Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Atceros, toreiz profesora stāsts ne mani, ne Billu sevišķi neietekmēja. Pieņemsim, ka «X kultūras» pārstāvji kādu laiku ir mituši uz «Piecnieka» un kaut kāda iemesla dēļ varbūt pat atstājuši tur savus darinājumus. Protams, būtu jau interesanti tos at­rakt, bet diez vai tie būs tik nozīmīgi, kā profesors domā. Forsters droši vien jutās vīlies, ka mēs izrā­dām tik maz sajūsmas. Bet viņš pats bija vainīgs, tādēļ ka — mēs drīz vien par to pārliecinājāmies — vēl joprojām kaut ko slēpa no mums.

Apmēram pēc nedēļas mēs izkāpām uz Ganimēda, kas ir Jupitera vislielākais pavadonis un vienīgais, uz kura atrodas pastāvīga bāze — observatorija un ģeofiziskā stacija ar pussimta līdzstrādnieku. Viņi visi priecājās par viesiem, bet mēs ilgi neuzkavē­jāmies, tikai iepildījām degvielu; profesors nevarēja vien sagaidīt, kad lidosim tālāk. Dabiski, visi sāka interesēties, kādēļ mēs dodamies tieši uz «Piec­nieku», taču Forsters klusēja, bet mēs neuzdrošinā­jāmies bilst ne vārda — viņš nenolaida no mums acu.

Ganimēds, starp citu, ir ļoti interesanta vieta, un atpakaļceļā mums izdevās iepazīties ar šo pavadoni tuvāk. Taču par to es apsolīju rakstu citam žurnā­lam, tā ka šeit daudz nerunāšu. (Pacentieties nepa­laist garām «Nacionālā Astrogrāfijas Žurnāla» kār­tējo numuru.)

Lēciens no Ganimēda uz «Piecnieku» ilga mazliet vairāk nekā pusotras dienas. Bija diezgan baisi vērot, kā Jupiters stundu no stundas aug, draudēdams aizēnot visas debesis. Es maz ko sajēdzu no astro­nomijas, taču mani neatstāja doma par drausmīgo gravitācijas lauku, kurā mēs kritām. Vai maz kas var gadīties! Teiksim, izbeigsies degviela, un mēs nespēsim vairs atgriezties uz Ganimēda, varbūt pat nokritīsim uz Jupitera.

Gribētos aprakstīt šo vareno ainu: mūsu priekšā rotējoša kolosāla bumba, apjozta niknu vētru jos­lām . . . Atklāti sakot, es pat mēģināju to darīt, taču mani draugi literāti, kas bija lasījuši manuskriptu, ieteica šo vietu izmest. (Viņi sadeva man vēl mil­zum daudz padomu, kurus es nolēmu neņemt par pilnu, citādi šis stāsts vispār nebūtu ieraudzījis die­nas gaismu.)

Par laimi, tagad ir publicēts tik daudz krāsainu Jupitera «portretu», ka jūs katrā ziņā esat tos Ska­tījuši. Iespējams, jums būs pagadījies arī tas uzņē­mums, kas bija mūsu nepatikšanu cēlonis. (Tur­pmāk jums viss kļūs skaidrs.)

Beidzot Jupiters pārstāja augt; mēs iegājām «Piecnieka» orbītā, un šķita — tūlīt panāksim sīko mēnesi, kas lielā ātrumā riņķoja ap savu planētu. Mēs visi iespiedāmies komandkabīnē, lai pēc iespē­jas ātrāk ieraudzītu mērķi, ■— vismaz visi, kam pietika vietas. Mēs ar Billu stāvējām pie ieejas, cenzdamies jel ko saskatīt pāri citu galvām. King- slijs Sirls, mūsu pilots, nesatricināms kā vienmēr,

bija atlaidies savā sēdeklī, inženieris Ēriks Fultons domīgi kodīja ūsas, skatīdamies uz degvielas līmeņ­rādi, bet Tonijs Grūvss būrās savās tabulās.

Profesors bija gluži kā pieaudzis pie teleperiskopa okulāra. Pēkšņi viņš nodrebēja un pārsteigumā klusi iesaucās. Pēc tam klusēdams pamāja Sirlam un palaida viņu savā vietā. Tā pati aina. Pēc Sirla nāca Fultons. Kad nodrebēja arī Grūvss, mums bija diez­gan, mēs aizspraucāmies līdz okulāram un pēc īsas cīņas ieguvām to.

Nezinu, ko īsti biju cerējis ieraudzīt, taču katrā ziņā es jutos vīlies. Izplatījumā mūsu priekšā pel­dēja nepilns mēness, tā nakts sektors bija tikko sa­skatāms Jupitera atstarotajā gaismā. Un viss.

Bet te manas acis, kā tas mēdz būt, kad pietie­kami ilgi lūkojies teleskopā, sāka atšķirt detaļas. Pa­vadoņa virsmu klāja smalkas līnijas, kas krustojās cita ar citu, un pēkšņi es uztvēru tajās zināmu li­kumsakarību. Jā, jā, šīs līnijas veidoja ģeometriski pareizu tīklu, tieši tāpat kā paralēles un meridiāni uz Zemes globusa. Acīmredzot arī es biju izbrīnā iesvilpies, tādēļ ka Bills pastūma mani nost un pats pieplaka pie okulāra.

Cik pašapmierināts izskatījās profesors Forsters, kad mēs apbērām viņu jautājumiem!

— Protams, — viņš skaidroja, — man tas nav tāds pārsteigums kā jums. Bez bareljefa, kuru atradu uz Merkurija, man bija vēl citi fakti. Ganimēda observatorijā strādā kāds mans draugs. Es atklāju viņam savu noslēpumu, un pēdējās nedēļās viņš pamatīgi pastrādāja manā labā. Nezinātājs būtu brī­nījies, cik maz observatorija nodarbojas ar pava­doņiem. Visspēcīgākās ierīces bija pagrieztas pret ārpusgalaktikas miglājiem, bet pārējās — pret Ju­piteru un tikai pret Jupiteru.

Kas attiecas uz «Piecnieku», tad observatorijas līdzstrādnieki bija izmērījuši tā diametru un izdarī­juši vairākus vispārējus uzņēmumus, un ar to viss arī beidzās. Uzņēmumi nebija iznākuši pietiekami skaidri un neparādīja līnijas, kuras mēs ar jums tikko redzējām, citādi, protams, ar šo jautājumu būtu nodarbojušies agrāk. Man tikai vajadzēja pa­lūgt savu draugu Loutonu, lai pret «Piecnieku» pagriež simt centimetru reflektoru, un viņš tās uz­reiz pamanīja. Bez tam viņš minēja vēl kādu faktu, kuram jau sen būtu vajadzējis pievērst uzmanību. «Piecnieka» diametrs ir tikai trīsdesmit kilometru, bet spožums nepavisam neatbilst tik maziem izmē­riem. Ja salīdzina tā atstarošanas spēju jeb aldeb . .. al…

— Albedo! >

— Paldies, Tonij … Ja salīdzina tā albedo ar citu mēnešu albedo, izrādās, ka tas atstaro gaismu daudz labāk par pārējiem. Atstaro kā pulēts metāls, nevis kā kalnu ieži.

— Vai re, kā! — es izsaucos. — «X kultūras» tauta pārklājusi «Piecnieku» ar ārējo apvalku! Ar kaut ko līdzīgu kupoliem, kādi bija uz Merkurija, tikai daudz lielāku.

Profesors pavērās manī ar neslēptu līdzjūtību.

— Un vēl jūs nevarat iedomāties! — viņš teica.

Manuprāt, tas nebija īsti taisnīgi no viņa puses.

Sakiet atklāti: vai jūs manā vietā būtu labāk tikuši galā ar šo uzdevumu?

Pēc trim stundām nolaidāmies milzīgā metāla lī­dzenumā. Lūkodamies iluminatorā, es jutos kā pun­durītis. Uz gāzes tvertnes uzrāpusies skudra droši vien saprastu mani. Un tad vēl milzu Jupiters virs galvas. Bija zudusi pat profesora parastā pašapziņa un tās vietā stājusies cieņas pilna bijība.

Līdzenums nebija pilnīgi gluds. Tajā iezīmējās platas svītras milzīgo metāla plākšņu savienojumu vietās. Šīs pašas līnijas, pareizāk sakot, to veidoto tīklu, mēs arī bijām redzējuši no kosmosa.

Metru trīssimt no mums slējās tāds kā paugurs. Mēs to pamanījām jau lidojot, kad pētījām mazo pavadoni no augšas. Pavisam bija seši šādi izciļņi. Četri atradās vienādā atstatumā cits no cita gar ekvatoru, divi — uz poliem. Tā vien gribējās do­māt, ka mūsu priekšā atrodas ieejas, kas ved metāla apvalka iekšienē.

Es zinu, daudzi uzskata, ka klejot kosmonauta skafandrā pa planētu, kurai ir mazs pievilkšanas spēks un nav atmosfēras, ir ārkārtīgi aizraujoša nodarbošanās. Šie cilvēki maldās. Tik daudz kas jāatceras, jāpārbauda un jābūt gatavam uz tik dau­dzām nejaušībām, ka romantika nenāk ne prātā. Vismaz man tā ir. Tiesa, šoreiz es biju tik uztraukts, kad mēs izgājām no slūžām, ka neatcerējos abso­lūti neko.

Smaguma spēks uz «Piecnieka» ir pārāk mazs, un iet tur nav iespējams. Sasaistīti kopā kā alpīnisti, mēs slīdējām pa metāla līdzenumu, izmantojot reak­tīvo pistoļu atsitiena spēku. Ķēdes abos galos atra­dās pieredzējuši kosmonauti Fultons un Grūvss, un jebkura pārsteidzīga iniciatīva tūlīt tika nobremzēta.