Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Tas tomēr bija sācies vēl agrāk, lai gan ne daudz agrāk par gadiem desmit. Varena upe līkumoja cauri garai virknei ieleju, kuras ietvēra lēzenus kalnus. Te bija ciedru, priežu un desmitiem citu koku sugu pārpilnība. Tas bija liels, skaists mežs, tik skaists, ka valdība bija uzskatījusi par nepieciesamu pārvērst tā izcilāko daļu par nacionālo rezer­vātu.

Uz šejieni plūda apmeklētāji no visas zemes un daudzām ārvalstīm. Ģeologi vasaras atvaļinājumu laikā bija izpētījuši rezervātu. Ielejas un upe viņus tā ieinteresēja, ka darbs kļuva par tiešām patīkamu aizraušanos. Vienā no plašākajām ielejām kādreiz bija pleties milzīgs ezers. Pirms vairākiem tūksto­šiem gadu upei, kas ieplūda ezerā, bija izdevies iz­grauzt ceļu kādā vietā, kur kalnos bija mīkstāki ieži, un ezers bija ieplūdis vispirms nākamajā ielejā un beidzot pāri tuksnešainai zemes joslai — okeānā.

Vietā, kur bija izlauzušies senā ezera ūdeņi, vēl bija saglabājies neliels, bet ūdeņiem bagāts ūdens­kritums. Laiku pa laikam ūdenskritumu mēdza aplū­kot inženieri, mēģinot noteikt, vai te nevarētu uzcelt elektrostaciju. Un katru reizi viņi secināja, ka ūdens­kritums nav tā vērts. Ūdens līmeņu starpība bija ne­nozīmīga, bez tam pagaidām šajā apgabalā nebija lielas vajadzības pēc elektroenerģijas.

Vēlāk tikai pārdesmit jūdzes no ūdenskrituma at­klāja lielus boksītu krājumus. Nu radās vajadzība pēc elektroenerģijas, un valdība nolēma piespiest upi veikt derīgu darbu. Ģeologu ziņojumi palīdzēja teh­niķiem sastādīt rīcības plānu. Veco pāreju, kuru kādreiz bija iznīcinājusi senā ezera ūdens straume, un arī pašu ezeru vajadzēja atjaunot. Tādā veidā tiktu iegūts nepieciešamais daudzums enerģijas alu­mīnija rūpniecībai un vēl atliktu pietiekami daudz ūdens, lai varētu apūdeņot samērā lielās sausās pla­tības ap boksītu atradnēm; šim nolūkam labi node­rētu kanāls, pa kuru tai pašā laikā varētu transpor­tēt rūdu un alumīniju uz biezāk apdzīvotajiem valsts rajoniem.

Modernās celtniecības metodes, kas bija pilnvei­dotas līdzīga rakstura darbos, deva iespēju to visu paveikt diezgan viegli. Kamēr turpinājās pētījumi, tapa ari projekts. Kad aizsprosts beidzot bija uz-r celts, katrs varēja pārliecināties, ka tas ir pēdējais vārds aizsprostu būvniecībā, tik, neparasta bija tā konstrukcija. Ūdenim ielejā ceļoties, sekcijas varēja pievienot aizsprostam, un to aizturētā ūdens spie­diens noturēja aizsprostu vietā. Volters Hārlings, kas ar savu enerģiju un radošo talantu pēc ilgas konkurences ar daudziem citiem aizsprosta konstru­ēšanā bija ieguvis valdības uzticību, bija visu celt­niecības darbu dvēsele un smadzenes. Reizē ar aiz­sprostu auga viņa slava. Kad darbi bija pabeigti, reklāmas birojs ar sava sabiedrisko attiecību kan­tora starpniecību varēja lepni paziņot, ka uz Zemes nav lielāka, skaistāka un ekonomiski izdevīgāka mākslīgā ezera par šo. Lieki piebilst, ka pasaulē ne­bija arī modernākas un varenākas spēkstacijas.

Spēkstacija darbojās nevainojami. Lai kā auga alumīnija rūpnīcas vajadzības, tā vienmēr bija apgādāta ar nepieciešamajiem miljoniem kilovat­stundu. Finansu ministrijā Hārlinga aizsprosta pie­minēšana vienmēr izraisīja neviltotu sajūsmu. Aiz­sprosts bija nevainojams pat no grāmatvedības viedokļa, kas ir visai reta parādība. Trīsarpus gadu laikā negadījās neviena kļūme, ja neskaita to, ka kādam bija izdevies nozagt deviņdesmit tūkstošus kilovatu, līdz vainīgo noķēra.

Nelaime atnāca pēkšņi kādā pavasara vakarā, kad inženieri mierīgi sēdēja un labpatikā vēroja daudzās skalas, izjūtot apmierinātību, kādu rada ideāls darbs

ideālos apstākļos. Viņi juta — un tā ari būtu pa­teikuši, ja kāds tiem jautātu —, ka dzīvo uz visla­bākās planētas un tieši īstajā laikā.

Piepeši mēraparātu bultiņas sāka neprātīgi šau­dīties. Tās, kurām vajadzēja atrasties uz nulles, rā­dīja neticamas pārslodzes. Citas noslīdēja līdz nullei un izturējās tā, it kā izmisīgi pūlētos rādīt negatīvas vērtības. Haotiski iemirgojās desmitiem signāllam- piņu. Sāka skanēt gandrīz visi trauksmes zvani… Bet pat to skaņa bija neparasta — tie zvanīja nesa­karīgi, savādā, aprautā ritmā, kādu nevar radīt pa­rastie elektriskie zvani. Radio, no kura līdz šim bija plūdusi klusa mūzika, sāka izdot skaņas, kas atgā­dināja sliktu artilērijas kanonādes trokšņa imitāciju.

Sāka zvanīt telefoni — arī tajos bija dzirdama tā pati aprautā rīboņa, kas trauksmes zvanu skaņā, — un, ja kāds pacēla klausuli, kļuva dzirdama tāda pati pērkonīga dārdoņa, kāda nāca no radio skaļruņa.

Tāpat kā sācies, viss pēkšņi apklusa. Mēraparātu bultiņas atgriezās savos normālajos stāvokļos, vēl joprojām viegli trīsēdamas, it kā uztraukumā, trauk­smes zvani un telefoni apklusa, signāllampiņas no­dzisa, un pa radio no jauna atskanēja «Mēnesnīcas sonātes» pirmās taktis. Inženieri vērās cits citā, bet neteica ne vārda, jo ikviens pūlējās atrast notiku­šajam izskaidrojumu, bet nespēja.

Pirms viņi bija paguvuši kaut ko bilst, traucējumi atkārtojās tieši tāpat kā iepriekš. Taču šoreiz inže­nieri ieraudzīja kaut ko, kas, pēc viņu domām, bija šo savādo parādību cēlonis. Virs meža lēni riņķoja trīs dirižabļi, virzoties uz aizsprosta un spēkstacijas pusi. Drīz inženieri ievēroja, ka tie nav dirižabļi, bet tās nebija arī lidmašīnas. Spilgtajā pilnmēness gaismā bija labi redzams, ka šie priekšmeti ir gluži kas cits. Tie atgādināja lielas lidmašīnas fizelāžas.

Pēc formas tie bija līdzīgi izstieptām lāsēm ar apaļu šķērsgriezumu un nobeidzās ar smailu adat- veida galu. Lai gan inženieri varēja saskatīt nedaudz saskrambātās un saspiestās metāla plāksnes, kas vei­doja kuģu korpusus, un pat izskaitīt elipsveida lūku rindas, viņi nemanīja neko tādu, kas palīdzētu šos trīs gaisa kuģus noturēt vai dzīt uz priekšu. Nebija ne motoru, ne propelleru, nebija pat spārnu vai astes. Vienkārši skaisti korpusi, kurus nekas nebalstīja un kuri pēc izmēriem bija līdzīgi nelieliem okeāna lai­neriem. Laiku pa laikam pakaļgala tuvumā pazibēja kaut kas līdzīgs mirdzošām spirālēm, bet tas notika tik ātri, ka novērotāji nebija pārliecināti, vai vispār ir kaut ko redzējuši.

Trīs gaisa kuģi nolaidās uz zemes tikai kādu tūk­stoš pēdu attālumā no spēkstacijas. Tie slīdēja lejup lēni un liegi kā dirižabļi, lai gan nekur neredzēja tvertnes gāzei, kas liktu tiem peldēt gaisā. Lielākā daļa spēkstacijas darbinieku tagad stāvēja pie logiem un vēroja notiekošo. Viņi nevarēja saskatīt nekādas pazīšanas zīmes, bet nešaubījās, ka šie lidaparāti pie­der viņu pašu nācijas armijai, jo nebija nekāda iemesla ienaidnieka iebrukumam. Bez tam šāds iebru­kums katrā ziņā izskatītos citādi. Pie mēraparātiem palikušie darbinieki ar vislielāko izbrīnu konstatēja, ka spēkstacijas enerģijas daudzums strauji krītas. Nepagāja ne trīsdesmit sekundes, kad tas jau bija sasniedzis nulli. Bez jebkāda redzama iemesla pār­dega daži aizsargi, Bet mēraparāti rādīja, ka turbīnas un ģeneratori joprojām darbojas ar pilnu jaudu! It kā kāds nozagtu visu saražoto enerģiju, pirms tā sasniegusi pārvades kabeļus.

Filipss, spēkstacijas galvenais inženieris, kuram bija gadījies dežurēt naktī, nolēma aplūkot trīs gaisa kuģus tuvāk. Viņš kopā ar daudziem citiem darbi­niekiem uzkāpa uz plakanā jumta. Lidaparāti jopro­jām gulēja zemē, bet šķita, ka tie pa šo laiku pievir­zījušies tuvāk. Tagad atstatums līdz tiem nebija lielāks par piecsimt pēdām. Pēc tam notika vēl kaut kas neticams — visi trīs gaisa kuģi sāka grimt zemē. Grunts šajā vietā nebija no mīkstajām un viegli iz­turēja pat automobiļa svaru, taču tas nekādā ziņā nebija iezis. Trīs lidaparāti grima tajā, it kā tie būtu blīvi un izgatavoti no svina. Kad korpusu augšējā daļa atradās apmēram vienā līmenī ar apkārtējo ze­mes virsmu, grimšana izbeidzās.