Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Vēlu pēcpusdienā Vaits paziņoja, ka aparatūra ir darba kārtībā, un lika Bredam uzvilkt sporta tērpu. Kad viņš atgriezās, menedžers rakņājās pa somu, kas bija pilna ar pudelītēm kā ārsta soma. Vaits paņēma vienu, atskrūvēja vāciņu un izkratīja sīku priekšmetu, kas līdzīgi konfektei bija ietīts dzeltenā celofānā. Viņš izņēma no celofāna spīdīgu metāla lodīti, kas nebija lielāka par ķiršu, kauliņu. Tad pacēla lodīti pret gaismu, un no tās gluži kā no per­lamutra gabala vai brīnumputna spārna izstaroja visas varavīksnes krāsas.

— Šī lodīte ir Andželoti, — Vaits svinīgi pazi­ņoja. — Tās virsma tikai liekas gluda. Ja to aplū­kotu spēcīgā mikroskopā, tu redzētu, ka tā visa ir pārklāta ar rieviņām kā tikko uzarts lauks. Kad ie­likšu lodīti aparātā, šīs rieviņas radīs viļņus, kas iedarbosies uz Andiju. — Viņš iebāza lodīti vadības pults atverē. — Rieviņas uz lodītes virsmas izslēdz šablonisku viļņu rašanās iespēju.

Viņš parādīja Bredam arī citas pudelītes, kas at­radās somā. Katrai no tām bija etiķete ar vārdu un numuru.

— Man te ir visas slavenības, — Vaits nopriecā­jās. — Lūk, Džeks de Soto, trešais smagajā svarā. Un te — Aiks Makens, Anglijas vidējā svara čem­pions. Un tas ir Milts Kapeks, kas pagājušajā mē­nesī ar tehnisko nokautu uzvarēja Villiju Leonu. Arī tu te esi.

Viņš izņēma pudelīti no somas stūra. Uz tās tā­pat bija etiķete, taču bez uzraksta.

Breds neuzticīgi to apskatīja.

— Kā jūs zināt, ka tas esmu es?

— Tu esi mans pēdējais atklājums. Neesmu tikai vēl reģistrējis.

> Vaits atlika pudelītes somā un paskatījās pulk­stenī.

— Vajadzētu sākt. Vai gribi vispirms iesildīties?

— Bez šaubām, — Breds atbildēja, boksēdamies ringā ar «ēnu».

Vaits ar interesi vēroja viņa kustības.

— Izskatās diezgan savādi, kad boksējas ar iz­stieptu labo roku. Dzimis kreilis?

— Tā ir, — Breds atbildēja. Viņš pāris reizes sita ar labo, noliecās un iztaisīja «āķi» ar kreiso.

— Cīnoties ar kreili, daži droši vien apjūk, — Vaits ieminējās.

— Neatceros, ka tas man kādreiz būtu sevišķi palīdzējis.

Pagriezies pret vadības pulti, Vaits nospieda slēdzi, un tūdaļ iemirgojās sarkanas un zaļas spul­dzītes. Vienlaicīgi atdzīvojās kādi desmit indikatori.

— Skaties uz Andiju, — viņš klusi noteica, lēni griezdams skaitļu ripu.

Vēl gandrīz minūti Andijs palika rāms kā lupatu lelle. Tad sāka kustēties un grozīties kā šļaugs ba­lons, kad to piepūš ar gaisu. Beidzot piecēlās sēdus un piesardzīgi pagrieza galvu no vienas puses uz otru. Pēkšņi viņš nošļūca no siena ķīpas un devās uz ringa centru.

— Es ieslēgšu Andiju tikai uz pusātrumu, tā ka neuztraucies, — Vaits uzsauca. — Tā, aiziet!

Pirms Breds saprata, kas notiek, cimds iebelza viņam pa seju … vienreiz … otrreiz . .. trešoreiz. Breds pārgāja klinčā un sīvi pretojās, gribēdams ieņemt sev izdevīgāku pozīciju. Taču Andijs at- giūda viņu un ar labo un kreiso ātri sita viņam pa galvu un ķermeni. Sitieni bija par viegliem, lai sā­pētu, bet tie lika nojaust apslēptu spēku.

Breds atkāpās, turēdams labo roku izstieptu, lai atvairītu Andiju. Tad šis bija tas vīrs, kas viņam jāsakauj pēc pāris nedēļām! Viņam jāsakauj! Breds sāka atraisīties. Drīz viņš bloķēja … nira … sita pretī jau instinktīvi, nedomādams. Vairākas reizes viņš sita atkārtoti, sitieni būtu izšķiroši, ja tajos būtu ielikts viss spēks. Raunda beigās Breds juta, ka ir ieguvis nelielu pārsvaru.

— Nu, ko tu domā par viņu? — Vaits jautāja pēc trešā raunda.

— Sākumā es biju stīvs aiz bailēm, — Breds at­zinās. — Pie velna! Viņš taču ir īstāks par pašu An­dželoti.

Vaits triumfējoši nosmīnēja.

— Ko es teicu! Tagad vari nesteigties. Izpēti viņu kārtīgi. Kad beidzot ieiesi ringā, tev viss būs skaidrs.

Breds viegli iebelza manekenam, kas bija pārvē­lies pāri virvēm ar lejup pavērstu seju.

— Jūs sakāt, ka likāt lietā tikai piecdesmit pro­centu viņa spēju?

— Katru dienu es tās mazliet palielināšu, līdz mēs sasniegsim septiņdesmit piecus procentus.

— Bet tā es nezināšu, cik izturīgs viņš īsti ir, — Breds iebilda.

— Tikpat kā zināsi. Ja tu izšķiedīsi pārāk daudz spēka, tad šķūnī arī beigsies tavas cīņas.

Kas reiz bija bijis jauns, drīz kļuva ierasts. Katru dienu Vaits pagrieza ripu par iedaļu tālāk. Katru dienu kļuva grūtāk cīnīties ar Andiju. Bet arī Breds pilnveidojās. Viņš jutās spēcīgāks un veiklāks. Viņš nekad nebija tik labi boksējies. Seši raundi ar Andiju straujā tempā nemaz nenogurdināja. Vi­ņam tik tiešām vajadzētu justies labi.

Tomēr Bredu nomāca neizprotams nemiers. Vaits bija pārņēmis treniņu programmu savās rokās un izplānoja un iepriekš paredzēja katru sīkumu. Dzīve plūda kā rāma, samtaini gluda straume. Kaitināja tieši šis rāmums. Bredam nāca prātā dažādas dīvai­nas iedomas, kas gan biedēja, gan arī sagādāja savādu, pretdabisku baudu. Pamazām viņš sāka just piet Vaitu pilnīgi neizskaidrojamu, nepamatotu naidu, tomēr baidījās pretoties Vaitam. Vaitam ne­noliedzami bija visdziļākā interese par viņu. Vaits rūpējās par visu tik uzmanīgi. Breds bija Vaitam daudz pateicības parādā. Vaits bija tik labs pret viņu.

Vienīgais mierinājums bija Andijs. Andijs Džo Andželoti izskatā vairs nemulsināja. Breds zināja visus paņēmienus. Viņš varēja paredzēt jebkuru Andija kustību, spēja to pieveikt ikreiz, kad papū­lējās. Bieži viņam bija patiešām žēl Andija, līdz viņš atcerējās, ka tas iedarbināts tikai par septiņ­desmit pieciem procentiem. Vai viņš spētu to uzva­rēt, ja Andijs būtu ieslēgts par visiem simts pro­centiem? Breds nebija pārliecināts. Viņam vaja­dzēja to noskaidrot.

— Šodien es gribu Andiju pārsimts procentiem,— viņš teica Vaitam, kad abi satikās šķūnī. — Man jāzina, cik stiprs es īsti esmu.

Vaits pārmetoši paskatījās uz viņu.

— Esmu palielinājis slodzi, cik strauji vien va­rēju. Tu iesi ringā vislabākajā formā.

— Tikai vienu raundu.

Vaits tūlīt neatbildēja. Viņš pārcilāja somā dažas pudelītes. Nesen bija pienācis jauns sūtījums, kas bija jāreģistrē. Breds dega nepacietībā tikt pie šīm pudelītēm. Viņš bija uzmanīgi vērojis, kā Vaits dar­bina aparatūru, un bija pārliecināts, ka arī pats to prastu. Ja viņam būtu šīs pudelītes, viņš varētu sevi pārbaudīt pret katru savas svara kategorijas slavenību, kas ieslēgta par simts procentiem. Kas tā būtu par izdevību! Izpētīt katru pretinieku bez steigas, iepazīt pilnīgi. No trešās šķiras boksera viņš varbūt kļutu par vidēja svara čempionu. Varbūt ar laiku izdotos plūkt laurus pussmagajā svarā.

Vaits kā nožēlodams papurināja galvu.

— 2ēl, mazais, bet to nevar. Septiņdesmit pieci ir robeža. Mēs nedrīkstam riskēt un dabūt traumu, kad mačs jau tik tuvu.

Neteicis ne vārda, Breds pagriezās un metās virsū Andijam. Viņš bija satracināts. Viņš bija neuzma­nīgs un necīnījās tā, kā vajadzētu. Kad Breds uz mirkli zaudēja līdzsvaru, Andijs trāpīja viņam pa žokli. Tas nemaz nebija spēcīgs sitiens, bet ar Bredu kaut kas notika. Likās, trieciens izplūda pa galvu un atdūrās pakausī, smadzenēs. Visu pēcpusdienu viņš mēģināja atbrīvoties no šīs sajūtas, bet tā ie­tiepīgi palika.

Breds sāka nojaust, ka noteikti kaut kas nav kār­tībā: iegājis mazgāties dušā, uz ūdensvada aizgriež- ņiem neredzēja uzrakstus «auksts» un «karsts». Viņš, protams, zināja, ka šiem vārdiem tur jābūt. Stipri koncentrējoties, viņš piespieda sevi tos ie­raudzīt, bet burti bija izplūduši un ik pa biīdim parādījās un atkal pazuda. Uz ātru roku ieēdis pus­dienas, viņš tūlīt devās savā istabā un neizģērbies iekrita gultā. Ilgu laiku Breds gulēja nekustīgi, ar skatienu urbdamies griestos, kur mitruma traips šķita sada^mies, saplūstam un atkal sadalāmies. Nemanot viņš bija aizmidzis.