Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Viņš nogaidīja trīs minūtes, apzinādamies, ka no šīm simt astoņdesmit sekundēm ir atkarīgs viss. Simt piecdesmit sekunžu laikā viņam neskaitāmas reizes likās, ka viņa pulkstenis ir apstājies. Un neskaitā­mas reizes viņš pārliecinājās, ka tā nav.

Mežā visur lielgabalu apkalpju komandieri arī gaidīja, neatraujot skatienu no pulksteņu ciparnī­cām, gatavi atklāt uguni. Pirmklasīgi lidotāji, vei­dojot ar saviem hidroplāniem virs mierīgi guloša­jiem svešinieku lidaparātiem augstākās pilotāžas figūras, novēroja aizsprosta virspusi.

Divas minūtes un četrdesmit sekundes.

Neskaitāmas tonnas ūdens gāzās lejup pa stāvajām cauruļveida notekām.

Divas minūtes un četrdesmit piecas sekundes.

Pa notekām plūda arvien vairāk ūdens. Ezerā lī­menis collu pa collai kritās, bet lietus gāzes dēļ tas gandrīz nebija manāms.

Divas minūtes un piecdesmit, sekundes.

Pēc divdesmit sekundēm ūdenim vajadzēja sa­sniegt apakšējos aizslēgus. Trīs sekundes … Viena, lai paspētu izdegt degaukla, viena vai divas raķetēm, vēl četras …

Divas minūtes un piecdesmit piecas sekundes.

Hārlings uzrāva uzreiz sešus vai septiņus sērko­ciņus un satvēra ciešāk gumijas cauruli.

Trīs minūtes!

Atlika vēl divas sekundes. Hārlings tās saspringti skaitīja, nevis «viens, divi», bet nosaucot garākus skaitļus, kurus varēja izrunāt sekundē: «simt viens … simt divi…»

Viņš aizdedzināja degauklu, nometa to uz grīdas un pats nolikās tai blakus.

Trīs sekundes vēlāk gaisā uzvijās pieci duči armi­

jas signālraķešu. To lielākā daļa darbojās, par spīti mitrumam. Raķetes lauzās augšup cauri lietum… Hārlings nodomāja, ka, ja nebūtu lietus pretestības, tās būtu eksplodējušas zemajos mākoņos un netiktu pamanītas.

Debesis raķešu gaismā pēkšņi kļuva sarkanas.

Par atbildi kā pērkona grāviens nodārdēja astoņ­desmit lielgabalu zalve, no atsitiena rāvās atpakaļ stobri, rībieni apdullināja apkalpes, un svilpdami lietū aizlidoja šāviņi.

Vispirms savus parastos mērķus sasniedza hau­biču šāviņi, tāpat kā iepriekš sprāgstot virs noslē­pumainajiem lidaparātiem un kupola. Sekundi vē­lāk tiem sekoja divdesmit četru collu dzelzceļa liel­gabalu šāviņi. Tie bija notēmēti ar neticamu pre­cizitāti — abās pusēs ielejai sprāga uzreiz divi…

Un sasita apakšējos aizslēgus!

No notekām izlauzās milzīgas ūdens masas un pār­plūdināja ieleju, jo otrie aizslēgi, kas noslēdza kanālu, joprojām bija aizvērti. Tajā pašā acumirklī divu apvienoto pašgājēju septiņcollīgo mīnmetēju bateriju šāviņi trāpīja aizsprostu tajās sekcijās, kuras ūdens spiediens vairs tik stingri nebalstīja. Hārlinga aizsprosts sabruka un dārdēdams nogāzās ielejā.

Ūdens applūdināja kupolu un lidaparātus. Un kopā ar ūdeni tos trāpīja visi šāviņi, kurus desmitiem smago haubiču bateriju ar jau kūpošiem stobriem bija turējušas rezervē.

Izrādījās, ka profesoram Hesgreivam bijusi tais­nība. Neredzamais aizsargvairogs, virs kura bija sprāguši šāviņi un bumbas, bija pazudis — ūdens kaut kādā veidā bija to iznīcinājis. Smago lādiņu lavīna sprāga virs mērķiem un to iekšpusē. Un mērķu vairs nebija .. .

Glābšanas grupā, kas devās augšup uz aizvaru torni meklēt Hārlingu, bija arī pats ģenerālis. Vi­ņiem nebija gluži skaidrs, ko viņi cer ieraudzīt.. . bet tas, ko viņi ieraudzīja, katrā ziņā nebija gai­dītais.

Hārlings, ģērbies vienīgi peldbiksītēs — visi pārē­jie viņa apģērba gabali bija izkārti žūt —, sēdēja agrās rīta saules staros kontroltelpā pie vienīgā galda. Viņš nikni rakstīja vienādojumus uz alus reklāmām un, neklausīdamies apsveikumus, pazi­ņoja glābējiem, ka Hārlinga aizsprosts jau līdz pa­vasarim varēs atsākt darbu.

Konrāds Fialkovskis ir poļu zinātnieks kibernētiķis, fizikas zinātņu doktors, skaitļošanas tehnikas speciālists, Varšavas Politehniskā institūta līdzstrād­nieks. Padomju lasītājam pazīs­tams viņa zinātniski fantastisko stāstu krājums «Piektā dimen­sija».

«Izmantojiet «Kosmolida» pakalpojumus!»

«Vienā sekundē līdz Mēnesim!»

«Mūsdienu Zemes iedzīvotājs ceļo kosmosā tikai kā elektromagnētiskais vilnis!»

«Organizējam grupu viļņekskursijas uz Jupi­teru!»

«Traucies ar gaismas ātrumu līdz Saules sistēmas robežām!»

Fotoreklāmu milzu burti virs centrālās ostas šā­vās debesīs, kur tās bija redzamas simtiem kilo­metru rādiusā, un dzisa stratosfērā.

Es sēdēju trīspadsmitā bloka četrpadsmitā stāva 1413. istabā un spēlēju šahu ar automātu. Kā pa­rasts, es zaudēju, un galu galā citādi arī nevarēja būt. Atceros, ka reiz, pirms vairākiem mēnešiem, es biju uzvarējis, bet toreiz automātam bija bojāti aso­ciāciju mezgli un tas spēlēja, izmantodams savu smadzeņu vienu simt divdesmit septīto daļu, kā to visai kompetenti man pavēstīja remontautomats (ta ticamības indikatora rādītājs šai brīdī pārsniedza 99,9%).

Es neciešu šaha spēli un brīvaja laika cītīgi vai­ros no vietām, kur varētu sastapt šahistus. Jau ie­raugot šaha zirdziņu, man var galīgi samaitāties garastāvoklis. Taču šeit, trīspadsmitā bloka četrpa­dsmitajā stāvā, sūdzību un ierosinājumu daļā, man patiešām nav nekā cita, ko darīt. Mēnešiem ilgi ne­viens nav iesniedzis sūdzību. Nevienam nav nekādu pretenziju pret «Kosmolidu». Visi ir apmierināti un laimīgi, ka civilizācijas progress devis iespēju ra­dīt šādu ceļojumu biroju. Ģeniālā izgudrojuma re­zultātā mūsu Saules sistēma sarukusi līdz lielpilsē­tas izmēriem. Agrāk, tajos laikos, kurus mēs pat ne­labprāt atceramies, ceļojums bija vesela problēma. Kaut vai tikai līdz Jupiteram, nemaz nerunājot par Saules sistēmas perifērijām … Lai dotos ceļojumā, vajadzēja gaidīt vietu raķetē, pasūtīt to daudzus mēnešus iepriekš. Pats ceļojums ilga vairākas ne­dēļas. Tam klāt nāca nejaukā sajūta, kāda ir cilvē­kam, kas ieslēgts raķetes kastē un kuru no bezgalīgā tukšuma šķir tikai trauslas metāla bruņas. Taču, par laimi, tas viss pieder pagātnei. Šodien ar raķetēm pārvadā vairs tikai preces, turklāt tādas, kuras pa­tiesībā vispār varētu nepārvadāt…

Cilvēks, mūsdienu cilvēks, atbiīvojies no sava ķermeņa atomstruktūras mūžsenajām važām, ceļo kā informācija ar gaismas ātrumu. Pati šādu ceļo­jumu ideja nav nekas jauns. Jau seno laiku filozofi bija secinājuši, ka, paņēmuši ķīmiskos elementus, no kuriem sastāv cilvēka organisms, un savieno­juši tos identiski, bet pēc tam sakārtojuši tieši tā, kā tie sakārtoti dzīvajā cilvēkā, mēs varētu radīt otru cilvēku, kas visos sīkumos atbilstu savam pirm- paraugam. Bet izgatavot attiecīgu analizatoru bija grūti, jo tam vajadzētu būt vismaz tikpat komplicē­tam kā cilvēka ķermenis. Gadsimtiem ilgi tā bija neatrisināma problēma, līdz beidzot elektroneironi- kas sasniegumi mūsu dienās ļāva konstruēt smadze­nes, kas spēj iegaumēt cilvēka organisma struktūru.

Tūlīt pēc tam radās «Kosmolids» — varens, kom­plicēts mehānisms, kura maza skrūvīte esmu es (trīspadsmitā bloka četrpadsmitais stāvs, sūdzību un ierosinājumu daļa). Es negribu šeit pārmērīgi sla­vināt mūsu iestādi, lai to dara reklāmas daļa. Vēlos vienīgi aizrādīt, ka otras tikpat labi funkcionējošas organizācijas mūsu Saules sistēmā nav.

Nu padomājiet vien, cik nav sacerēts drāmu, kuru varonis aizlido raķetē uz Titānu, lai pētītu šīs pla­nētas ledus klintis, bet viņa mīļotā paliek uz Zemes un sūta šim ilgu pilnas televēstules (vai arī otrādi). Tagad šī problēma vispār neeksistē. Viņš grib sa­stapt savu mīļoto. Būdams uz Titāna, norunā ran­diņu Pamira pakājē, iekāpj analizatoros, kas viņu sašķeļ atomos, iegaumējot viņa struktūru. Informā­ciju par viņa konstitūciju pa radio nosūta uz Zemi. Sintezatori, saņēmuši to, rekonstruē viņa ķermeni, un tā dažās stundās viņš nokļūst Āzijā.