Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Kad biju paēdis un padzēries, vēlēšanās nokārtot savas dabiskās vajadzības kļuva pārāk stipra, lai to varētu vienkārši apspiest. Tā kā esmu pieradis pie tualetes ar klozetu, tad šādu labierīcību trūkums bija visnepatīkamākais. Taču neatlika nekas cits kā ielīst vienā istabas kaktā un samierināties ar šo ne visai patīkamo situāciju. (Starp citu, vai tieksme ielīst kaktā nav zināmā mērā instinktīva?) Taču šīs darbības rezultātā es uzzināju, kādam nolūkam droši vien kalpo grīdas vibrācija. Jau pēc dažām minūtēm visi ekskrementi bija pazuduši grīdā. Tas bija norisinājies pakāpeniski. Tagad man nāks prātā visādas nepatīkamas domas par to, kas varētu notikt ar mani, ja es pailgāk aizgulētos.

Varbūt to jau varēja sagaidīt, bet patlaban man ir tāda sajūta, ka pēc visa tā man jau sākusies no- slieksme uz paranoju. Mēģinot noskaidrot otro jau­tājumu, kāpēc es šeit atrodos, man sāk rasties aizdomas, vai tikai kāds no maniem universitātes kolēģiem neizmanto mani par kāda sava eksperi­menta objektu. Piemēram, Maklīrijs varētu būt izdo­mājis kādu fantastisku eksperimentu, lai pārbau­dītu, kā izturas no apkārtējās vides izolēts cilvēks, un tagad nu viņš izlieto mani par kontroles mate­riālu. Jūs domājat, ka viņam būtu vajadzējis vis­pirms palūgt man atļauju. Bet varbūt izmēģinājuma objekts nedrīkst zināt, kas ar viņu notiek. Tādā gadījumā es varētu izjust zināmu gandarījumu. Ja Maklīrijs ir atbildīgs par šo pasākumu, tad viņam manas prombūtnes laikā būs jāvada manu audzēkņu nodarbības. Un es zinu, ka viņam ļoti nepatīk pa­sniegt mācīšanas teoriju jauniņajiem.

Kaut jūs zinātu, kā mani nomāc šīs telpas klu­sums!

Es pēkšņi esmu atradis atbildes uz abiem jautā­jumiem. Tagad zinu gan to, kur atrodos, gan arī to, kas ir Viņš. Un es slavēju dienu, kad mani ieintere­sēja kustību uztveres problēma.

Vispirms man jāpastāsta, ka putekļu daļiņu dau­dzums gaisā šajā istabā, šķiet, ir lielāks nekā pa­rasti. Man tas nelikās nekas sevišķs, bet tad es pamanīju, ka putekļi uz grīdas koncentrējas galve­nokārt gar vienu sienu. Sākumā es domāju, ka cēlonis meklējams ventilācijas sistēmā: varbūt tajā vietā, kur šī siena savienojas ar grīdu, uz āru iet kāds gaisavads. Taču, kad aizgāju līdz turienei un pieliku plaukstu pie grīdas, es nemanīju ne mazāko gaisa plūsmu. Kamēr es vēl turēju plaukstu pie­spiestu tajā vietā, kur siena savienojas ar grīdu, puteklīši plānā kārtiņā bija pārklājuši manu roku. Es šo eksperimentu atkārtoju arī vairākās citās ista­bas vietās, taču tur nekas tamlīdzīgs nenotika. Šī parādība bija novērojama tikai pie vienas sienas, turklāt visā tās garumā.

Bet, ja cēlonis nav meklējams ventilācijā, tad kur gan citur? Pēkšņi es atcerējos dažus aprēķinus, kurus biju izdarījis tad, kad raķešu speciālisti pirmo reizi izvirzīja .priekšlikumu uzbūvēt pavadoni, kuru varētu izmantot par starpplanētu staciju un kuru apkalpotu cilvēki. Inženieriem nav nopietnu zinā­šanu par cilvēku izturēšanos dažādās sarežģītās situācijās, un man ienāca prātā, ka šie nejēgas droši vien nav ņēmuši vērā to, kā cilvēka organisms reaģē uz pavadoņa rotāciju. Viņi ir projektējuši šo apaļam pīrāgam līdzīgo pavadoni ar tādu aprēķinu, lai, tam rotējot, centrbēdzes spēks aizstātu gravitā­cijas spēku. Tādā gadījumā pavadoņa ārējais ap­valks kļūst par «apakšu» visiem^ kas tajā atrodas. Acīmredzot konstruktori nav rēķinājušies ar to, ka cilvēks ir tikpat jutīgs pret leņķisku rotāciju kā pret gravitācijas spēka izmaiņām. Šai sakarā es secināju, ka cilvēkam tūlīt sāks reibt galva, ja viņš būs pagriezis to tikai par trim vai četrām pēdām uz vienu vai otru pusi no pavadoņa centra. Cik nepa­tīkami gan vajadzēs justies, kad, apsēžoties krēslā, katru reizi kļūs nelabi. Domājot par šo problēmu, man kļuva skaidrs arī tas, ka puteklīši un tamlī­dzīgas sīkas daļiņas acīmredzot pārvietosies vir­zienā, kas ir pretējs griešanās virzienam, un tātad koncentrēsies pie jebkuras sienas vai attiecīga šķēršļa, kuru tās sastaps savā ceļā.

Gribēdams pārbaudīt, vai puteklīšu kustība ir palī­dzējusi man tuvoties problēmas atrisinājumam, es vēl tikai uzkāpu uz galda un nolēcu no tā. Patie­šām, kad nokļuvu uz grīdas, mana galva dūca tā, it kā pa to būtu iespēris mūlis. Mana hipotēze bija apstiprinājusies.

Tātad es atrodos kosmosa kuģī!

Šis pieņēmums šķiet neticams, taču, lai cik savādi tas būtu, mani tomēr nomierina. Tagad man vismaz nevajag vairs lauzīt galvu par to, vai esmu nonācis debesīs vai ellē, jo tādam pārliecinātam agnostiķim, kāds esmu es, ir daudz patīkamāk apzināties, ka viņš ir nokļuvis kosmosa kuģī. Acīmredzot man jāatvainojas Maklīrijam — man vajadzēja zināt, ka viņš nekad nebūtu bijis ar mieru radīt tādu

situāciju, kad viņam jāuzņemas pasniegt pirmā kursa studentiem visu mācīšanas teoriju!

Protams, tagad es zinu, kas ir «Viņš». Vai arī, pareizāk sakot, zinu, kas Viņš nav, un tas nebūt nav viens un tas pats. Katrā ziņā būtu aplami domāt arī turpmāk, ka Viņš ir cilvēks. Bet, vai mani šis pie­ņēmums nomierina vai ne, to es vēl nevaru pa­teikt.

Tomēr man vēl joprojām nav ne mazākās jausmas par to, kāpēc es šeit atrodos un kāpēc šī svešā būtne par sava kosmosa kuģa viesi no visiem cilvēkiem izvēlējusies tieši mani. Kādam nolūkam es varētu būt noderīgs? Man šķiet, ja Viņš vēlētos nodibināt sakarus ar cilvēci, Viņš būtu atvilinājis pie sevis kādu politisku darbinieku. Galu galā tieši tam poli­tiķi ir kā radīti. Tā kā neviens vēl nav pūlējies sazi­nāties ar mani, tad man gribot negribot jāatsakās no patīkamajām cerībām uz to, ka Viņa nolūks ir nodi­bināt sakarus ar gēnus homo\

Bet varbūt Viņš ir zinātnieks no kādas citas galak­tikas planētas, piemēram, biologs, kas meklē jaunas, vēl nezināmas sugas. Tas gan ir sevišķi nepatīkams - pieņēmums. Ja nu izrādītos, ka Viņš ir fiziologs, kas vēlas mani uzšķērst, lai iepazītos ar manu dzīvības noslēpumu? Un manas iekšas uzziedīs uz priekšmeta stikliņa, lai simtiem jauno Viņu aplūkotu tās mikroskopā? Brrr! Esmu gatavs ziedot savu dzīvību zinātnes labā, taču daudz labprātāk es to darītu pakāpeniski.

Ja jums nav iebildumu, es mēģināšu uz brīdi ap­spiest šīs nepatīkamās domas.

Mīļais dievs! Man taču būtu vajadzējis to zināt! Liktenim patīk mūs izjokot, un katru joku var aplū­kot arī no komiskā viedokļa. Viņš ir psihologs! Ja es būtu pienācīgi apsvēris šo jautājumu, es būtu sapratis, ka, atklājot jaunas sugas, ikviens vispirms interesējas par īpatņa izturēšanos un tikai tad par tā fizioloģiju. Tātad esmu piedzīvojis vislielāko apvainojumu vai arī vislielāko atzinību. Tikai vēl īsti nezinu, kuru no abiem. Esmu kļuvis par citas planētas psihologa izmēģinājumu .eksemplāru!

Šī doma man pirmoreiz ienāca prātā, kad pēdējo reizi pamodos (jāpiebilst, ka miegā man rādījās vis­šausmīgākie sapņi). Bija skaidri redzams, ka istabā notikusi pārmaiņa. Es tūlīt pamanīju, ka pie vienas sienas atrodas kaut kāda svira un līdzās tai neliels caurums, zem kura novietota tvertne. Es piegāju pie sviras, brīdi aplūkoju to un nejauši pieskāros šai ierīcei. Tajā pašā brīdī bija dzirdams skaļš klikšķis, un no cauruma izkrita proteīnu zirnītis, kas ieripoja tvertnē.

Es uz brīdi saraucu pieri grumbās. Tas viss man likās tik brīnum tuvs un pazīstams. Tad es pēkšņi sāku kratīties nevaldāmos smieklos. Istaba bija pārvērtusies par milzīgu Skinnera sprostu! Vairā­kus gadus praksē biju pētījis dzīvnieku mācīšanas teoriju, turēdams baltās žurkas Skinnera sprostā un novērodams žurku izturēšanās pārmaiņas. 2urkām vajadzēja iemācīties nospiest sviru, lai iegūtu ba­rības zirnīti, kuru tām izsvieda tāds pats aparāts, kāds tagad ir piestiprināts pie mana krātiņa sienas. Esmu strādājis tik daudzus gadus, izdarījis tik dau­dzus eksperimentus un tagad pats atrodos sprostā gluži kā žurka Skinnera sprostā! Iespējams, ka tā tomēr ir elle, es sev sacīju, un tūlīt lords Galvenais