Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Tur bija Grieķis. Garš, kalsns, platām acīm, viņš streipuļoja pa telpu un šķita ķeram tauriņus.

Es ieklepojos, bet viņš mani nedzirdēja. Viņš skraidīja pa laboratoriju, elsdams un kaut ko mur­minādams zem deguna, un vicināja pa gaisu kaut ko līdzīgu elektriskajām grauzdējamajām restēm nūjas galā. Es ieskatījos vērīgāk — nē, grauzdēja­mās restes tās nebija, bet kas tas īsti bija, es tā ari nesapratu. Izrādījās, ka šim priekšmetam sānos ir skala, pa kuru mežonīgi šaudījās rādītājs.

Es nevarēju saredzēt, ko viņš ķer. Īstenībā, cik es varēju saskatīt, viņš vispār neko neķēra.

Mēģiniet iztēloties šo ainu: Grēko skraida šurp un turp, vienu aci nenolaizdams no skalas un ar otru vērdamies tukšumā; viņš nepārtraukti uzgrū­žas dažādiem priekšmetiem, laiku pa laikam apstā­jas un pārlaiž skatienu ierīcēm uz laboratorijas galdiem, noklikšķina kādu slēdzi un pagriež kādu skaitļu ripu un skraida tālāk.

Tas turpinājās minūtes desmit, un, patiesību sakot, es jau sāku vēlēties, kaut būtu iztērējis Resnuļa Detveilera taksometra naudu kaut kam lietderīgā­kam. Grieķis vienkārši šķita jucis.

Bet, tā kā es biju šeit, nolēmu pagaidīt.

Drīz vien viņš, šķita, bija dabūjis to, pēc kā visu laiku bija dzinies, jo, smagi elsdams, apstājās.

— Ei, Grieķi! — es iesaucos.

Viņš strauji atskatījās.

— O! — viņš ierunājās. — Vecais Virdžijs.

Viņš smagi atzvēlās pret galdu, pūloties atvilkt

elpu.

— Mazie velnēni, — viņš dvesa. — Laikam bija iedomājušies, ka šoreiz viņiem izdevies izbēgt. Bet es ar tiem izrēķinājos!

— Protams, — es atteicu. — Kā gan citādi! Vai drīkstu ieiet?

Viņš paraustīja plecus. Nepiegriezdams man vē­rību, nolika nūju ar grauzdējamajām restēm, noklik­šķināja dažus slēdžus un izslējās. Kaut kāda gaudo­joša skaņa kļuva arvien klusāka, tad izbeidzās pa­visam, un dažas mirguļojošas uguntiņas nodzisa. Citas turpināja degt, bet Grēko acīmredzot uzskatīja, ka, lai ko viņš tagad darītu, tam vairs nav nepie­ciešams veltīt uzmanību.

Pēc tam viņš pienāca pie manis, un mēs saroko­jāmies. Es ar cieņu sacīju:

— Tev te ir glīta laboratorija, Grieķi. Nezinu, kas tās par ierīcēm, bet tās izskatās dār . .. tās izskatās ļoti iespaidīgās.

Viņš apmierināts nokrekšķējās.

— Tā arī ir. Gan viens, gan otrs. Dārgas un ie­spaidīgas.

Es iesmējos.

— Paklausies, — es sacīju. — Vakar tu biji krietni piemeties. Vai atceries, ko tu man stāstīji par savu nodarbošanos?

Viņš ātri pavērās manī.

— Ko?

— Tu stāstīji, ka nodarbojoties ar transmutā- ciju. — Un es sāku smieties vēl skaļāk.

Viņš domīgi lūkojās manī, un vienu brīdi es no­domāju … nezinu, ko es nodomāju, bet man kļuva savādi ap dūšu. Viņam šeit bija milzums dīvainu lietu, un pašlaik viņš sniedzās pēc kādas no tām.

Bet tad viņš ieteicās:

— Vecais Virdžij!

— Jā, tas es esmu, — es dedzīgi atsaucos.

— Man tev jāatvainojas,'— viņš turpināja.

— Tiešām?

Viņš pamāja ar galvu.

— Es biju aizmirsis, — viņš nokaunējies atzinās. — Es līdz pat šim brīdim biju aizmirsis, ka tu biji tas, ar kuru es mēdzu sarunāties pēdējā kursā. Mana vienīgā uzticības persona. Un tu visu šo laiku esi glabājis manu noslēpumu.

Es noklepojos.

— Tas ir sīkums, — es augstsirdīgi sacīju. — Nav ko to pieminēt.

Viņš godbijīgi pamāja ar galvu.

— Jā, tas izskatās pēc tevis, — viņš noteica, ka­vējoties atmiņās. — Desmit gadu, ko? Un tu neesi izpļāpājis ne vārda, vai ne?

— Ne vārda, — es apgalvoju. Un tā bija tīrā pa­tiesība. Es tiešām nebiju teicis nevienam ne vārda. Nebiju teicis ne vārda pat sev pašam. Lieta tā, ka es biju pilnīgi aizmirsis, par ko viņš bija runājis. Glabājis viņa noslēpumu? Es pat neatcerējos viņa noslēpumu. Un tagad aiz dusmām varēju vai no ādas lēkt laukā!

— Es biju drošs par tevi, — Grēko sacīja, pēkšņi atmaigdams. — Es zināju, ka varu tev uzticēties. Tā tas droši vien bija — citādi taču es tev neko ne­būtu teicis, vai ne?

Es kautrīgi pasmaidīju, bet iekšēji ar necilvēcīgu piepūli centos atcerēties.

Pēkšņi viņš sacīja:

— Labi, Virdžij. Tu esi pelnījis atlīdzību par to, ka turēji solījumu. Zini, ko es darīšu? Es tev atklāšu, ar ko šeit nodarbojos.

Acumirklī es jutu, ka mans kakls saspringst. Ko viņš darīs? «Atklās» man kaut ko? Tā bija nepatī­kami pazīstama frāze. Es pats to biju pārāk bieži lietojis.

— Sākumam, — Grieķis sacīja, vērīgi lūkodamies manī, — tevi varbūt interesēs, ko es darīju, kad tu ienāci.

— Protams, — es atbildēju.

Viņš vilcinājās.

— Zināmas… daļiņas, kurām ir svarīga nozīme manos pētījumos, visu laiku cenšas atbrīvoties. Es varu tās kontrolēt tikai ar elektrostatisku spēku pa­līdzību, kuri koncentrēti, lūk, šeit. — Viņš pasvār­stīja rokā priekšmetu, kas atgādināja grauzdējamās restes nūjas galā. — To funkcijas… lūk, skaties!

E1 Grēko sāka rīkoties ar mirdzošām stikla ierīcēm uz viena no galdiem, un es, jāatzīst, vēroju viņu ar zināmām aizdomām..

— Ko tu dari, Grieķi? — es diezgan parupji no­prasīju.

Viņš pavērās manī. Es biju pārsteigts, redzot, ka aizdomas ir abpusējas; viņš bija saraucis pieri un vilcinājās. Tad viņš pakratīja galvu.

— Nē, — viņš noteica. — Vienu brīdi es… bet es taču varu tev uzticēties, vai ne? Cilvēkam, kas glabājis manu noslēpumu desmit garus gadus.

— Protams, — es piekritu.

— Labi.

Grēko ielēja ūdeni no menzūras U veida cauru­lītē, kuras abi gali bija vaļā.

— Skaties, — viņš sacīja. — Vai atceries kaut ko no fizikas, kuru mums mācīja koledžā?

— Tā nu ir iznācis, ka man nav bijis daudz laika, lai neatpaliktu …

— Jo labāk, jo labāk, — viņš noteica. — Tad tu nevarēsi neko nozagt.

Man aizrāvās elpa.

— Nu, paklausies …

— Neapvainojies, Virdžij, — Grēko nopietni sa­cīja. — Runa taču ir par miljardu dolāru un … Nav svarīgi. Kad tas būs padarīts, kaut tu zinātu tik daudz, cik visi mūsu muļķa profesori kopā, ari tad tu ne­varēsi neko nozagt.

Viņš nošūpoja galvu, izklaidīgi pasmaidīja un at­kal ķērās pie savām ierīcēm. Man iekšā viss bur­tiski vārījās. Pietiek! Es vienkārši neredzēju iemesla šādam netaisnam apvainojumam. Protams, man ne prātā nenāca mēģināt negodīgi izmantot savas priekš­rocības, bet ja jau viņš rīkojās tā …

Viņš pats to gribēja. Tiešām, burtiski gribēja!

Grēko strauji piesita U veida caurulītei ar stikla maisāmo nūjiņu, lai pievērstu manu uzmanību.

— Es skatos, — es sacīju, cik vien draudzīgi spē­dams, jo, pateicoties viņam, tagad biju stingri izlē­mis, kā rīkoties.

— Labi, — viņš sacīja, — bet vai tu zini, ko es šeit, fabrikā, daru?

— Nu .. . ražo mēslojumu. Tā vēsta izkārtne.

— Ha! Nekā nebija, — Grēko izmeta. — Tas ir tikai aizsegs. Es sadalu optiskos izomērus — lūk, ko es daru.

— Ļoti labi, — es sirsnīgi noteicu. — Man prieks to dzirdēt, Grieķi.

— Muti ciet! — viņš negaidot uzkliedza. — Tev nav ne mazākā priekšstata par to, kas ir optiskais izomērs, un tu to labi zini. Bet papūlies padomāt. Tā nav fizika, tā ir organiskā ķīmija. Ir savienojumi, kas pastāv divās formās, kuras pēc visām pazīmēm ir identiskas, izņemot to, ka viena ir otras attēls spo­gulī. Tāpat kā labās un kreisās rokas cimdi: ja vienu no tiem apgriež ačgārni, tad tas ir identisks otrajam. Vai tiktāl tu saproti?