Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Un tiešām likās, ka mums bijusi taisnība. Dzīv­nieks pavisam ātri atrisināja Bfjaina sprosta pro­blēmas, sniegdams mums tik iepriecinošus faktus, kādus agrāk vēl nekad neesam ieguvuši. Pēc tam mēs viņu ievietojām labirintā, otrādi apgrieztajā labirintā un sprostā ar lecamo bedri, un iegūtie re­zultāti nebūtu pārliecinošāk apstiprinājuši mūsu teorijas pat tādā gadījumā, ja mēs būtu sagrozījuši faktus. Tomēr vēlāk, kad sākām dzīvniekam dot ar sekundārās stimulēšanas problēmām saistītus uzde­vumus, šķita, ka ar to notikusi pavisam dīvaina pār­maiņa. Dzīvnieka izturēšanās vairs neatbilda normai. Dažkārt pat likās, ka dzīvnieks sācis trakot. Ekspe­rimenta sākumā tas uzvedās ļoti priekšzīmīgi. Bet tad, tieši tajā brīdī, kad likās, ka tas tiks galā ar jebkuru mūsu uzdevumu, tā izturēšanās gandrīz ne­manāmi mainījās un parādījās īpašības, kas acīm­redzot nevar būt raksturīgas normāliem eksemplā­riem. Novērojumi parādīja, ka dzīvnieks arvien vai­rāk novirzās no normas, līdz tā izturēšanās nemaz vairs neatbilda mūsu teorijai. Protams, mēs tūlīt sā­pi atām, ka ar dzīvnieku kaut kas noticis, jo mūsu teorijas apstiprinājuši tūkstošiem eksperimentu ar tamlīdzīgiem dzīvniekiem, tātad nevar būt nekādu šaubu par to pareizību. Taču mūsu teorijas ir-node­rīgas tikai izmēģinājumos ar normāliem eksemplā­riem un normālām sugām, tāpēc drīz vien pārlieci­nājāmies, ka mums šoreiz nav laimējies un mēs esam izvēlējušies kaut kādu nenormālu dzīvnieku.

Rūpīgi apsvēruši šo situāciju, nosūtījām dzīvnieku atpakaļ uz tā iepriekšējo koloniju. Turklāt mēs gan- diīz vienbalsīgi nolēmām lūgt Jūsu atļauju pilnīgi iznīcināt šo koloniju. Acīmredzot zinātniskiem no­lūkiem tā mums gandrīz nemaz neder un ir pat po­tenciāli bīstama, tāpēc nepieciešams veikt pret to attiecīgus pasākumus. Tā kā visas tamlīdzīgas kolo­nijas atrodas Jūsu uzraudzībā, tad mēs lūdzam at­ļauju to iznīcināt.

Man, starp citu, vēl jāpaziņo, ka Verpks bija vienīgais, kas balsoja pret mūsu lēmumu. Viņam ir muļķīgs uzskats, ka katrs var pētīt dzīvnieku iztu­rēšanos ar tādiem paņēmieniem, kādus atzīst par labākiem. Atklāti sakot, es nesaprotu, kāpēc Jūs apgrūtinājāt mani ar viņa klātbūtni šajā ekspedī­cijā, taču varbūt Jums šajā ziņā ir bijuši kādi īpaši nolūki.

Ja neņem vērā Verpka iebildumus, mēs, visi pā­rējie, tomēr esam cieši pārliecināti, ka šī jaunā ko­lonija pilnīgi jāiznīcina, turklāt nekavējoties. Tajā acīmredzot ir izplatījusies kāda sērga vai kaut kas tamlīdzīgs, kā to skaidri pierāda mūsu teorijas. Ja tā neparedzētu apstākļu dēļ nonāks saskarē ar citām mūsu kolonijām un inficēs citus mūsu dzīvniekus ar kādu slimību vai arī šīs saskares rezultātā notiks novirzīšanās no normāltipa, tad mēs nekad vairs ne­varēsim iepriekš paredzēt izmēģinājuma dzīvnieku izturēšanos. Es domāju, ka nav nepieciešams minēt vēl citus argumentus.

Vai mēs tātad varam cerēt, ka saņemsim Jūsu atļauju iznīcināt šo koloniju pēc iespējas ātrāk, lai varētu uzmeklēt vēl kādu citu koloniju un pārbau­dīt mūsu teorijas, novērojot citus, veselus dzīvnie­kus? Man šķiet, ka tikai tā var nodrošināt zinātnes tālāku attīstību.

Ar cieņu Jūsu Aiovijs.

«Viljams Morisons» ir pazīs­tamā amerikāņu zinātnieka un zinātnes popularizētāja, bioķī­mijas doktora Džozela Seimek- sona pseidonīms. Viņa zināt­niski fantastiskie stāsti ir publi­cēti dažādos žurnālos.

Togad mēs, visi tēlojām romiešus, un man jāsaka, ka togā un ar īsu zobenu pie sāniem es izskatos at­baidoši, taču ne tuvu tik atbaidoši kā Grieķis.

Tu, cilvēks, iestājies augstskolā un pēc tam, pro­tams, piedalies sava bijušā kursa sanākšanās. Un kāpēc ne? Tur ir gan nauda, gan draudzība, gan at­kal nauda, gan izdevība nodibināt sakarus, no ku­riem var atlēkt savs labums. Un vēlreiz nauda.

Jā, man nelaimējās — ko lai dara, tāda nu ir mana dzīve! — man nelaimējās.

Es nemācījos Harvardā, Prinstonā vai Jēlā. Es nemācījos arī Kolumbijas universitātē, Kalifornijā vai Čikāgas universitātē. Es mācījos Oldaglijā. Ne­izliecieties — jūs neko nezināt par Oldagliju, arī tad, ja es paskaidrošu, ka tas nozīmē «Olgtorpas A&M». Mūsu kursu — tas bija 1940. gadā — beidza piecdesmit astoņi cilvēki, bet desmitajā tikšanās reizē ieradās tieši trīsdesmit.

Vai nav cūcība? Tikai trīsdesmit bijušo studentu, kuriem vēl pieticis uzticības un patriotisma, lai ie­rastos uz šo desmito tikšanos, dižotos romiešu togās, piedzertos līdz nesamaņai un atjaunotu veco skolas draudzību. Un tie, kurus mēs tieši visvairāk vēlē­jāmies redzēt, lai atcerētos jaunību, — es domāju Feinbargeru no Feinbargera kuģniecības kompāni­jas, Skrupu no SSK studijas Holivudā, Diksonu no Nacionālās galvaspilsētas bankas utt., — tie vispār neieradās. Mēs visi jutāmies šausmīgi vīlušies, se­višķi es.

Vārdu sakot, tā vakara dzīrēs es sēdēju blakus E1 Grēko. Vienkārši neviena cita tur nebija. Pro­tams, es nedomāju pazīstamo spāņu gleznotāju, kas, cik man zināms, ir miris; es runāju par Teobaldu Grēko, kuru mēs bijām iesaukuši par Grieķi.

Es stādījos priekšā, un viņš pablenza uz mani caur biezajiem briļļu stikliem.

— Hempsteds? Hempsteds?

— Virdžils Hempsteds, — es atgādināju. — Tu taču atceries mani? Vecais Virdžijs.

— Kā tad, — viņš nomurmināja. — Vai pudelē vēl kas palicis, vecais Virdžij?

Es viņam ielēju. Man radās iespaids, ka viņš nav pieradis dzert, un vēlāk tas arī apstiprinājās.

Es sacīju:

— Vai nav lieliski atkal redzēt visus puišus, ko? Paskaties, piemēram, uz Resnuli Detveileru! Vai tu jebkad esi redzējis kaut ko komiskāku par šo aba- žūru, kuru viņš uzlicis galvā cepures vietā?

— Vai tu nepasniegtu man pudeli? — Grēko pa­lūdza. — Vecais Virdžij, es gribēju teikt.

— Vēl arvien nodarbojies ar zinātni un tajā pašā sfērā? — es vaicāju. — Tev vienmēr ir bijusi galva uz pleciem, Grieķi. Grūti izteikt, cik ļoti es vienmēr esmu apskaudis jūs, radošos ļaudis! Es pats esmu komivojažieris. Man šeit ir neliela teritorija, un es tev teikšu, Grieķi, tā ir zelta bedre! īsta zelta bedre! Ja vien es zinātu, kā tikt pie neliela kapitāla, lai paplašinātu darījumus … Bet es negarlaikošu tevi ar veikala lietām. Ar ko tu pašlaik nodarbojies?

— Ar transmutāciju, — viņš skaidri noteica, un viņa seja noslīga uz galda.

Mani neviens nekad nav nosaucis par stulbeni, citādos vārdos — jā, bet par stulbeni nekad.

Es zināju, kas ir transmutācija. Svins pārvēršas par zeltu, alva — par platīnu, un tā joprojām. Un tā nākamajā rītā, iedzēris zināmu devu tablešu pret galvas sāpēm un melnu kafiju, es ievācu koledžā informāciju un uzzināju, ka Grēko dzīvo turpat ne­tālu. Ar to arī varēja izskaidrot, kāpēc viņš bija ie­radies uz tikšanos, par ko es tajā vakarā biju ļoti izbrīnījies.

Aizņēmos no Resnuļa Detveilera naudu taksomet­ram un braucu uz norādīto adresi.

Tā nebija dzīvojamā māja. Tā bija nolaista fab­rika, virs kuras ieejas karājās izkārtne:

T. GRĒKO Organiskais un minerālmēslojums

Tā kā bija svētdiena, likās, ka tur neviena nav, taču durvis nebija aizslēgtas un, kad es tās pagrūdu, atvērās. Pagrabā bija dzirdamas kaut kādas skaņas, tāpēc es devos lejup pa kāpnēm un drīz vien atra­dos diezgan nejauki smirdošā laboratorijā.