Diemžēl tas vilināja ne mani vien. Pjedestāls bija tukšs, statuja pazudusi.

Protams, es varēju nemanīts atgriezties un nevie­nam neko neteikt, lai izvairītos no nepatīkamiem paskaidrojumiem. Taču es biju tik saniknots, ka par piesardzību domāju vismazāk. Atgriezies kuģī, tūlīt pat uzmodināju profesoru un paziņoju viņam par notikušo.

Profesors piecēlās gultā sēdus, berzēdams acis, un izteica vairākus misteram Meizam un viņa ceļabied­riem veltītus vārdus, kurus šeit labāk neatkārtot.

— Vienu gan es nesaprotu, — sašuta Sirls, — kā viņi to izvilkuši ārā. Bet varbūt nav izvilkuši? Mums būtu vajadzējis viņus pamanīt.

— Tur ir daudz klusu stūrīšu. Bet pēc tam viņi notrāpīja brīdi, kad neviena mūsējā nebija tuvumā, un iznesa to ārā. Visai viegli gan nebūs bijis to iz­darīt, pat ņemot vērā šejienes pievilkšanas spēku. — Ērika Fultona balsī skanēja neslēpta sajūsma.

— Tagad nav īstais laiks spriedelēt par viņu tri­kiem! — profesors uzbrēca. — Mums atlikušas piecas stundas, lai izdomātu kādu plānu. Ātrāk viņi nestar­tēs, jo mēs tikko vēl bijām opozīcijā ar Ganimēdu. Vai es nekļūdos, Kingslij?

Sirls pamāja.

— Nē, vislabāk startēt tai brīdī, kad mēs atrādī­simies Jupiteram otrā pusē, — jebkurai citai lido­juma trajektorijai būtu jāpatērē pārāk daudz deg­vielas.

— Lieliski. Tātad mums vēl ir laiks. Kuram ir kāds priekšlikums?

Tagad, paraugoties atpakaļ, man reizēm liekas, ka mēs rīkojāmies diezgan dīvaini un ne īsti tā, kā civilizētiem ļaudīm pieklātos. Pirms saviem diviem trim mēnešiem mums ne prātā nebūtu nācis kas tam­līdzīgs. Taču mēs bijām neciešami noguruši un bries­mīgi sadusmojušies, un turklāt tālu no pārējās cil­vēces viss izskatījās citādi. Likuma nebija, ātlika tikai pašiem spriest tiesu . . .

— Vai mēs spējam aizkavēt viņu startu? Piemē­ram, sabojāt dzinējus? — jautāja Bills.

Sirls kategoriski noraidīja šo priekšlikumu.

— Visam ir savas robežas, — viņš teica. — Ne­maz nerunājot par to, ka Dons Hopkinss ir mans draugs. Viņš man nekad nepiedos, ja izsitīšu no ierindas viņa kuģi. Sevišķi vēl, ja pēc tam izrādītos, ka defektu nevar izlabot.

— Nozagsim degvielu, — lakoniski ieteica Grūvss.

— Pareizi! Skatieties, iluminatori tumši, tātad visi guļ. Slēdzies tik klāt un sūknē ārā.

— Lieliska doma! — es iejaucos. — Bet līdz viņu raķetei ir divi kilometri. Cik garš ir mūsu cauruļ­vads? Vai simt metru sanāks?

Maniem vārdiem nepievērsa ne mazākās uzma­nības; visi turpināja apspriest Grūvsa ideju. Piecās minūtēs tehniskie jautājumi bija atrisināti, atlika uzvilkt skafandrus un stāties pie darba.

Pieteikdamies profesora Forstera ekspedīcijā, es nenojautu, ka kādreiz nonākšu afrikāņu nesēja lomā, kā vecā piedzīvojumu romānā, un stiepšu nastu uz galvas. Turklāt kādu nastu — sesto daļu kosmosa kuģa! (No profesora Forstera, ņemot vera viņa au­gumu, liela labuma nebija.) Uz Piektā pavadoņa kuģis ar pustukšām tvertnēm svēra ap divsimt kilo­gramu. Mēs palīdām tam apakšā, sasprindzinājām spēkus — un pacēlām to no laukuma. Protams, ne jau uzreiz, — kuģa masa taču palika nemainīga. Un tad stiepām to prom.

Tas viss izrādījās mazliet sarežģītāk, nekā bijām domājuši, un iet nācās diezgan ilgi. Beidzot tomēr otrais kuģis šāvēja līdzās pirmajam. Uz «Henrija Ljūsa» neko nebija manījuši, apkalpe gulēja ciešā miegā, domādama, ka arī mēs guļam ne mazāk ciešā miegā.

Es biju nedaudz aizelsies, bet priecājos kā skol­nieks, kad Sirls un Fultons izvilka no mūsu kuģa gaisa slūžām cauruļvadu un klusiņām pieslēdza to «Henrija Ljūsa» tvertnēm.

— Šis plāns ir burvīgs tādēļ, — Grūvss man pa­skaidroja, — ka viņi nevar mūs traucēt, tad viņiem jākāpj ārā un jāatvieno cauruļvads. Mēs izsūknēsim visu piecās minūtēs, bet viņiem jāpatērē divarpus minūtes skafandru uzvilkšanai vien.

Pēkšņi man kļuva ļoti baisi.

— Bet ja nu viņi iedarbina dzinējus un mēģina startēt?

— Tad no mums visiem paliks pāri slapjums. Nu nē, vispirms viņi iznāks ārā pārbaudīt, kas te notiek. Aha, sūkņi sāk strādāt.

Cauruļvads saspringa kā ūdens pārpilna uguns­dzēsēju šļūtene, — tātad degviela sākusi plūst uz mūsu tvertnēm. Man likās, ka kuru katru mirkli «Henrija Ljūsa» iluminatoros uzspīdēs gaisma un pārsteigtā apkalpe metīsies ārā no kuģa, un es pat jutos vīlies, kad tas nenotika. Varēja redzēt, ka viņi

guļ īsti ciešā miegā, ja pat nejūt strādājošo sūkņu radīto vibrāciju. Bet tad pārsūknēšana bija pabeigta, Sirls un Fultons uzmanīgi aizvāca cauruļvadu un novietoja to slūžās. Viss, beidzās labi, un izskats mums bija diezgan muļķīgs.

— Nu? — mēs vaicājām profesoram.

— Iesim atpakaļ kuģī, — viņš padomājis atteica.

Mēs novilkām skafandrus, kaut kā saspiedāmies

kabīnē, un profesors, nosēdies pie raidītāja, pārrai­dīja trauksmes signālu. Pēc tam atlika pagaidīt da­žas sekundes, līdz iedarbosies automāts kaimiņu kuģī.

Atdzīvojas televizors, un uz mums izbijies rau- dzījās_Meizs.

— A, Forsters! — viņš noburkšķēja. — Kas no­ticis?

— Mums nekas, — profesors mierīgi atbildēja. — Bet jūs gan esat šo to pazaudējuši. Paskatieties uz degvielas līmeņrādi.

Meizs nozuda no ekrāna, bet skaļrunī ieskanējās neskaidri izsaucieni. Taču tad atkal parādījās Meizs — nikns un ne pa jokam satraukts.

— Ko tas nozīmē? — viņš dusmīgi uzbrēca. — Vai tas ir jūsu pirksts?

Profesors ļāva viņam kādu brīdi pavārīties, tad beidzot atbildēja:

— Man šķiet, būs labāk, ja jūs atnāksiet pie mums uz pārrunām. Jo vairāk tāpēc, ka jums nav tālu jāiet.

Meizs mazliet apjuka, taču tūlīt pat noskaldīja:

— Un aiziešu arī!

Meizs atkal nozuda no ekrāna.

— Viņam nāksies griezt kažoku uz otru pusi! — ļaunā priekā noteica Bills. — Citas izejas šim nav!

— Lieta nav nemaz tik vienkārša, — Fultons viņu atvēsināja. — Ja vien Meizs gribētu, viņš nemaz neielaistos ar mums sarunās, bet izsauktu pa radio degvielas raķeti no Ganimēda.

— Ko tas viņam dos? Viņš zaudēs vairākas dienas un milzum daudz naudas.

— Toties viņam paliks statuja. Bet naudu viņš atgūs tiesas ceļā.

Iedegās slūžu signālspuldzīte, un kabīnē" iesprau­cās Meizs. Spriežot pēc viņa sejas, viņš ceļā bija paguvis visu apsvērt un bija noskaņots mierīgam izlīgumam.

— Nu, nu, — viņš labsirdīgi iesāka. — Kādēļ jūs esat izgudrojuši šīs blēņas?

— Jūs ļoti labi zināt, kādēļ, — dzedri atbildēja profesors. — Es taču jums skaidri un gaiši pateicu, ka no «Piecnieka» neko nedrīkst vest projām. Jūs esat piesavinājies īpašumu, kas jums nepieder.

— Bet paklausieties! Kam tas pieder? Jūs taču negribēsiet apgalvot, ka uz. šīs planētas viss ir jūsu personiskais īpašums?

— Tā nav planēta — tas ir kuģis, tātad šeit pie­mērojams likums par izglābtu īpašumu.

— Visai strīdīgs jautājums. Vai jūs nedomājat, ka labāk būtu pagaidīt, līdz jūsu pretenzijas apstip­rinās tiesa?