Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Nu, — iesāka Vollaks, — jūs taču saprotat, ka mēs arī riskējam. Bet.. .

— Acumirkli, — es sacīju. — Man iešāvās prātā kāda ne visai jēdzīga ideja. Vai varu pamēģināt?

— Protams.

— Ar «protams» vien ir par maz. Man vajadzīgs klusums, lai ar Terēzas starpniecību es varētu sa­zināties.

— Ja jums ir kaut kas padomā, mēģiniet, — sa­cīja Vollaks.

— Bet vai jūs apzināties, ko gribat darīt? — jau­tāja Frenks Krendols.

— Man šķiet, jā, — es atbildēju. — Ja man kaut kas izdosies, tad tikai tāpēc, ka Hollija man ir tuva.

— Tas var būt, — viņš sacīja, paraustot plecus.

Es ar pūlēm savaldījos — divkaujas ir izraisījuši

arī nenozīmīgāki iemesli. Taču Krendols nevis ap­vainoja mani, bet samierinoši turpināja: — Jūs va­rētu būt bijis viņai vēl daudz tuvāks, ja vien būtu pacenties to panākt. Viņa vienmēr ir teikusi, ka jūs esot veikls un atjautīgs un ka papļāpāt ar jums pēc ilga, nogurdinoša darba esot īsta bauda. Bet jūs vienmēr kaut kur steidzāties. Nu, labi, Tom, mēģi­niet. Labu veiksmi!

Es uzelpoju.

— Terēza! — es pasaucu.

— Jā, mister Linkoln?

— Pasakiet Harlam, lai viņš koncentrē uzmanību uz pogām.

— Viņš ir gatavs.

— Starp tām ir tikko manāma atšķirība.

— To viņš zina, bet viņš nezina, ar ko tieši po­gas atšķiras.

— Tās nedaudz atšķiras ar savu temperatūru. Viena poga ir mazliet siltāka nekā otra.

— Harla tās ir aptaustījis.

Es beidzu runāt trešajā personā un griezos pie Terēzas tā, it kā mēs vienkārši sarunātos pa telefonu.

— Harla, — es sacīju, — siltumā, ko sajūt pie­skaroties, ir tikai daļa atšķirības. Ir vēl cita veida siltums. Vai jūs nejūtat, ka viena poga ir labāka par otru?

Harla atbildēja tieši ar Terēzas starpniecību:

— Jā, mani tiešām vairāk pievelk siltākā no abām pogām. Ja tā būtu spēle, es liktu uz šo pogu. Bet tā. ir tikai sajūta — un tas ir slikts padomdevējs.

— Bet tā taču ir! — es ātri atteicu. — Tieši tas ir mūsu kopīgais izejas punkts. Nospiediet siltāko no …

Mani pēkšņi pārtrauca Vollaks. Viņš nikni sa­grāba mani un atvilka no Terēzas. Frenks Krendols bija pagriezies pret meiteni un sauca: •

— Nē! Nē! Siltākā ir sarkanā poga! Jums jāno­spiež zaļā…

Un tad ari viņš tika pārtraukts.

Ar eksplozīvu šņākoņu tika izspiests gaiss, un tu­neļa kapsula bija klāt. Tajā atradās kāds drausmīgs radījums, kas savos čūskveida taustekļos turēja Hollijas Kārteres ļengano ķermeni. Ar vienu no brīvajiem taustekļiem tas atvēra durvis.

— Ņemiet viņu, kamēr es spēju aizturēt elpu, — joprojām ar Terēzas starpniecību sacīja Harla. — Es jums atsūtīšu tuneļa kapsulu tukšu atpakaļ. Tagad es to varu izdarīt, jo zinu, ka siltums ir tur, kur ir sirds.

Harla iesvieda, nejūtīgo meiteni man rokās un ie­lēca atpakaļ kapsulā. Tā pazuda un pēc tam tukša atgriezās tieši tajā brīdī, kad ārsts noliecās pār Holliju.

Tagad mana Hollija ir pie manis, bet laiku pa lai­kam es pamostos viņai blakus viss aukstos sviedros. Harla taču varēja būt kļūdījies! Tāpat kā kļūdījās Vollaks un Krendols, domājot, ka sarkanā poga ir siltāka par zaļo. Viņu reakcija, tāpat kā Harlas reak­cija, bija tīri emocionāla.

Es ceru, ka Harla vai^nu man piedos, vai ari ne­kad neuzzinās, ka es biju spiests runāt tik pārlie­cinoši un apelēt pie viņa jūtām tikai tāpēc, ka vē­lējos, lai viņš liek uz spēles savu . . . viņas .. . mūsu dzīvības.

Un es aizmiegu tikai pēc tam, kad esmu sevi pār­liecinājis, ka tas nav bijis vienkārši gadījums . . . ka Harla kaut kādā veidā tomēr vadījies no jūtām, jo loģika un saprāts te bija izrādījušies bezspēcīgi.

Jēdzieni «labais» un «kreisais» taču rodas tikai tad, kad Zemes iedzīvotājs tos nosaka.

Leo Scilards ir ievērojams ungāru fiziķis un biofiziķis. Trīsdesmito gadu sākumā viņš bija spiests atstāt dzimteni. Emigrācijas laikā Scilards dzī­voja ASV. Kopā ar izcilo itā­liešu zinātnieku Enriko Fermi viņš pētīja ķēdes reakcijas iz­raisīšanu urānā. Būdams pārlie­cināts antinacists, Scilards va­dīja atompētnieku cīņu pret atombumbas izlietošanu militā­riem mērķiem. Leo Scilards pa­zīstams arī kā zinātniski fantas­tisku stāstu autors.

Jūs varat iedomāties, cik pārsteigti mēs bijām, kad nolaidāmies šajā pilsētā un atklājām, ka tā ir pilnīgi neapdzīvota. Desmit gadus mēs ceļojām kos­mosā, piespiedu bezdarbības dēļ kļūstot arvien ne­pacietīgāki un nervozāki; kad beidzot nolaidāmies uz Zemes, kļuva redzams, kā jūs noteikti jau būsiet dzirdējuši, ka jebkura dzīvība uz šīs planētas ir iznīkusi.

Protams, vispirms mums vajadzēja uzzināt, kā tas varējis notikt, un noskaidrot, vai šā procesa izrai­sītājs, lai kas tas arī būtu, vēl ir pietiekami aktīvs un var apdraudēt mūsu dzīvības. Nevar teikt, ka mēs sevis aizsargāšanai būtu varējuši darīt sevišķi daudz, taču mums bija jāizlemj, vai lūgt, lai sūta uz šejieni vēl kādu ekspedīciju, vai arī paziņot, ka tas nav vēlams.

Sākumā mēs domājām, ka esam saskārušies ar neatrisināmu mīklu. Kā kaut kāds vīruss vai arī baktērija ir varējusi iznīcināt visus augus un visus dzīvniekus? Pēc nepilnas nedēļas kāds no mūsu fi­ziķiem gluži nejauši gaisā konstatēja niecīgu radio­aktivitāti. Tā kā tā bija ļoti vāja, tad pati par sevi tā nevarēja būt sevišķi bīstama, taču tālākās ana­līzes parādīja, ka tā radusies no visai neparasta daudzu dažādu radioaktīvo elementu maisījuma.

Šai sakarā Iksrems atcerējās, ka apmēram pirms pieciem gadiem uz Zemes novēroti dīvaini uzlies­mojumi (visi nedēļas laikā). Viņam ienāca prātā, ka tās varētu būt bijušas urāna eksplozijas un ka ta­gadējā radioaktivitāte radusies pirms pieciem ga­diem notikušo eksploziju rezultātā un sākumā bi­jusi pietiekami spēcīga, lai iznīcinātu dzīvību uz šīs planētas.

Tas izklausījās diezgan nepārliecinoši, tāpēc ka urāns pats no sevis neuzliesmo un ir nepieciešams visai sarežģīts sagatavošanas process, lai tas iegūtu sprāgtspēju. Tā kā Zemes iemītnieki, kas uzcēluši visas šīs pilsētas, noteikti ir bijuši saprātīgas būtnes, tad grūti iedomāties, ka tie būtu veltījuši tik daudz pūļu urāna apstrādei tāpēc vien, lai iznīcinātu paši sevi.

Taču turpmākās analīzes patiešām parādīja, ka gaisā atrastie radioaktīvie elementi precīzi atbilst elementiem, kas rodas urāna eksplozijās, un ka pro­centuāli to ir tieši tik daudz, cik daudz varētu būt urāna skaldproduktu piecus gadus pēc eksplozijas. Diezin vai tā varētu būt nejauša sagadīšanās, tāpēc tiktāl Iksrema teorija tagad ir pilnīgi akceptēta.

Taču tālāk, kad Iksrems cenšas izskaidrot, kāpēc un kā šādas urāna eksplozijas notikušas, es vairs nevaru būt ar viņu vienisprātis. Viņš uzskata, ka starp divu kontinentu iedzīvotājiem ir noticis karš, kas beidzies ar abu pušu uzvaru. Statistikas dati pa­tiešām liecina, ka pirmie divdesmit uzliesmojumi notikuši Eirāzijā un tiem sekojuši nākamie pieci (daudz lielāki) Amerikā, tāpēc es sākumā biju no­skaņots visai nopietni apsvērt šo hipotēzi.

Es domāju, ka šos divus kontinentus varbūt ap­dzīvojušas divas dažādas Zemes iemītnieku sugas, kas vai nu nav bijušas spējīgas, vai arī nav gribē­jušas kontrolēt dzimstības koeficientu, kas savukārt varētu būt bijis cēlonis pārapdzīvotībai, pārtikas trūkumam un cīņai uz dzīvību un nāvi starp šīm abām sugām. Taču divi fakti lika atteikties no šīs hipotēzes: 1) Eirāzijā un Amerikā atrasto Zemes ie­mītnieku skeleti liecināja, ka tie piederējuši pie vienas sugas, un 2) statistiskie dati, kas bija iegūti, saskaitot atrastos skeletus, pierādīja, ka neviens no abiem kontinentiem nav bijis pārapdzīvots.