Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Pirmajā reizē mēs nenokļuvām dziļāk par augšē­jiem stāviem un neredzējām tos zinātnes brīnumus, kurus atklāja nākamās ekspedīcijas. Taču mums arī dzīvojamos nodalījumos biia diezgan darba; mēs varētu nodzīvot vairākus mūžus un arī tad nebūtu tikuši ar visu galā. Acīmredzot senāk iekšējā lodē spīdējusi mākslīgās saules gaisma, kuras avots bijis trīskārtīgais aizsargapvalks, kas nav ļāvis atmosfē­rai izgaist kosmosā. Uz lodes virsas jupiteriesi (tā nu ir iesaukti «X kulturas» pārstāvji) cītīgi bija atveidojuši viņu pamestās pasaules apstākļus. Pil­nīgi iespējams, ka viņiem bijis lietus un migla, diena un nakts, mainījušies gadalaiki. Viņi paņē­muši sev līdzi trimdā pat mazu «jūriņu». Ūdens sa­glabājies, pārvērties apmēram trīs kilometru platā ledus laukā. Stāsta, ka, tiklīdz būšot aizdarītas spraugas ārējos apvalkos, ūdeni ar elektrolīzes palī­dzību sadalīšot ūdeņradī un skābekli un «Piecniekā» atkal būs radīta atmosfēra.

Jo vairāk mēs redzējām, jo vairāk mums iepati­kās būtnes, kuru valstībā bijām ielauzušies pirmo reizi piecu miljonu gadu laikā. Viņi bijuši milži, viņi atlidojuši no citas Saules sistēmas, taču viņos bijis daudz cilvēciska. Un ir bezgala žēl, ka mūsu civili­zācijas pagājušas viena otrai garam tikai ar pāris sekunžu starpību, rēķinot kosmiskos mērogos.

Droši vien vēl nevienam arheoloģijas vēsturē nav veicies tā kā mums. Pirmkārt, kosmosa vakuums bija pasargājis visu no iznīcības. Otrkārt, jupite- rieši — to. nu nepavisam nevarēja sagaidīt —, sāk­dami apgūt Saules sistēmu, bija atstājuši uz kuģa ņe mazumu dārgumu. Uz. iekšējās lodes viss izska-l tījās tā, it kā kuģa ilgais ceļojums būtu beidzies tikai vakar. Iespējams, ka ceļinieki bija nolēmuši saglabāt bāzi kā svētumu, kā piemiņu no pamestās dzimtenes, bet varbūt domājuši, ka šīs lietas viņiem kādreiz vēl varētu noderēt.

Lai nu kā, viss bija saglabājies pirmatnējā veidā. Reizēm kļuva pat baisi. Kopā ar Billu fotografēju lielisku griezumu, un pēkšņi aiz nereālas laika iz­jūtas burtiski sažņaudzas sirds. Un es bailīgi atska­tos: liekas, tūlīt pat pa šīm smailajām durvīm ienāks milži un atsāks uz brīdi pārtraukto darbu.

Mākslas galeriju mēs atklājām ceturtajā dienā. Citādi to nemaz nevar nosaukt, tā bija tieši galerija. Kad Grūvss un Sirls pēc dienvidu puslodes paviršas apskates ziņoja par šo atradumu, nolēmām koncen­trēt tur visus mūsu spēkus. Jo, kā teikts, mākslā taču izpaužas tautas dvēsele. Mēs cerējām tur atmi­nēt «X kultūras» mīklu.

Celtne bija ārkārtīgi liela pat tādiem milžiem. Tā­pat kā visas pārējās «Piecnieka» celtnes, tā bija veidota no metāla, tomēr nelikās sausi praktiska. Tās smaile sasniedza pusi attāluma līdz šīs pasaules jumolam, un, raugoties iztālēm, kad nebija redza­mas detaļas, ēka atgādināja gotisku katedrāli. Daži autori, nejaušās līdzības apmulsināti, sauc šo celtni par templi, taču mēs neesam konstatējuši jupiterie- šiem nekādu reliģijas pazīmju. Cita lieta — Māk­slas templis, ne velti šis nosaukums tik cieši iesak­ņojies.

Aptuveni aprēķināts, ka šai krātuvē vien ir no desmit līdz divdesmit miljoniem eksponātu — do­mājams, par cilvēci daudz vecākas tautas ilgās vēs­tures labākie augļi.

Tieši šeit es atklāju nelielu, apaļu telpu, kas sā­kumā man likās esam tikai vieta, kur krustojas seši radiāli gaiteņi. Pārkāpdams profesora pavēli, biju devies izlūkos viens pats un tagad meklēju īsāko atpakaļceļu pie biedriem. Abās pusēs man klusi slīdēja garām tumšās sienas, lāktura gaisma dejoja priekšā pa griestiem. Griestus klāja izcirstas rakstu zīmes, un es tik uzmanīgi pētīju tās, cerēdams at­rast pazīstamus zīmju savienojumus, ka citu neko neievēroju. Pēkšņi ieraudzīju statuju un pavērsu pret to lāktura gaismu.

Liela mākslas darba radītais pirmais iespaids vienmēr ir neatkārtojams. Šeit iespaidu vēl pastip­rināja attēlotais priekšmets. Es biju pirmais cilvēks, kas uzzināja, kādi izskatījušies jupiterieši,— jā, jā, manā priekšā stāvēja jupiterietis. bez šaubām, pēc dzīva modeļa veidots, īsta meistara rokas veidots.

Šaurā čūskas galva bija pagriezta pret mani, ne­redzīgās acis vērās tieši manējās. Augšējās divas rokas, kā izteikdamas atsvešinātību, bija piespiestas pie krūtīm, divas citas turēja rīku, kura nozīme nav atminēta vēl līdz šim laikam. Varenā aste — tā, redzams, tāpat kā ķenguram, noderēja par ķermeņa atbalstu — bija nostiepta uz grīdas, uzsverot miera stāvokļa iespaidu.

Ne seja, ne ķermenis nebija tāds kā cilvēkam. Viņam, piemēram, nemaz nebija nāsu, bet kaklā rē­gojās kaut kas žaunu spraugām līdzīgs. Un tomēr šis stāvs mani dziļi aizkustināja. Nekad nebiju do­mājis, ka mākslinieks spēj tā uzveikt laiku, pār­varēt barjeru, kas šķir divas kultūras. «Nav cilvēks, bet tik cilvēcisks!» par skulptūru teica profesors Forsters. Protams, daudzējādā ziņā mēs atšķīrāmies no šīs pasaules radītājiem, bet galvenajā bijām tuvi vieni otriem.

Vērojot suni vai zirgu, kuri nebūt nav mums radnieciskas būtnes, mēs taču spējam pēc viņu fi- zionomijas uzminēt, ko viņi jūt. Tā arī tagad man likās, ka es saprotu, ko izjūt manā priekšā stāvošā būtne. Es redzēju gudrību, redzēju to nelokāmību un mierīgo, pašpārliecināto spēku, kāds dveš no Džo- vanni Bellīni slavenā dodža Loredāno portreta. Taču jautās arī skumjas, tās tautas skumjas, kura pavei­kusi neizmērojamu varoņdarbu — un veltīgi.

Vēl līdz šim laikam paliek mīkla, kādēļ šī statuja iziādījās vienīgais jupiteiieša atveidojums. Diezin vai tik augsti attīstītai tautai varēja būt sai ziņa kādi tabu. Iespējams, mēs uzzināsim, kas par lietu, kad būsim atšifrējuši uzrakstus uz mazās zāles sienām.

Starp citu, statujas uzdevums tāpat ir skaidrs. Tā šeit atstāta, lai, uzvarējusi laiku, sveiktu to, kas reiz atnāks pa statujas radītāju pēdām. Droši vien tieši tādēļ tā izveidota daudz mazāka par dabisko lielumu. Acīmredzot viņi jau tad nojautuši, ka nākotne pie­der Zemei vai Venērai, tas nozīmē — būtnēm, kas līdzās jupiteriešiem izskatītos kā punduri. Viņi sa­pratuši, ka fiziskie izmēri var kļūt par tādu pašu barjeru kā laiks.

Pēc dažām minūtēm es atradu savus biedrus un kopā ar viņiem devos uz kuģi, steigdams pastāstīt par savu atklājumu profesoram, kas diezgan negri­bīgi pārtrauca darbu, lai mazliet atpūstos, — visu laiku, kamēr mēs atradāmies uz «Piecnieka», profe­sors Forsters gulēja ņe vairāk kā četras stundas diennaktī. Kad izkļuvām pa caurumu ārā un atkal stāvējām zem zvaigznēm, pār metāla līdzenumu lija Jupitera zeltītā gaisma.

— Tad ta joks! — izdzirdu radiofonā Billa balsi. — Profesors pārvietojis kuģi.

— Blēņas, — es iebildu. — Tas stāv, kur stāvējis.

Bet tad es pavēros sāņus un sapratu, kāpēc Bills

kļūdījies. Pie mums bija ieradušies viesi.

Divus trīs kilometrus no mūsu kuģa stāvēja tā kopija — vismaz manai nepierādušajai acij tā li­kās. Atri izgājuši cauri gaisa slūžām, mēs ieraudzī­jām, ka profesors no miega aiztūkušām acīm jau izklaidē viesus. Viņu bija trīs, tai skaitā — mums par izbrīnu un, godīgi runājot, prieku — kāda gau­žām jauka brunete.

— Iepazīstieties, — tādā kā nespodrā balsī teica profesors Forsters. —Tas ir misters Rendolfs Meizs. Populārzinātnisku grāmatu autors. Bet tas … — viņš pagriezās pret Meizu. — Piedodiet, es labi nesa­klausīju uzvārdus…