Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Diezin vai tas šeit ir vietā, — es sacīju.

— Es atvainojos. Protams. Un laiks iet uz priekšu.

— Laboratorijas durvis atvērās, un ienāca Lū Grehems, elektronikas sekcijas vadītājs.

— Rokā ir! — viņš sacīja.

Balsu čaloņa uzreiz kļuva par trim decibeliem klusāka. Lū teica:

— Ja tērauda magnētu kodina ar skābi, tad uz ziemeļpolu tā iedarbojas stiprāk.

Es pašūpoju galvu.

— Lū, — es sacīju, — mēs nezinām, vai Venērai ir magnētiskais lauks un vai tas vērsts tajā pašā virzienā kā Zemes magnētiskais lauks, — mēs nezinām pat, vai venērieši pazīst magnētisko kom­pasu.

— Es runāju par ko citu, — atteica Lū Grehems. — Es ļoti labi saprotu, ka lieta ir neskaidra. Mag­nētiskajam laukam ir savs vektors, bet bultu tā galā ļaudis zīmē pēc sava prāta.

— Kā tad jūs noteiksiet ziemeļpolu?

— Izgatavošu elektromagnētu. Pēc tam pielietošu Ampēra labās rokas likumu. Elektromagnēts jāsa­tver labajā rokā, tā, lai pirksti būtu vērsti paralēli tinumam strāvas virzienā. Tad īkšķis norādīs zie­meļpolu.

— Lieliski! Vai tā nav tā pati sasodītā problēma, kuru mēs pūlamies atrisināt? Tagad jāuzzina, vai Harlas labajai rokai, ir visi pirksti, ieskaitot īkšķi, lai mēs varētu viņam paskaidrot, kura roka ir labā.

— Nē, nē! —viņš iebilda. — Jūs nesaprotat, Tom. Mums nav vajadzīga labā roka. Izveidosim elektro­magnēta tinumu šādi. Noliksim dzelzs serdi hori­zontāli sev priekšā. Vadu sāksim uztīt virzienā pro­jām no sevis virs serdes, lejup, zem serdes, virzienā uz mums, augšup, šaipus serdes, un tā joprojām, līdz elektromagnēta tinums gatavs. Ja tagad pie tinuma sākuma pieslēgsim strāvas avota pozitīvo polu, bet otrā galā — negatīvo, tad ziemeļpols atradīsies pa kreisi. Uz to skābe iedarbosies stiprāk.

- Es pavēros viņā.

— Lū, — es lēni sacīju, — ja jūs spējat izklāstīt, ar ko pozitīvais pols atšķiras no negatīvā tikpat skaidri, kā nupat aprakstījāt elektromagnēta uztī­šanu, mēs dabūsim Holliju atpakaļ uz Zemes. Vai jūs to spējat?

Lū pagriezās pret Terēžu Duaitu.

— Vai šis Harla sekoja manai domu gaitai?

Viņa pamāja ar galvu.

— Vai varat pateikt, ko viņš saka?

— Jūs runājat, es klausos, viņš lasa manas domas. Bet es lasu viņa domas un varu tās paziņot jums.

— Labi, — sacīja Lū Grehems. — Tagad izvei­dosim Leklanšē elementu. Pajautājiet Harlam, vai viņš pazīst oglekli. Melnu, gaismu absorbējošu elementu. Ogleklis ir ārkārtīgi izplatīts, tas ir visas organiskās ķīmijas pamatā. Periodiskajā sistēmā tas atrodas sestajā vietā. Vai Harla pazīst oglekli?

— Harla pazīst oglekli.

— Tagad pievienosim cinku. Cinks ir viegls me­tāls, un to nav grūti izdalīt no rūdas. Tas ir diezgan izplatīts, un civilizācijas rītausmā ļaudis to lietoja misiņa vai bronzas izgatavošanai jau ilgi, pirms zi­nātne bija attīstījusies tiktāl, lai atzītu to par atse­višķu elementu. Vai Harla pazīst cinku?

— Varbūt, — Terēza vilcinoties sacīja. — Kas notiks, ja Harla cinka vietā paņems citu metālu?

— Nekas sevišķs, — atteica Lū. — Noderēs jeb­kurš viegls, pietiekami izplatīts metāls, kuru var viegli izdalīt no rūdas. Piemēram, alva, magnijs, nātrijs, kadmijs un tamlīdzīgi.

— Harla saka, lai jūs turpinot.

— Tagad jāizgatavo elektrolīts. Vislabāk ņemt sārmu.

— Uzmanieties, — es sacīju. — Varbūt jūs vēl gribēsiet, lai Harla sārma noteikšanai izmantotu lak­musa papīru?

— Nē, — atbildēja Lū. Viņš pagriezās pret Te­rēžu un sacīja:

— Sārmi stipri apdedzina ādu.

— Arī skābes, — es iebildu.

— Sārmi ir sastopami dabā, — viņš atgādināja,— bet skābes parasti nē. Bet galvenais ir tas, ka der ari skābe. Var ņemt pat sālsūdeni. Taču sārma šķī­dums ir vispiemērotākais. Lai nu kā, paskaidrojiet Harlam, ka cinkam līdzīgus metālus civilizācija pa­zina jau ilgi pirms tam, kad ķīmija kļuva par zi­nātni. Toties skābes atklāja samērā nesen.

— Harla saprot.

— Nu, un tagad, — triumfējoši sacīja Lū Gre- hems, — izveidosim bateriju, iegremdējot ogli un cinku elektrolītā. Ogle ir pozitīvais elektrods, un tas jāpieslēdz elektromagnēta tinuma sākumam, bet tinuma gals jāsavieno ar "cinku. Tad ziemeļpols at­radīsies pa kreisi.

— Harla saprot, — sacīja Terēza. — Līdz šai vie­tai Harla var eksperimenta gaitu iztēloties. Bet kā lai uzzinām, kurš tērauda serdes gals ir ziemeļ­pols?

— Ja mēs serdi nomagnetizēsim un iegremdēsim skābē, tā uz ziemeļpolu iedarbosies stiprāk.

— Harla saka, ka par to viņš nekā nezina. Viņš nekad nav par to dzirdējis, lai gan labi pazīst elek­tromagnētus, baterijas un tamlīdzīgas lietas.

Es palūkojos uz Lū Grehemu.

— Jūs to izdomājāt vai izlasījāt rokasgrāmatā?

Viņš nodūra acis.

— Vispār izlasīju rokasgrāmatā, bet.. .

— Lū, — es nelaimīgs sacīju, — es nekad neesmu teicis, ka mēs nevaram atrast izejas punktu. Bet mums vajadzīgs kaut kas tāds, ko varētu realizēt dažu minūšu laikā. Kaut kas taustāms…

Man smadzenēs sāka veidoties kāda miglaina doma, un es apklusu.

Pols Vollaks lūkojās manī, it kā grasītos runāt, bet negribētu pārtraukt manu domu gaitu. Beidzot viņš neizturēja un sacīja:

— Vai jūs kaut ko izdomājāt, Tom?

— Varbūt, — es nomurmināju. — Protams, jābūt kaut kam taustāmam.

— Piemēram?

— Tuneļa kapsulai jābūt pilnai ar priekšmetiem, kas mums palīdzētu izskaidrot Harlam lietas bū­tību, —-• es sacīju. — Piemēram, tur jābūt skrūvēm.

Es pagriezos pret Solu Greibenu. Sols ir mūsu mehānikas ģēnijs. Iedodiet viņam ar trulu lūpu zīmuli uz lietotas cigarešu kārbiņas uzmestu skici, un viņš jums izgatavos mirdzošu mehānismu, kas darbojas kā simtdolāru rokas pulkstenis.

Bet šoreiz tā nebija. Sols nošūpoja galvu.

— Visas patstāvīgās detaļas ir sametinātas, bet pagaidu detaļas — nostiprinātas ar sprūdiem, — viņš paziņoja.

— Ak dievs! — es ievaidējos. — Kaut kam taču ir jābūt!

— Kaut kas jau atrastos, — Sols sacīja. — Bet, lai tam tiktu klāt, šis zellis Harla būs spiests lietot autogēnu.

Es pagriezos pret Terēžu.

— Vai šis telepāts Harla spēj redzēt cauri me­tālam?

— Vai to vispār kāds spēj? — viņa klusi atjau­tāja.

Vollaks pieskārās manai rokai.

— Jūs pielaižat parasto kļūdu, uzskatot, ka cil­vēks ar ārkārtīgi asu uztveres spēju var saredzēt visas mehānisma detaļas tikpat skaidri kā rasējumā.

Tā tas nav. Pēc manām domām, uztveres spējas pat nav analoģiskas redzei.

— Bet, — es taustījos tālāk, — kaut kam kopī­gam taču jābūt, kaut arī pieņemam, ka uztvere nav redze. Tātad — kas īsti ir uztvere?

— Tom, ja jūs būtu akls kopš dzimšanas, es va­rētu jums paskaidrot, ka man ir redze, kas dod iespē­ju saskatīt priekšmetu detaļas, kuras jūs varat no­teikt tikai ar tausti. To jūs vēl saprastu. Bet jūs nekādi nevarētu saprast, ko nozīmē vārds «glezna», un arī gūt to garīgo iespaidu, kādu sniedz redze.

— Nu, labi, — es tomēr neatkāpos, — bet vai viņš spēj redzēt cauri miesai?

— Miesai?

— Hollijas sirds ir apstājusies, — es sacīju, — bet tā nav mainījusi vietu. Ja Harla spētu redzēt cauri miesai, viņš ievērotu šo vienīgo lielo orgānu, kas atrodas krūšu dobumā netālu no mugurkaula.

Terēza atbildēja:

— Harlas uztvere sniedz viņam blāvas, nepilnīgas ainas. — Viņa pavērās manī. — Tās ir kaut kas lī­dzīgs neskaidram, nepietiekami izgaismotam rent­gena uzņēmumam.