Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Profesors izturējās ļoti pieklājīgi, taču es redzēju, ka tas viņam prasa milzīgu piepūli.

— Redziet, mister Meiz, — viņš noteica ļaunu vēstošā mierā. •— Jūs esat pievācis mūsu vissvarī­gāko atradumu. Zināmā mērā varu aizbildināt jūsu rīcību, jo jūs nespējat saprast tādu arheologu kā es un nemaz neapzināties, ko esat izdarījis. Atdo­diet statuju, mēs pārsūknēsim jums atpakaļ degvielu un aizmirsīsim- notikušo.

Meizs domīgi paberzēja zodu.

— Nesaprotu, kādēļ tāds troksnis par kaut kādu statuju, šeit taču ir daudz visādu mantu.

Un te nu profesors nošāva greizi.

— Jūs spriežat gluži kā cilvēks, kas nozadzis Luvrā «Monu Līzu» un uzskata, ka neviens nepa­manīs tās trūkumu, ja visapkārt karājas vēl tik daudz gleznu! Šī statuja ir tik unikāla, ka neviens Zemes mākslas darbs nav salīdzināms ar to. Lūk, kādēļ tā jāatdod.

Kad tirgojies, nedrīksti parādīt, cik ļoti ieintere­sēts esi darījuma slēgšanā. Es uzreiz pamanīju alkatības liesmiņu Meiza acīs un noteicu pie sevis: «Ahā! Viņš ietiepsies.» Ienāca prātā Fultona vārdi par degvielas raķeti no Ganimēda.

— Dodiet man pusstundu laika pārdomām, — Meizs sacīja un pagriezās uz izejas pusi.

— Lūdzu, — profesors sausi atteica. — Bet tikai pusstundu, ne minūtes vairāk.

Meizs tomēr nebija vis nekāds muļķis: nebija pa­gājušas pat piecas minūtes, kad viņa antena lēni pagriezās pret Ganimēdu. Protams, mēs mēģinājām pārtvert sarunu, bet viņš izmantoja slepenu šifru. Šie avīžnieki acīmredzot ne visai uzticas cits citam.

Atbilde pienāca pēc dažām minūtēm un arī bija šifrēta. Turpmāko notikumu gaidās mēs no jauna apspriedāmies. Profesors bija nonācis līdz tādai sta­dijai, kad cilvēks iet pāri visiem šķēršļiem, nerēķi­noties ne ar ko. Paša pieļautās kļūdas apziņa tikai vairoja viņa dusmas.

Acīmredzot Meizs no kaut kā baidījās, jo viņš atgriezās ar papildspēkiem. Viņu pavadīja pilots

Donalds Hopkinss, kas acīm redzami jutās ne­veikli.

— Viss nokārtots, profesor, — Meizs uzvaroši paziņoja. — Sliktākajā gadījumā es varēšu atgriez­ties bez jūsu palīdzības, kaut arī tas prasīs mazliet vairāk laika. Tomēr es nenoliedzu, ka labāk būtu vienoties, tas ietaupīs gan laiku, gan naudu. Mans pēdējais vārds: jūs atdodat degvielu, bet es atdodu jums visus pārējos . .. ē-ē … suvenīrus, kurus esmu savācis. Taču «Mona Līza» paliek pie manis, kaut arī tādēļ es nonāktu uz Ganimēda tikai nākamajā nedēļā.

Vispirms profesors izgrūda dažus lāstus, kurus pieņemts saukt par kosmiskajiem, lai gan, goda vārds, tie ne visai atšķiras no Zemes lamuvārdiem. Atvieglojis sirdi, viņš ierunājās draudīgā pieklājībā:

— Cienījamais mister Meiz, jūs esat pēdīgais krāpnieks, tātad man nav ar jums jāceremonējas. Esmu gatavs lietot spēku, likums mani attaisnos.

Mēs ieņēmām stratēģiskās pozīcijas pie durvīm. Meiza sejā atspoguļojās tikko jaušams nemiers, tik tikko jaušams.

— Izbeidziet šo melodrāmu, — viņš augstprātīgi teica. — Tagad ir divdesmit pirmais, nevis deviņ­padsmitais gadsimts, un šeit nav Mežonīgie Rie­tumi.

— Mežonīgie Rietumi — tie ir deviņpadsmitā gadsimta .astoņdesmitie gadi, — pedantiskais Bills viņu izlaboja.

— Uzskatiet sevi par arestētū, bet mēs pa to laiku izlemsim, kā rīkoties, — profesors turpināja. — Mister Sirl, pavadiet viņu uz B kabīni.

Meizs ar nervozu smiekliņu piespiedās atmugu­riski pie sienas.

— Diezgan, profesor, tas ir bērnišķīgi! Jūs neva­rat aizturēt mani pret manu gribu. — Viņš, atbalstu meklēdams, pavērās «Henrija Ljūsa» kapteinī.

Donalds Hopkinss notrauca no uzsvārča nere­dzamu puteklīti.

— Es nevēlos iejaukties visādās ķildās, — viņš noteica kaut kur izplatījumā.

Meizs nikni paskatījās uz savu pilotu un negri­bīgi padevās. Mēs apgādājām viņu ar grāmatām un ieslēdzām.

Tiklīdz Meizs bija aizvests, profesors pievērsās Hopkinsam. kas ar skaudību noraudzījās uz mūsu degvielas līmeņrādi.

— Es nebūšu kļūdījies, kapteini, — viņš pieklājīgi sacīja, — pieņemot, ka jūs nevēlaties būt sava darba devēja mahināciju līdzdalībnieks.

— Es esmu neitrāls. Mana darīšana ir atvest kuģi uz šejieni un nogādāt atpakaļ uz Zemi. Bet jūs tie­ciet galā oaši,

— Paldies. Man šķiet, mēs viens otru lieliski sa­protam. Varbūt jūs atgriezīsieties savā kuģī un pa­skaidrosiet, kāda ir situācija. Mēs sazināsimies ar jums pēc dažām minūtēm.

Kanteinis Hopkinss nevērīoā gaitā devās uz izeju. Durvīs viņš oagriezās r>ret Sirlu.

— Starp citu, Kingslij, — viņš izmeta, — vai iū« neesat domājuši par spīdzināšanu? Esiet tik laipns un paziņojiet man, ia nolemsiet ķerties pie tās, — man ir daža laba amizanta ideja.

To teicis, viņš izgāja, atstādams mūs kopā ar ķīl­nieku.

Cik es sapratu, profesors cerēja uz tiešu apmainu. Taču viņš nebija ņēmis vērā vienu lietu, proti, Me­rienas raksturu.

— Tā Rendolfam vajag, — viņa sacīja. — Bet, starp citu, kāda tur starpība? Uz jūsu kuģa viņam nav nemaz sliktāk kā pie mums, un jūs neuzdroši­nāsieties durt viņam pirkstu klāt. Dariet man zi­nāmu, kad viņš būs jums apnicis.

Strupcejš! Mēs acīm redzami bijām pārcentušies un galu galā itin nekā nebijām panākuši. Meizs at­radās mūsu rokās, bet tas mums neko nedeva.

Profesors drūmi raudzījās iluminatorā, pagriezis mums muguru. Milzīgais Jupitera disks šķita bal­stāmies pret apvārsni, aizsedzot gandrīz visas de­besis.

— Viņa jāpārliecina, ka mēs nejokojam, — For­sters sacīja. Viņš pagriezās pret mani. — Kā jūs domājat, vai viņa no tiesas mīl šo nelieti?

— Hm . .. Liekas, jā. Jā, protams.

Profesors iegrima domās. Tad viņš sacīja Sirlam:

— Ienāciet manā kabīnē. Es gribu šo to ar jums apspriest.

Viņi bija projām diezgan ilgi, bet, kad atgriezās, abu sejās atspoguļojās ļauns prieks par kaut ko gaidāmu; profesors turēja rokā skaitļiem aprakstītu papīra lapu. Piegājis pie raidītāja, viņš izsauca «Henriju Ljūsu».

— Klausos.— Spriežot pēc tā, cik ātri Meriena atbildēja, viņa bija gaidījusi mūsu izsaukumu. — Nu, kā, vai nolēmāt atsaukt trauksmi? Citādi taču tas kļūst jau garlaicīgi.

Profesors dzedri pavērās viņā.

-— Mis Mitčela, — viņš teica. — Acīmredzot jūs neesat mūsu vārdus ņēmusi nopietni. Tādēļ es no­lēmu parādīt jums… hm…, ka mēs nejokojam. Es parūpēšos, lai jūsu šefs nonāktu tādā situācijā, ka viņam ļoti gribēsies, kaut ātrāk jūs viņu iz­pestītu.

— Patiešām? — Meriena bezkaislīgi apvaicājās, taču man šķita, ka viņas balsī saklausāma satrau­kuma pieskaņa.

— Jums droši vien nav īsti skaidra debess ķer­meņu mehānika, — profesors saldā balsī turpināja. — Uzminēju? 2ēl, žēl. Starp citu, jūsu pilots apstip­rinās visu, ko es tūlīt teikšu. Vai nav tiesa, mister Hopkins?

— Šaujiet vaļā, — izdzirdējām ļoti neitrālu balsi.

— Klausieties uzmanīgi, mis Mitčela. Atļaujiet vispirms atgādināt, ka mūsu stāvoklis uz šī pava­doņa nav gluži parasts, tas ir pat bīstams. Pietiek pamest skatienu pa iluminatoru, lai pārliecinātos, ka Jupiters ir tepat līdzās. Vai gan jums vēl jāat­gādina, ka Jupitera pievilkšanas spēks daudzkārt pārsniedz pārējo planētu gravitāciju? Jūs to visu saprotat?

— Jā, — Meriena apstiprināja, bet ne vairs tik aukstasinīgi. — Turpiniet.