Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Pēc dažām minūtēm mēs nokļuvām pie mērķa — milziga, zema kupola aptuveni kilometru apkārt­mērā. Bet varbūt tās ir milzīgas gaisa slūžas, kas spēj ielaist veselu kosmosa kuģi? … Vienalga, mēs varēsim tikt iekšā tikai laimīgas nejaušības pēc, jo mehānismi, bez šaubām, sen jau sabojājušies, un, ja arī nebūtu bojāti, mēs ar tiem netiktu galā. Kas gan var būt vēl mokošāk: stāvēt uz vislielākā arheo­loģiskā atklājuma sliekšņa un sajust pilnīgu bez­spēcību!

Nogājuši gar kupolu aptuveni ceturto daļu tā ap­kārtmēra, ieraudzījām metāla apvalkā rēgojamies caurumu. Tas bija neliels, pāris metru diametrā, bet tik pareizas formas, ka mēs pat uzreiz neaptvērām, kas tas ir. Tad es izdzirdu radiofonā Tonija balsi:

— Bet tas taču nav mākslīgs caurums. Mums jāpateicas par to kādam meteorītam.

— Nevar būt! — profesors Forsters iebilda. — Tam ir pārāk regulāra forma.

Tonijs palika pie sava.

— Lielie meteorīti vienmēr atstāj apaļus caurumus, ja vien trieciens nav bijis vērsts pa pieskari. Ap­lūkojiet malas, — uzreiz redzams, ka notikusi eks­plozija. Droši vien pats meteorīts reizē ar apvalku iztvaikojis un mēs neatradīsim nevienas šķembas.

— Tas ir pilnīgi iespējams, — iejaucās King- slijs. — Cik ilgi pastāv šī konstrukcija? Piecus mil­jonus gadu? Brīnums, ka neesam atraduši citus krā­terus.

— Iespējams, ka esat uzminējis. — Aiz priekiem profesors pat nesāka strīdēties. — Lai nu kā būtu, bet es iešu iekšā pirmais.

— Labi, — noteica Kingslijs; viņam kā kapteinim bija sakāms pēdējais vārds šādos jautājumos. — Es izritināšu divdesmit metru troses un pats apsēdīšos uz malas, lai varētu uzturēt radiosakarus. Citādi apvalks ekranēs.

Un profesors Forsters pirmais devās iekšā «Piec­niekā» — šis gods viņam pēc taisnības arī pienācās.

Bet mēs sadrūzmējāmies ap Kingsliju, lai viņš va­rētu mums atstāstīt, ko saka profesors.

Forsters tālu netika. Kā jau varēja gaidīt, zem pirmā apvalka bija otrs. Attālums starp abiem bija tik liels, ka bija iespējams nostāties visā augumā, un, spīdinādams ar kabatas bateriju uz visām pu­sēm, viņš visur redzēja balstu un statņu rindas, bet vairāk arī nekā.

Pagāja vēl divdesmit četras mokpilnas stundās, līdz mums izdevās iekļūt dziļāk. Atceros, uz beigām es neizturēju un pavaicāju profesoram, kā tas ga­dījies, ka viņam nav ienācis prātā paņemt līdzi sprāgstvielas. Profesors apvainots pavērās manī.

Ar to, kas kuģī, pietiktu, lai mūs visus aizrai­dītu uz viņpasauli, — viņš atbildēja. — Taču spri­dzināt nozīmē riskēt, ka var ko izpostīt. Labāk cen­tīsimies izdomāt citu paņēmienu.

Tā tik ir izturība! Starp citu, es viņu sapratu. Kāda gan nozīme vienai dienai, ja meklēts jau div­desmit gadu?

Ieeju atrada — kā jūs domājat, kurš? — Bills Houkinss. Līdzās šīs mazās planētas ziemeļpolam viņš atklāja milzīgu caurumu, savus simt metrus diametrā. Te meteorīts bija izgājis cauri abiem ārē­jiem apvalkiem. Tiesa, aiz tiem atklājās vēl trešais, taču, pateicoties vienai no tām nejaušībām, kādas gadās reizi vairākos miljonos gadu, tieši šai caurumā bija trāpījis otrs, mazāks meteorīts un saārdījis pē­dējo apvalku. Trešais caurums bija pavisam neliels, tanī tik tikko varēja ielīst skafandrā tērpies cilvēks. Mēs ienirām tajā cits pēc cita.

Droši vien savu mūžu man vairs negadīsies pār­dzīvot tik dīvainu izjūtu, kāda pārņēma mani, kad es karājos zem šī milzu jumola kā zirneklis zem

Svētā Pētera katedrāles kupola. Mēs zinājām, ka mums apkārt ir ļoti plaša telpa, taču nezinājām, cik tā liela, tāpēc ka laternu gaismā nevarēja spriest par attālumu. Šeit nebija putekļu, nebija gaisa, tādēļ gaismas stari gluži vienkārši nebija saredzami. Pa­vērsīsi staru pret kupolu — gaišais ovāls slīd aizvien tālāk, izplūst un beidzot pazūd pavisam. Paspīdināsi «lejup» — redzams tikai blāvs plankums, bet tik tālu, ka nekā nevar saskatīt.

Tikko jaušamā smaguma spēka ietekmē mēs lēni kritām, līdz mūs apturēja troses. Virs sevis redzēju mirgojošu aplīti tur, kur bijām ienākuši; protams, patālu gan bija, bet tomēr vieglāk ap sirdi.

Es šūpojos trosē, tumsā visapkārt zibsnīja nespod­ras zvaigznītes — manu biedru laterniņas, un te pēkšņi man atausa gaisma. Aizmirsis, ka visi radio­foni noskaņoti uz vienu vilni, es iebļāvos:

— Profesor, man šķiet, tā nemaz nav planēta! Tas ir kosmosa kuģis!

Un tūlīt pat apklusu, juzdamies kā pēdīgais muļķis. Mirkli valdīja saspringts klusums, pēc tam sākās neskaidrs troksnis — visi ierunājās reizē. Taču es atšķīru profesora balsi un uzreiz sapratu, ka viņš ir izbrīnījies un apmierināts.

— Pilnīgi pareizi, Džek. Ar šo kuģi «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā.

Kāds — šķiet, Ēriks Fultons — neticīgi nokrem- šļojās.

— Pasakas! Kuģis trīsdesmit kilometru diametrā!

— Jums jau nu gan vajadzētu to izprast, — pro­fesors iebilda negaidīti lēnīgi. — Iedomājieties, ka kāda civilizācija nolēmusi šķērsot starpzvaigžņu telpu, — kā atrisināt šo uzdevumu? Tikai tā: kos­mosā samontēt vadāmu planetoīdu, kaut tas prasītu ne vienu vien gadsimtu. Jānodrošina taču vairākas paaudzes ar visu nepieciešamo, tā ka kuģim jābūt patstāvīgai pasaulei, tādēļ arī tādi izmēri. Kas zina, cik sauļu viņi aplidojuši, pirms atrada mūsējo un beidzās viņu meklējumi? Droši vien viņiem bijuši arī citi kuģi, mazāki, lai varētu nolaisties uz pla­nētām, bet bāze tai laikā palika kaut kur kosmosā. Viņi izvēlējās šo orbītu apkārt vislielākajai planē­tai, kur varētu mierīgi atstāt kuģi uz mūžu mūžiem vai līdz tam laikam, kamēr to atkal ievajadzēsies. Visvienkāršākā loģika: ja bāzes kuģi palaistu orbītā ap Sauli, planētu pievilkšanas spēks ar laiku pārvērstu orbītu tiktāl, ka pēc tam kuģi vairs neat­rastu. Turpretī šeit nekas tāds nevarēja notikt.

— Sakiet, profesor, — kāds ievaicājās, — vai jūs to visu zinājāt jau pirms ekspedīcijas sākuma?

— Tā man šķita . .. Visi fakti mudināt mudināja izdarīt šādu secinājumu. Piektais pavadonis vien­mēr izcēlies ar dažām dīvainībām, taču līdz šim to nezin kādēļ neņēma vērā. Kāpēc šis sīkais mēnes­tiņš atrodas tik tuvu Jupiteram, septiņdesmit reižu tuvāk nekā citi mazie pavadoņi? No astronomijas viedokļa tas ir bezjēdzīgi. Bet nu diezgan pļāpāts. Mūs gaida darbs.

Un kas tas bija par darbu! Mūsu septiņniekam bija lemts visu laikmetu lielākais arheoloģiskais atklājums, mums vajadzēs izpētīt veselu pasauli — lai arī mazu, lai arī mākslīgu, bet tomēr pasauli. Ko mēs varējām izdarīt? Uz ātru roku veikt paviršu izlūkošanu, jo materiāla te pietiktu vairāku paaudžu pētniekiem.

Vispirms mēs nolaidām ailē spēcīgu prožektoru, tas bija iekārts garā kabelī, kas to savienoja ar kuģi. Prožektoram vajadzēja ne tikvien apgaismot pavadoņa iekšieni (līdz pat šim laikam nevaru pie­spiest sevi saukt «Piecnieku» par kuģi), bet arī kal­pot mums par bāku.'Pēc tam mēs nolaidāmies gar kabeli līdz nākamajam stāvam. Pastāvot tik mazam pievilkšanas spēkam, kritiens no viena kilometra augstuma nepavisam nebija bīstams; vieglo grū­dienu pilnīgi apslāpēja atsperīgās kārtis, ar kurām bijām bruņojušies.

, Nekavēšu laiku ar visu «Piecnieka» brīnumu ap­rakstu, jau tā publicēts pietiekami daudz uzņē­mumu, karšu un grāmatu. (Starp citu, nākamo va­saru izdevniecībā «Sedžviks un Džeksons» iznāks mana grāmata.) Vienu gan man gribētos, — pastāstīt jums par to cilvēku izjūtām, kuri pirmie iekļuva šai dīvainajā metāla, pasaulē. Taču es, ticiet man, vienkārši neatminos, ko izjutu, kad mēs ieraudzījām pirmo ieejas šahtu, kas bija nosegta it kā ar milzu sēni. Laikam notikušais brīnums tā pārsteidza un saviļņoja mani, ka detaļas gluži vienkārši aizmirsu­šās. Tomēr es atceros, kādu iespaidu uz mani atstāja konstrukcijas izmēri. To nevar attēlot nekādas foto­grāfijas. «Piecnieka» radītāji — iedzimtie uz pla­nētas ar mazu pievilkšanas spēku — bijuši īsti mil­zeņi, četru cilvēku augumā. Līdzās viņu būvēm mēs izskatījāmies kā pigmeji.