Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Pieņemsim, — es iesāku, — ka tev ir cauru­līte, pa kuru plūst gāze vai šķidrums, un šajā cau­rulītē ir neliels nodalījums. Tā stāstīja Maksvels. Pieņemsim, ka šim nodalījumam ir mazas durtiņas, pa kurām molekulas var tikt iekšā vai ārā. Tu no­vieto dēmonu — Maksijs pats to tā nosauca — pie durtiņām. Dēmons redz tuvojamies karstu molekulu un atver durtiņas. Ieraugot aukstu molekulu, viņš tās aizver. Tādā veidā pamazām vien visas karstās molekulas nokļūst vienā pusē durtiņām, bet aukstās, tas ir, lēnākās, paliek otrā pusē. Vienā pusē tvaiks, olrā — ledus, lūk, kāds ir iznākums.

— Tieši to tu redzēji pats savām acīm, — Teo- balds Grēko atgādināja.

— Nenoliedzu, — es atteicu. — Atzīstu arī, ka toreiz es neko nesapratu. Bet tagad saprotu.

Tagad es daudz ko sapratu. Ja ir iespējams atda­līt izotopus, tad var atdalīt arī elementus — lūk, lietas būtība. Liec savam dēmonam atvērt durtiņas platīnam, aizvērt — svinam. Viņš tevi īsā laikā pa­darīs bagātu.

Un tieši to viņš bija izdarījis ar Grēko.

— Te būs pirmā iemaksa, — sacīja Grēko. Viņš kaut ko izvilka no kabatas un sniedza man. Tas bija kāds metāla priekšmets, kas pēc lieluma atgādināja šokolādes tāfelīti, kādu par centu izsniedz automāts, ja jūs vēl atceraties bērnu dienas. Stienītis mirdzēja un laistījās. Tas bija iesārti dzeltenā krāsā.

— Kas tas ir? — es jautāju.

— Zelts, — Grēko atteica. — Paturi to, Virdžij.

— Tas ir nācis no jūras ūdens, kā jau tu teici. Uz­skati to par avansu uz algas rēķina.

y Es pasvārstīju to rokā, pamēģināju uz zoba un ieteicos:

— Starp citu, ja runājam par algu …

— Cik vien tu vēlies, — viņš gurdeni sacīja.

— Miljonu dolāru gadā? Kāpēc gan ne?

— Kāpēc gan ne? — es, nedaudz samulsis, atkār­toju.

Pec tam es gluži vienkārši sedeju un klausījos, kamēr Grēko runāja. Kas gan cits man atlika? Es pat nevaru teikt, ka klausījos, vismaz es to nedarīju ar nedalītu uzmanību, jo doma par miljonu dolāru gadā visu laiku neļāva man pilnībā aptvert viņa vārdu jēgu. Tomēr vispārējs priekšstats man radās. Iespējas bija neierobežotas. Cik labi es to sapratu!

Zelts no jūras? Nav slikti. Bet enerģija, brīvā ener­ģija — to varētu ņemt, cik vajadzīgs! Piemēram, no gaisa molekulām. Ledusskapjus varētu atdzesēt, tvaika katlos rastos tvaiks, mājas varētu apsildīt, domnu kurtuvēs tiktu uzturēta uguns — un tas viss bez kurināmā. Lidmašīnas varētu lidot bez lāses ben­zīna tvertnēs. Viss, ko vien sirds vēlas. Miljons dolāru gadā … Un tas bija tikai sākums. Es atjēdzos.

— Ko?

Grēko lūkojās manī. Viņš pacietīgi atkārtoja:

— Mani meklē policija. Es pārsteigts blenzu viņā.

— Tevi?

— Vai tu esi dzirdējis par notikumiem Grendre- pidsā?

Es domāju.

— Pag, pag! Ugunsgrēks. Liels ugunsgrēks. Tātad tas biji tu?

— Es nē. Mani dēmoni. Maksvela dēmoni jeb Grēko dēmoni, kā tos vajadzētu saukt. Viņš par tiem runāja, es tos izmantoju. Kad tie neizmanto mani. Toreiz viņi nodedzināja puspilsētas.

— Es atceros, — es sacīju. — Laikraksti bija pilni ar šo tematu.

— Viņi izrāvās brīvībā, — Grēko drūmi noteica. — Bet tas vēl nav ļaunākais. Tev būs jānopelna savs miljons dolāru gadā, Virdžij.

— Ko tu ar to domā — «viņi izrāvās brīvībā»?

Viņš paraustīja plecus.

— Kontroles sistēma nav pilnīga. Dažkārt dēmoni izslīd. Es tur neko nevaru darīt.

— Kā tad tu tos galvenokārt kontrolē?

Grēko nopūtās.

— To īstenībā nevarētu saukt par kontroli, — viņš sacīja, — es tikai daru visu iespējamo, lai neļautu tiem izrauties.

— Bet tu taču teici, ka dažreiz tu izdalot metālus, citreiz — enerģiju. Kā dēmoni zina, ko tu no tiem vēlies, ja nevari tos kontrolēt?

— Bet kā tu liec ābelei saprast, ka uz tās jāaug tai vai citai ābolu šķirnei?

Es blenzu viņā.

— Bet ko tur likt saprast? Uz katras ābeles taču aug kāda noteikta ābolu šķirne.

— Tieši tāpat ir ar dēmoniem! Tu nemaz neesi tāds muļķis! Tas ir tāpat kā uzlabot suņu sugu. Par priekšteci ņem parastu sētas suni un pēc vairākām paaudzēm iegūst erdeli, āpšu suni vai špicu. Kā? Ar selekciju. Mani dēmoni aug, tie dalās, jaunās

paaudzes piemērojas jauniem apstākļiem. Norisinās evolūcijas process. Es to tikai veicinu, tas ir viss.

Grēko aizdomājies paņēma no manis nelielo zelta plāksnīti.

Pēkšņi viņš trieca to pret sienu.

— Zelts! — viņš mežonīgi iekliedzās. — Bet kam tas vajadzīgs? Man nepieciešama palīdzība, Virdžij! Ja ar zeltu es varu šo palīdzību no tevis nopirkt, es samaksāšu. Bet es esmu izmisis. Tu arī būtu izmisis, ja tevi nākotnē negaidītu nekas cits kā nožēlojama, pazemojoša nāve atjaunošanās dēļ un…

Es pārtraucu viņu.

— Kas tas?

Netālu skaļi un skumji iekaucās sirēna.

Grēko aprāvās pusvārdā, ieklausīdamies kā vajāts dzīvnieks.

— Mana istaba, — viņš nočukstēja. — Visa mana iekārta … vienu stāvu augstāk …

Es, nedaudz nobažījies, atkāpos. Grēko bija sa­vāds — kalsns, garš, ar mežonīgi ieplestām acīm. Es biju priecīgs, ka viņš ir tik kalsns; ja viņa miesas būve būtu proporcionāla augumam, tad mani tiešām satrauktu viņa ieplestās, izbiedētās acis un viņa ne­sakarīgie vārdi. Bet, lai nu kā, man nebija laika raizēties. Gaiteņos un uz kāpnēm rībēja soļi. Tālumā sasaucās balsis.

Atkal iekaucās sirēna.

— Ugunsgrēka signāls! — Grēko iebļāvās. — Vies­nīca deg! Viņš vienā lēcienā izmetās no manas is­tabas gaitenī.

Es viņam sekoju. Bija jūtama- deguma smaka, bet ne tāda, kāda rodas, dedzinot rudenī sausas lapas vai papīru: likās, ka deg ķimikālijas, āda, vistu kūts. Gaisā oda pēc daudz kā — pēc šaujampulvera,

apsvilušām spalvām, varēja sajust degošas eļļas smacējošo dvaku un malkas dūmu spirdzinošo aro­mātu. Vienubrīd man iešāvās prātā doma, ka tā ir tipiska degošas viesnīcas smaka, bet es maldījos.

— Dēmoni! — iekliedzās Grēko, un garāmejošais apkalpotājs, uz brīdi apstājies, aizdomīgi palūkojās uz mums. Grēko metās pie kāpnēm un šāvās augšup.

Es viņam sekoju.

Dega Grēko istaba—par to nebija šaubu, jo viņš visiem spēkiem pūlējās tajā iekļūt. Tas viņam ne­izdevās. No durvīm mutuļoja melni dūmi un plaik­snījās oranžas liesmas. Dežurējošā administratora atnestais ūdens spainis te neko nelīdzēja.

Es pagāju nostāk. Bet Grēko ar bālu, izķēmotu seju 'metās uz priekšu.

Es apstājos pie kāpnēm. Liesmas piespieda Grēko atkāpties, taču viņš mēģināja vēlreiz. Uguns viņu atkal apturēja un šoreiz pavisam.

Grēko grīļodamies pienāca pie manis.

— Ejam! Tas ir bezcerīgi!

Viņš pagriezās un ar neko neredzošu skatienu blenza viesnīcas kalpotājos, kas padeva spaiņus pa ķēdi.

— Ei, jūs! Kā jums liekas, ko jūs pašlaik darāt? Tas…

Viņš apklusa un aplaizīja lūpas.

— Tur deg benzīns, — viņš meloja, — un manā ba­gāžā ir dinamīts. Lieciet visiem atstāt viesnīcu, dzirdat?

Kā jau teicu, tie bija meli. Bet viesnīca tomēr kļuva tukša.

Un tad …

Tikpat labi tas varēja būt arī benzīns un dinamīts. Uzplaiksnīja purpursarkans uzliesmojums, atskanēja dārdoša dunoņa, un viss četrstāvu ēkas jumts uzli­doja gaisā.

Es saņēmu Grēko roku.

— Iesim projām no šejienes, — es sacīju.