Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Tad viens no darbiniekiem pieļāva kļūdu. Spilgto mēness disku aizsedza mākoņi, un dīvainos gaisa kuģus gandrīz nemaz vairs nevarēja saredzēt, jo ne­viena no to daudzajām lūkām nebija apgaismota.

— Starmešus! — minētais darbinieks ieteica.

Galvenais inženieris pats pavērsa starmeti pret lidaparātiem. Tad kāds nospieda slēdzi un staru kūlis spilgti apgaismoja vienu no kuģiem. Atbilde bija kaut kas līdzīgs apžilbinošam uzliesmojumam. Vis­pirms tas ķēra vienu no tērauda mastiem, kas turēja smagos augstsprieguma vadus. Masts sašķīda skai­dās. Pēc tam stars skāra spēkstacijas ēku. Desmitdaļu sekundes vēlāk visas vabolītes un naktstauriņi uz ēkas sienām, visi putni un ķirzakas, kas mitinājās vīteņaugos, un, pats par sevi saprotams, visi cilvēki ēkā un uz tās jumta bija pagalam.

Nakamaja diena paradījas izlūklidmašīnas. Ener­ģijas piegādes izbeigšanās lika sevi manīt simtiem jūdžu attālumā. Toties to, ka no spēkstacijas nebija neviena telefona zvana un ka tur neviens uz zva­niem neatbildēja, ievēroja vēl daudz plašākā apkār­tnē. Tāpēc, lai ātrāk noskaidrotu, kas noticis, tika atsūtītas lidmašīnas. Ļaudis domāja, ka Hārlinga aizsprosts sagruvis un ielejā visi apslīkuši. Taču lido­tāji, kas riņķoja virs ielejas, pārliecinājās, ka aiz­sprosts ir neskarts un atrodas savā vietā. Bet viņi ievēroja dažas citas dīvainības. Tiūka viena no mas­tiem, augstsprieguma vadi, kurus tas bija turējis, bija pārgriezti un pieslēgti trim savādiem priekšme­tiem, kas atgādināja metāla dirižabļus un kuriem trīs ceturtdaļas korpusa bija ieraktas zemē.

Šīs lidmašīnas neatgriezās, un, kad tās vairs neat­bildēja uz radiosignāliem, tika atsūtītas citas. Viena no šīm lidmašīnām atgriezās, un lidotājs ziņoja, ka otra gaisā esot pēkšņi sašķīdusi pēc tam, kad to ķē­ris apžilbinošs stars no zemes.

Pēc šī ziņojuma civilās aviācijas lidmašīnas pār­trauca lidot uz Hārlinga aizsprostu. Lietu savās rokās pārņēma armija. Trīs dienas vēlāk jau bija savākta diezgan plaša informācija … Pa to laiku mežā sle­peni tika sakoncentrētas daudzas smago lielgabalu baterijas.

Augstākās pavēlniecības štābā notika nikni strīdi.

Fakti bija acīm redzami, bet tos neviens nespēja izskaidrot. Trīs nepazīstamas konstrukcijas lidapa­rāti bija sagrābuši valsts lielāko spēkstaciju. Tie ļāva stacijai darboties un tās ražoto enerģiju izmantoja savām nezināmajām vajadzībām. Lidmašīnas, kas mēģināja tiem uzbrukt, bija lemtas bojā ejai, jo iebru­cējiem bija savāds, drošu nāvi nesošs ierocis. Bet tas neiedarbojās uz visām lidmašīnām vienādi — dažām izdevās izglābties. Tiesa, arī tās nepalika gluži neskartas, tomēr tām izdevās planējot atstāt bīstamo zonu.

Izrādījās, ka šo lidmašīnu motori un dažas citas ierīces ir pazudušas un no tām atlikušas ti­kai dažas saujas metāla drumslu. Kāds nejauši atklāja, ka šīs drumslas ir stipri magnetizētas. Vēl kāds cits atcerējās, ka lidmašīnas, kurām bija izde­vies izglābties, bijušas būvētas nevis no tērauda, bet gan no citiem metāliem. Secinājums bija skaidrs: bal­tais stars, kuru raidīja lidaparāti, iznīcināja dzelzi un tēraudu. Iespējams, ka tas tika panākts, radot tā­das magnētiskas deformācijas un spiedienus, kas sagrauj metālu, — lai gan no feromagnētisma vie­dokļa tas nebija izskaidrojams —, bet iespējams arī, ka te bija darīšana ar gluži nepazīstamu metodi, kurā magnetizēšanās bija tikai blakus rezultāts.

Armijas izsūtītās izlūkošanas daļas ziņoja par citiem dīvainiem faktiem. Šķita, ka pastāv zināma zona, kurā nevar eksistēt dzīvība. Šī zona bija ap­mēram riņķveida — cik nu to bija iespējams no­skaidrot —, un gaisa kuģi atradās tās centrā. Zona pletās tūlīt aiz Hārlinga aizsprosta. Katrs, kas šķēr­soja tās neredzamo robežlīniju, vienkārši bez kāda iemesla nokrita bez dzīvības. Kareivji, cik vien labi spēdami, atzīmēja bīstamo līniju.

Cita grupa bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar trim lidaparātiem ar heliogrāfa palīdzību, jo uz ra­diosignāliem tie nereaģēja. Par atbildi apžilbinošs uzliesmojums iznīcināja gan grupu, gan heliogrāfu, gan arī automobili. Acīmredzot triju gaisa kuģu iemītniekiem vai nu nepatika spilgta gaisma, vai arī tie šo gaismu noturēja par ieroci, kas līdzīgs viņu pašu iznīcinošajam staram.

Laiku pa laikam kāds no lidaparātiem pacēlās no savas bedres un lidoja uz kādu citu kontinentu. Tie bija redzēti (un ja ne redzēti, tad konstatēti pēc ļoti raksturīgajiem traucējumiem aprautos toņos, kas, lidaparātiem tuvojoties, radās radiouztvērējos) gan­drīz visur. Vienu dienu par to ziņoja -Honkonga, nākamajā dienā — gandrīz vienlaikus Londona un Berlīne, pēc tam, tikai ar divarpus stundu starpību, — Buenosairesa un Ņujorka. Nekas nenotika. Kad gaisa kuģiem pretī devās lidmašīnas, tie pacēlās augšējos atmosfēras slāņos, kur tiem nevarēja sekot. Laiku pa laikam noslēpumainie lidaparāti izsvieda, kā šķita novērotājiem, kaut kādu mistisku signālu — spilgtu gaismas lodi, kas sākumā bija tumši violeta, tad pakāpeniski kļuva zila, un pēc tam varavīksnes krāsas ātri nomainīja cita citu līdz sarkanai.

Astronoms profesors Hesgreivs pirmais publiski izteica hipotēzi, par kuru jau sen domāja daudzi, — ka šie trīs lidaparāti ieradušies no citas planētas, varbūt pat no citas saules sistēmas.

Militārās iestādes, kas nodarbojās ar mīklaino lietu, sākumā pasmējās par Hesgreivu. Tomēr tām bija jāatzīst, ka neviens no to zinātniekiem nespēj kaut cik pamatoti izskaidrot svešinieku «varoņdar­bus», nemaz jau nerunājot par to atdarināšanu. Šīs iestādes bija spiestas atzīt arī to, ka slepenais die­nests nav spējis atrast pat visniecīgāko pazīmi, kas liecinātu, ka šī tipa gaisa kuģus būvē jebkurā citā valstī. Kad Hesgreivs pēkšņi nāca klajā ar pārlie­cinošu izskaidrojumu spilgtajai gaismas lodei, kuru gaisa kuģi izsvieda virs vairākām pilsētām, militārās iestādes sāka piekrist uzskatam par savādo lidapa­rātu izcelšanos ārpus Zemes.

Pēc Hesgreiva domām, tas bija nevis ierocis, bet brīdinājums. Tas bija mēģinājums pielietot astrono­misko principu sakaru nodibināšanai. Gaismas lode, mainot visas varavīksnes krāsas no zilas līdz sarka­nai, bija Doplera efekta izpausme.. Astronomijā tas nozīmēja kāda ķermeņa attālināšanos. Tā kā pati gaismas lode bija nekustīga, tas acīmredzot nozī­mēja, ka lidmašīnām jādodas projām. Ātrums, ar kādu mainījās krāsas, savukārt nozīmēja, ka tām jālido projām cik vien iespējams ātri.

Pēc dažu dienu sasprindzināta garīgā darba varas iestādes beidzot pārliecinājās, ka trīs lidaparāti tie­šām ir viesi no Visuma. Precīzāk izsakoties, tie ne­bija viesi vārda tiešā nozīmē. Tie vienkārši bija ieradušies un iekārtojušies pēc patikas. Lidaparātu iemītnieki netaisījās nodibināt sakarus ar Zemes iedzīvotājiem un pat ieteica tiem turēties tālāk. Ka­mēr gaisa kuģiem netuvojās, tie neko ]aunu neda­rīja. Tie arī neko nesagrāba, izņemot Hārlinga aiz­sprosta spēkstacijas ražoto elektroenerģiju. Sveši­nieki rīkojās tieši tāpat kā cilvēks pie bišu stropa — tīši neko nepostot, tikai izņemot medu un nospie­žot tās bites, kas tam traucē. Bet bitēm ir dzeloņi,.ar kuriem tās aizsargājas un atriebjas par nogalināta­jām. Cilvēcei arī bija dzeloņi — lidmašīnas, tanki un lielgabali.

Drīz vien cilvēki bija noilgojušies sākt ar sveši­niekiem karu. Viņi nebija ieradušies kā draugi, tātad tiem vajadzēja būt ienaidniekiem. Viņu vien­aldzība aizvainoja cilvēces lepnumu — viņiem taču vajadzēja vismaz mēģināt atvainoties par dzīvībām, kuras tie bija pazudinājuši. Saprātīgas būtnes, kas spēj izdarīt visu to, ko bija izdarījuši iebrucēji, bez šaubām, prastu arī nodibināt sakarus, ja vien vēlē­tos. Lai nu kā, bet viņi pirmie bija uzsākuši naidīgu darbību un viņiem bija jāparāda, ka cilvēce nebai­dās cīnīties.