Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Atvainojiet, bet es nezinu jūsu vārdu, — viņš teica. — Mani sauc Kroudons. — Viņš piecēlās un, kā psihologi bija ieteikuši, sniedza roku tā, kā mē­dza darīt divdesmitajā gadsimtā.

— Es esmu Džons Sze, — Džons atbildēja, pie­celdamies un satverdams pastiepto loku. — Viss gan ir mazliet citādi, nekā mana laika ortodoksālie zinātnieki pareģoja. Bet man patīk. Tieši to es gai­dīju. Kāds pašlaik ir gadsimts, Kroudon? Divdesmit pirmais?

Kroudons jutās pārsteigts. Viņš bija gaidījis ap­jukumu un apgrūtinošu, varbūt pat neiespējamu izskaidrošanos. Taču viss noritēja pārāk gludi.

— Tagad ir divdesmit otrais gadsimts, — Krou­dons atbildēja.

— Precīzāk, 2178. gada 27. marts, un pulkstenis rāda 13.30. Vai jūs esat psihists? — viņš pēc brīža vaicāja.

— Es esmu kodolfiziķis, — Džons atteica, — Ma- sačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā. Izdodu arī žur­nālu, kas diezgan lielu vērību veltī psihes jautāju­miem. Publicējam stāstus un rakstus. Es pats esmu izdarījis dažus eksperimentus ar Hieronīma mašī­nām, — viņš piebilda.

Džona pirmie vārdi tā satrieca Kroudonu, ka viņš tikko dzirdēja pārējo. Viena gadsimta ierastie izteicieni citā var būt piedauzīgi. Pēc 1987. gada atomsprādziena vārdi «kodolfiziķis» un «kodolfizika» tika uzskatīti par aizliegtiem.

Protams, cilvēki zināja, ka pastāv tāda zinātne kā kodolfizika. Viņi pat izmantoja to. Taču pasaulē, kuru pēc kodolkatastrofas haosa psihologi praktiķi bija radījuši no jauna, nevienam vairs negribējās ne domāt par fiziku. Un minēt vārdu «kodolfiziķis» bija vēl ļaunāk nekā «atomreaktoru speciālists». Kroudons dēvēja sevi par dabas filozofu. Iespējams, ka sabiedrības labā kādam vajadzēja strādāt šajā no­zarē, taču tāpēc nebija jēgas nosaukt to rupjā vārdā.

Skaidrs, ka tagad galvenais ir, cik vien ātri iespē­jams, sūtīt šo vulgāro radījumu atpakaļ uz viņa paša laiku. Tomēr vēl dažas stundas tas nebūs iespējams. Viņa asistentiem vajadzēs pārbaudīt dažādām ierī­cēm pārpildītās neskaitāmās telpas, kas atradās ap pieklājīgi tukšo kabinetu un slēpās no svešiem ska­tieniem līdzīgi kanalizācijas caurulēm. Vai aparatūra bija izturējusi milzīgo enerģijas lādiņu, kas tik ap­lami un bezjēdzīgi bija izrāvis Džonu Sze no tālās pagātnes, kurā viņš būtu varējis itin mierīgi palikt?

Pagaidām svešinieks paliks šeit. Viņš jānogādā pie Koordinatora. Koordinators atradās tālu no šīs in­dustriālās nomales, uz kuru bija izraidītas spēcīgās dabas pētīšanas iekārtas. Kroudons uzaicināja Džonu doties prom no šejienes, viņi piecēlās un izgāja no kabineta (kas atradās pirmajā stāvā) 7 klusā ielā. Ejot prom, Kroudons ar skumjām nolūkojās uz savu darba vietu. Nekas neliecināja par to, kas atrodas šajā ēkā un kādam nolūkam tā kalpo. Atnācējam no cita gadsimta tā liktos pilnīgi nevainojama, acīmredzot arī Džonam Sze likās. Taču viņam, Krou- donam, kas zināja lietas īsto būtību, tas bija viņa negoda kliedzošs apliecinājums.

Kroudons jau bija paspējis uzgriezt izsaukumu, norādīdams viņu atrašanās vietu un mērķi. Nepagāja ne minūte, un brīva mašīna, uztvērusi Kroudona raidītāja viļņus, piestāja ietves malā. Durvis atvē­rās, un Kroudons uzaicināja Džonu iekāpt. Tiklīdz viņš pats bija apsēdies blakus Džonam, durvis atkal aizvērās un viņi sāka braukt norādītajā virzienā.

Džonam mašīna likās klusa, ērta un mājīga, vie­nos stiklos, un tajā nebija ne vēsts no motora, va­dības ierīcēm vai kontrolpults.

— No kurienes nāk enerģija, Kroudon? — Džons jautāja. — Kāda tipa motors ir šai mašīnai?

Nekā sevišķi nepieklājīga viņa jautājumā nebija, un tomēr ar svešiniekiem tādas lietas nemēdz pār­runāt. Izklaidīgi lūkodamies Džonā, Kroudons prā­toja, kā viņam atbildēt.

— Nu, protams, to vada psihe, — Džons zinoši no­teica, sajūsmā smaidīdams.

Kroudons jutās atvieglots.

— Jā, būtībā tas ir pareizi, — viņš sacīja. — Ei- fēmismos bija grūti izteikties, bet praktiskā psiholo­ģija tiešām atvēra plašu darba lauku — piemēram, noformēja visu pēc prasītāja vēlēšanās. Bez tam arī paši psihologi vadījās pēc dabas filozofijas liku­miem, bet lietojot tikai nelielus spēkus, zemāko nozari, tā teikt, kibernētiskās ierīces.

Džons iegrima jūsmīgā sapņainībā. Bez šaubām, šī pasaule, kur valda psihe, apzināti izvēlējusies tieši viņu kā īstenu sava laika pravieti.

— Pagātnē jūs meklējāt tieši mani? — Džons vaicāja.

«Neveikla situā'cija,» Kroudons domāja. Viņu jau tā kaitināja neveiksme, un nu vēl vajadzēja izskaid­rot, ka šis ceļojums laikā ir muļķīga nejaušība.

— Ne gluži, — viņš teica Džonam. — Man bija padomā psihists, vārdā Skinners. Mēs uzskatām viņu par mūsu civilizācijas pravieti. Pēc atomsprādziena (viņš ar grūtībām izteica briesmīgos vārdus) psiho­logi praktiķi savāca kopā cilvēces paliekas. Viņi nodibināja mūsu civilizāciju un attīstīja kultūru. Mēs visi godinām Skinneru kā galveno viņu māk­slas pamatlicēju. Es nesaprotu, — viņš piebilda, cik laipni vien prazdams, — kā tas gadījās, ka selektora fokusā nonācāt jūs.

— Es atrados Harvardā, kādā kabinetā gaidīju sa­stapšanos ar ortodoksālu zinātnieku, — Džons teica. — Cik es zinu, jūdzēm tālu nebija neviena psihista. Taču apsvērsim šādu iespēju. Pieņemsim, ka izšķī­rējs faktors šeit bija simpātija un empātija. [5] Iedo­mājieties man visapkārt simpātijas vai, tā sakot, empātijas lauku. Varbūt šis lauks novirzīja jūsu mašīnas fokusu …

Kroudons neizpratnē lūkojās uz Džonu. Lai gan viņš pats bija dabas filozofs, viņam šī pagātnes fi­ziķa vārdi likās pilnīgi neskaidri. Lielākā daļa grā­matu par fiziku pēc atomsprādziena tika sadedzinā­tas, un pārējās bija ieskaitītas aizliegtās literatūras fondos piedauzīgo lappušu dēļ. Tādas lietas vajadzētu izteikt eifēmismos. «Nu, jāpadomā,» viņš nosprieda. «Empātija.. . Vai tam būtu kaut kāds sakars ar līdzsvara zudumu? Jeb tā varbūt ir entropija? Bet kas galu galā ir simpātija?» Viņš nosprieda, ka nav vērts veltīgi lauzīt galvu.

— Es patiešām nezinu, — Kroudons sacīja. — Mēs, protams, visu izpētīsim un rūpīgi apsvērsim jūsu pieņēmumus.

Kroudons bija pietiekami labs psihologs, lai zi­nātu, kā atbildēt.

Taču Džona domas jau bija aizklīdušas citur.

— Šis psihists, kuru jūs mēģinājāt sameklēt…— viņš iesāka.

— Skinners, — Kroudons pateica priekšā.

— Ar ko Skinners nodarbojās? — Džons vaicāja.

Kroudons gurdeni paskatījās uz Džonu.

— Eksperimentēja ar baložiem, [6] — viņš strupi atbildēja.

Džonam apmiglojās acis. Viņa priekšā pavērās jauni apvāršņi. Vairums viņa laikabiedru, kas pē­tīja psihi, droši vien ir bijuši uz nepareiza ceļa. Viņi strādāja ar viskomplicētākajām dzīvām būtnēm — cilvēkiem. Bet zinātne vienmēr ir sākusi ar vienkār­šāko un virzījusies tālāk uz sarežģītāko. Gara acīm Džons skatīja brīnumainu vīziju — telepātija ar baložiem, un, ja tas ir iespējams ar baložiem, tad kāpēc ne ar amēbām? Un tikpat labi tad ir iespē­jama gaišredzība, telekinētika, teleportācija — visa pasaule, kas tagad atradās ap viņu. Šai brīdī Džona fantāzijas lidojums aprāvās, jo mašīna apstājās pie durvīm, kas visas bija bez uzrakstiem.

— Šeit mums jāizkāpj, — Kroudons teica. — Te- leportācija uz Koordinatora kabinetu.