Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Pieklājīgais jaunais cilvēks man blakus jau vairs ne tik pieklājīgi noprasīja:

— Ei, tu, ko viņš dara? Kas tie par savādiem trikiem?

— Dēmoni! — es satracināts atcirtu. Un tā biia kļūda. Bet kas gan man atlika? Mēģināt izskaidrot Federālā izmeklēšanas biroja aģentiem Maksvela vienādojumus?

Viņi mēģināja vēlreiz — viņu bija vismaz piec­padsmit vai divdesmit cilvēku. Viņi metās pie lo­giem — tie izkusa, un pār viņu galvām nolija ķiršu sarkans šķidra stikla lietus. Tad viņi mēģināja ie­kļūt caur tukšajiem rāmjiem, kad stikla jau vairs ne­bija, bet rāmji ap viņiem aizdegās. Zilie dūmi kļuva balti uguns dzeltenajā un starmešu baltajā gaismā. Viņi mēģināja gan pa vienam, zagšus, gan ari, skaļi aurojot, grupās, cilvēku desmit reizē.

Tas bija bezcerīgi — bezcerīgi abām pusēm, jo viņi nespēja iekļūt iekšā, bet Grēko nekā netika ārā, jo viņi negāja projām. Pat tad, kad ar dobju būkšķi un dzeltenu uzliesmojumu eksplodēja kādas automašīnas benzīna tvertne. Vienīgi es kopā ar jauno cilvēku platmalē acumirklī izlēcu no mašīnas. Pēc tam visi automobiļi uzlidoja gaisā. Bet ļaudis ne­atkāpās. Tad pēkšņi, kaut gan neviens nenospieda gaili, paši no sevis sāka šaut viņu ieroči, to stobri kļuva mīksti, izkusa un notecēja zemē. Bet ļaudīm vēl bija rokas, un viņi palika.

Vai nu Grieķis bija sajucis prātā, vai arī zaudējis kontroli pār dēmoniem — nezinu teikt. Piepeši at­skanēja draudīga, šņācoša rēkoņa, un vesels koks ietinās liesmās no saknēm līdz galotnei. Tas bija gi­gantisks vecs ozols, pēdu piecdesmit augsts. Šķiet, tas bija tur stāvējis jau pāris gadsimtus, bet Grēko dēmoni to visu pārveidoja pēc sava prāta — tas aiz' degās un svilpdams uzlidoja gaisā, šķiezdams liesmas un dzirksteles līdzīgi brīnumsvecītei. Varbūt Grēko domāja, ka tas viņus nobiedēs. Iespējams, ka tā arī bija. Bet tas viņus arī satracināja. Viņi visi reizē, visi līdz pēdējam, izņemot manu draugu, metās pie paša lielākā, plašākā loga …

Un atsprāga atpakaļ lādēdamies, kliegdami un dzēsdami liesmas uz apģērba.

Liesmu strūklas šāvās ārā pa visiem logiem un durvīm. Šķita, ka vecā ēka izliecas uz āru, un pus- sekundi vēlāk tā bija pārvērtusies ugunīgā tulpē.

Ieradās ugunsdzēsēji, bet mazliet par vēlu. O, viņi izvilka Grēko, pie tam pat dzīvu! Taču no laboratorijas viņi nespēja izglābt neko. Tas bija tre­šais ugunsgrēks Grēko karjeras laikā un arī pats bīstamākais: ja līdz šim brīvībā bija izkļuvuši tikai nedaudzi atjaunošanās dēmoni, tad tagad — milzīgi daudz abu veidu dēmonu.

Tā bija pasaules bojā eja.

Es to zināju.

Es vēlos, kaut nebūtu maldījies. Vakar biju pie Grēko. Viņš tagad ir precējies, un viņam ir brīniš­ķīgs dēls. Tā bija pievilcīga ģimenes aina — abi veselīgie pieaugušie cilvēki pašā spēku brie­dumā un starp viņiem mazais, tikko staigāšanas māku apguvušais knauķis.

Vienīgā nelaime ir tā, ka šis knauķis ir Grēko.

Viņš pats sevi vairs nesauc par Grēko. Bet kā gan jūs būtu rīkojušies šādā situācijā? Viņš ir sa­rausis krietnu kaudzi naudas — un es, protams, arī —, bet naudai mūsu dienās nav lielas nozīmes. Viņa smadzenes nav skartas, tikai ķermenis. Šķiet, viņam ir laimējies. Daži dēmoni ietekmē savu upuru sma­dzenes, un . ..

Ar vārdu sakot, iznākums ir diezgan bēdīgs.

Pēc kāda laika Grēko saprata, kas notiek. Pasaulē bija izkļuvuši brīvībā abu veidu dēmoni, un abi šie veidi pamazām bija ieperinājušies katrā indivīdā.

Bet tie cits citu neiznīcināja.

Vieni, gluži vienkārši, auga ātrāk un pārņēma kontroli, kamēr nebija iztērētas visas tiem nepiecie­šamās molekulas. Pēc tam virsroku guva otri.

Pēc tam pirmie.

Pēc tam atkal otrie …

Pelēm ir īss mūžs. Tas ir tāpat kā žonglējot adatu uz deguna: tā šim nolūkam ir par īsu, un arī peles mūža nepietiek, lai sasniegtu minēto līdzsvaru.

Bet cilvēka dzīvē …

Taču nepieciešams visu izstrādāt.

Slikti, ja ģimenē viss sajaukts, kā tas noticis ar Grēko ģimeni: viņš pats atjaunojas, viņa dēls no­veco, bet Minnija (vai es nepieminēju, ka viņš ap­precējies ar Mmniju?) ir beigusi savu otro atjauno­šanās ciklu un pašlaik atkal noveco.

Bet ir kaut kas vēl ļaunāks.

Kaut vai tas, ka nav pārāk tālu tas laiks, kad mēs būsim iztērējuši visu telpu. Es te domāju nevis laiku, bet telpu. Dzīves telpu.

Protams, ir jau ļoti labi, ka ļaudīm jāsasniedz biieduma gadi, lai tad pārmaiņus atjaunotos un no­vecotu, un tā vēl un vēlreiz …

Bet, velns lai parauj, kā es vēlētos, kaut laiku pa laikam kāds arī nomirtu!

Džons Pīrss, ievērojamais amerikāņu fiziķis, ASV Nacio­nālās akadēmijas loceklis, ri­sina daudzas dažādas problē­mas, no kurām viena ir infor­mācijas teorija. Padomju lasī­tājs pazīst viņa monogrāfijas par elektroniku. Bez tam krievu valodā tulkoti Pīrsa populāri zinātniskie sacerējumi «Kvantu elektronika», «Simboli, signāli, trokšņi» u. c. Pīrsa zinātniski fantastiskais stāsts, kas ietilpi­nāts šajā krājumā, pirmoreiz tika publicēts ar pseidonīmu Dž. Dž. Kaplings.

Pēkšņi viņš juta, ka sēž citā krēslā, krēslā, kas bija ciets un vienlaikus ērts, kā radīts viņa augu­mam. Viņš ieraudzīja sev pretī neparastu rakstām­galdu un tūdaļ nojauta, kas noticis. Pacēlis acis uz cilvēku, kas sēdēja pie galda, viņš sastapa asu, sa­prātīgu skatienu un vairs nešaubījās, ka ir nokļuvis nākotnē. Tad, ievērojis, ka vīrietis ģērbies nevis laboratorijas virssvārci, bet dīvaini piegrieztā kreklā un īsā žaketē un ka nelielajā, vēsos toņos krāsotajā, liegi apgaismotajā istabā nav nevienas mašīnas, mērītāja vai kādu citu ierīču, viņš saprata, ka nokļuvis savā nākotnē, tajā nākotnē, kurai bija ticē­jis un kuru bija pareģojis. Bija pilnīgi skaidrs, ka gara spēki, kontrole pār psihi beidzot uzveikuši rupjo fizikālo enerģiju.

Šajā īsajā laika sprīdī Džona Sze dedzīgā ticība pārvērtās nelokāmā pārliecībā. Džons droši sacīja: — Jūs esat psihists.

Kroudons vērās Džonā ar augošu neizpratni, kuru nomainīja ļaunas nojautas. Šis cilvēks nekādā ziņā nevarēja būt Skinners. Pretimsēdētājs nepavisam neatgādināja vēl saglabājušās Skinnera fotogrāfijas. Kā viņš bija varējis kļūdīties? Ar daudz gadu pētī­jumos iegūtu precizitāti viņš bija virzījis biljonus džoulu enerģijas, kas nepieciešami ceļojumam laikā. Starus viņš bija koncentrējis uz iespējamo Skinnera kabineta atrašanās vietu, blakus laboratorijai, kuras novietojums bija zināms. Un stari bija atdūrušies pret cilvēka ķermeni. Tomēr te nu sēdēja šis dīvai­nais indivīds, kas mēģināja iegalvot kaut ko mul­sinošu.

— Psihists es īsti neesmu,. — Kroudons atteica, — lai gan zinu šo to par psihi. «Cik savāds apzīmē­jums jēdzienam «psihologs»,» viņš pie sevis nobrī­nījās. Divdesmitā gadsimta materiālos Kroudons bija ievērojis nosaukumu «smadzeņu zinātnieks», bet vis­biežāk sastopamais vārds bija «psihologs». Te nu bija pierādījums, kā rakstītā valoda atšķiras no dzīvā vārda. «Tas liecina, ka pat psiholoģijas vēs­tures zinātnieki var kļūdīties valodas jautājumos,» Kioudons nodomāja ar īgnumu, kādu viduvēji cil­vēki reizēm izjūt pret izcilākām personām. Bet nu vairs nebija ko kavēties, darbs gaidīja, kaut arī šo­reiz nepatīkams. Viņš uzrunāja cilvēku no pagātnes.