Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Ģenerālis, kas komandēja bruņotos spēkus, beidzot saprata, ka jādod pavēle atklāt artilērijas uguni. Tagad mežā bija sakoncentrēts daudz smago lielga­balu bateriju.

Ģenerālis deva pavēli.

Seši astoņcollīgie šāviņi ar stāvu trajektoriju no­krita uz trim gaisa kuģiem.

Bateriju komandieriem bija bijušas vairākas ne­dēļas laika, lai, aprēķinot trajektorijas, ņemtu vērā visus apstākļus, kas varētu tās ietekmēt. Pieci šāviņi no sešiem precīzi trāpīja mērķi. .. bet sprāga piec­desmit metrus virs lidaparātiem. Sestais nedaudz no­virzījās no trajektorijas un nokrita dažus metrus no spēkstacijas, izraujot lielu bedri un nodarot ēkai maznozīmīgus bojājumus.

Divdesmit četras stundas vēlāk ģenerālis saņēma ziņojumu, ka pa nakti uzcelts sudrabains kupols. Tas pārsedza spēkstacijas ēku, un izmēģinājuma šāviens liecināja, ka kupols ir pret šāviņiem tikpat drošs kā paši lidaparāti. Tad savādais karš iedegās pa īstam. Bet pa lielākajai daļai tas bija vienpusīgs un abso­lūti neveiksmīgs. Lai gan artilēristi nepārtrauca uguni, viņiem ne reizi neizdevās pārsteigt kādu no gaisa kuģiem nesagatavotu. Savādais spēks, kas lika šāvi­ņiem sprāgt drošā attālumā, neizzuda ne uz brīdi. Ļaudis sāka izmist, vēl jo vairāk tāpēc, ka svešie lidaparāti laiku pa laikam atbildēja, vienmēr iznī­cinot daudz dzīvā spēka un iekārtas.

Beidzot profesors Hesgreivs izstrādāja plānu. Viņš bija cieši pārliecināts, ka visu šo savādo spēka de­monstrāciju pamatā ir elektriskas parādības. Vaja­dzēja pastāvēt iespējai padarīt svešiniekus nekaiti - gus. Hesgreivs par savu plānu pastāstīja vispirms Volteram HārJingam, cilvēkam, kurš bija uzcēlis Hārlinga aizsprostu, kas bija nokļuvis visu šo savādo notikumu centrā. Pēc tam viņi abi runāja ar ģene­rāli un beidzot — ar prezidentu. Galu galā viņi pie­krita Hesgreiva plānam. Un Volters Hārlings pēc de­dzīga strīda beidzot uzvarēja — viņam atļāva pašam šo plānu realizēt.

Tanks, šķiežot ūdeni un dubļus, nogādāja Hārlingu vienkāršā, bet pietiekami lielā ēkā, mežsarga mājā, kas tagad kalpoja par militāro operāciju štāba mītni. Ģenerālis viņu jau gaidīja.

Viņi stāvēja durvīs, vērdamies tumšajā, lietainajā mežā. Neviens nerunāja, bet katrs zināja, ko domā otrs.

— Viss ir sagatavots, — beidzot sacīja ģenerālis.

— Arī es esmu gatavs, — atbildēja Hārlings.

Viņi sarokojās.

— Sarkanas raķetes, — sacīja Hārlings.

— Sarkanas raķetes, — atkārtoja ģenerālis. — Labu veiksmi, Hārling!

Virsnieki pavadīja Hārlingu pa mitro betonēto celiņu, kas izbeidzās Hārlinga ezera krastā. Ūdenī, gaidot viņus, šūpojās laiva un hidroplānu eskadriļa. Hārlings dzirdēja tos paceļamies desmit minūtes pēc tam, kad motorlaiva bija aizvilkusi viņa laivu no krasta. Kad lidmašīnas bija gaisā, artilērijas kano- nāde pamazām noklusa.

Hārlings zināja, kas pašlaik notiek mežā.

Apkalpes pārbaudīja lielgabalus un sagatavojās, lai pēc noteikta signāla sāktu šaut. Munīcija tika no­vietota cieši līdzās ieročiem un sagatavota tūlītējai lietošanai. Automātiskās žirokontroles ierīces nostā­dīja visu bateriju lielgabalu stobrus uz mērķiem. Gigantiskie dzelzceļa lielgabali, kas nespēja šaut ātri, pacēla stobrus tā, lai to smagie šāviņi kristu precīzi vajadzīgajā vietā un īstajā brīdī. Pieredzējuši virs­nieki ar logaritmu lineāliem noteica precīzu pulvera daudzumu, kas nepieciešams dotajai trajektorijai, pastāvot noteiktam gaisa spiedienam, blīvumam un temperatūrai.

— Pus jūdze līdz bīstamajai zonai, — sacīja virs­nieks motorlaivā.

— Atdot galus!

— Labu veiksmi!

Hārlings nogaidīja, līdz motorlaiva izgaist lietū. Tad viņš pārbaudīja savu laivu. Tajā nebija ne vis­sīkākā dzelzs gabaliņa. No laivas koka bortiem augšup slējās alumīnija statņi, kas balstīja spīdīga vara stiepļu tīklu. Tas nosedza visu laivu un bija tieši tik augsts, lai Hārlings varētu zem tā stāvēt. Vara tīkls visās pusēs nokarājās ūdenī, atstājot ti­kai tik daudz vietas, lai varētu airēt.

Hārlingam bija no vara stieples izgatavots kaut kas līdzīgs platam tīklveida apmetnim. Virs viņa galvas to turēja pie platas alumīnija apkakles pie­stiprināti balsti. «Apmetnis» bija pietiekami garš, lai skartu zemi visos stāvokļos, kādus vien Hārlings varētu ieņemt: tāpat kā tīklam virs laivas, tam vaja­dzēja būt pietiekami biezam, lai novadītu zemē pat spēcīgu elektrisku triecienu. Hārlings ietērpās savādajā ģērbā un sāka airēt aizsprosta slūžu kon­trolpunkta virzienā. Pa to laiku lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija darināts no alumīnija (šie motori, dabiski, ātri izgāja no ierindas), kā naktstauriņi riņķoja virs trim lidaparātiem un me­tāla kupola, kas sedza spēkstaciju. Lidmašīnas cen­tās pievērst sev ienaidnieka uzmanību.

Ja vien tas vispār veltīja uzmanību viņu vārga­jiem pūliņiem .. .

Kad Hārlings bija šķērsojis neredzamo barjeru, viņš sajuta visā ķermenī vājus dzēlienus. Tas tiešām bija lieljaudas elektriskais lauks, kas bija radīts un tika uzturēts ar Zemes zinātnei nepazīstamām me­todēm. Pēkšņi no tumsas iznira aizsprosts, masīva siena, kas pacēlās septiņas pēdas virs ezera līmeņa. Hārlings airēja gar tās izliekumu. Viņš pazina katru šā aizsprosta collu, bet tagad nebija laika ļauties sentimentālām atmiņām. Viņš karsti vēlējās, kaut slēdžu kontrolierīces būtu kārtībā. Tās bija hidrau­liskas, un elektriskais lauks tām nevarēja kaitēt. Bet «ienaidnieks» varēja būt tās iznīcinājis, un neviens nespēja tām tuvoties, lai pārbaudītu.

Hārlings uzmeklēja vienas no metāla kāpnēm, kas veda no aizsprosta vaļņa ezera dibenā. Viņš piesēja laivu pie tām un pārbaudīja, vai vairāki desmiti sarkano raķešu, kas bija piestiprinātas pie vara tīkla, ir savās vietās. Tad viņš paņēma Bikforda auklu — elektrisko degli, bez šaubām, nedrīkstēja lietot —, kas bija ievietota ūdensdrošā gumijas cau­rulē. Caurules galā bija piesieta ūdensdroša kārbiņa ar sērkociņiem. Hārlings satvēra caurules galu, pacēla tīklu, kas sedza laivu, un uzkāpa uz metāla kāpnēm, visu laiku vērojot, lai viņa stiepļu tērpa apakšējā mala vilktos pa ūdeni. Viņš brīdi nogai­dīja, bet nekādu elektrisku parādību nebija.

Par laimi, gar aizsprosta iekšējo sienu stiepās šaura karnīze, kas pašlaik atradās apmēram četras

pēdas zem ūdens. Hārlings nosprieda, ka šī zem­ūdens karnīze ir drošāks ceļš nekā aizsprosta virspuse. Tur, augšā, par spīti tumsai, viņu varēja pa­manīt, kaut arī viņš līstu. Hesgreivs bija izvirzījis hipotēzi, ka «tie», ļoti iespējams, spēj «saredzēt» cilvēka ķermeņa izstaroto siltumu.

Kreisajā rokā Hārlings turēja sērkociņu kārbiņu un gumijas cauruli, labajā — smago armijas pistoli: nevarēja taču zināt, kas viņu sagaida aizvaru telpā. Kad viņš beidzot to sasniedza, durvis nebija aizvēr­tas. Hārlingam ceļu aizšķērsoja līķis — tas bija sargs, kas bija dežurējis iebrukuma naktī. Visās četrās tel­pās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņš pārlaida skatienu svirām: neviens nedēļām ilgi nebija tām pieskāries, un tās šķita esam kārtībā. Viņš uz labu laimi pārbaudīja pašas mazākās pults sviru — tā dar­bojās. Varēja stāties pie plāna realizēšanas.

Hārlings attaisīja sērkociņu kārbiņu. Tie bija sausi.

Tad viņš pagrieza stūres, kas atvēra abu augšējo ūdens noteces slūžu aizvarus. Bet viņš neatvēra apakšējos aizslēgus, kas lika ūdenim caur slūžām ieplūst kanālā. Tagad ūdenim vajadzēja piepildīt abas gigantiskās slūžas un apstāties pie apakšējā aizslēga. Ja tas atvērtos, ūdens neiēplūstu vis kanālā, kuru noslēdza otrs aizslēgs, bet gan pārplūdinātu ieleju. Tāpēc mehānisms bija konstruēts tā, ka apakšējos aizslēgus atsevišķi nevarēja atvērt, — tos varēja atvērt un aizvērt tikai kopā. Mēraparāti uz pults rādīja, ka tie ir aizvērti, un Hārlings tos neat­vēra.