Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

— Tas tiks noskaidrots vēlāk, — es stingrā tonī paziņoju un tai pašā brīdī nopratu, ka viņš man ne­tic.

Viņš pavirzījās nost, taču man likās, ka viņa skatienā jaušama neuzticības ēna.

— Visas problēmas vēl nav pilnīgi atrisinātas, — es piebildu un tūlīt sapratu, ka esmu samuldējies.

— Tātad viņi, šie miniaturizētie, ir izmēģinājuma trusīši, — nobeidza gaišmatis.

— Nekādā ziņā! — es atteicu un paraustīju plecus.

— Kādi izmēģinājuma trusīši? — ieinteresējās liela videožurnāla reportieris, kas stāvēja turpat blakus.

— Šie miniaturizētie, — puisis paskaidroja. Reportiera sejā parādījās tāda izteiksme kā

medniekam, kas nokļuvis uz zvēra pēdām.

— Kā tas saprotams? — viņš jautāja man.

— Es viņu nesaprotu. Nezinu, par ko viņš runā. Es novērsos, bet ar acs kaktiņu ievēroju, ka re­portieris sācis sarunu ar puisi.

Es kļuvu slavens. Mājās mani gaidīja paziņas un reportieri. Reportieru gan bija vairāk, bet arī pa­ziņu vidū pamanīju sejas, kuras nebiju redzējis vairākus gadus.

Godi ja starot staroja, pa labi un pa kreisi stāstī­dama, kā es strādāju, atpūšos, ar kādiem sporta veidiem nodarbojos, bet ar kādiem ne un kāpēc. Turklāt viņa tik smalki uzsvēra savu lomu manā dzīvē, ka pat vidēji atjautīgam reportierim bija pilnīgi skaidrs, ka bez viņas es droši vien līdz pat šai dienai būtu kopis savu sakņu dārziņu un, kas zina, vai vispār būtu pabeidzis pamatskolu. Sasvei­cinoties viņa metās man ap kaklu, skūpstīdama mani ilgi, pietiekami ilgi, lai visi reportieri pagūtu izdarīt videotronogrammas.

Es tās aplūkoju nākamajā dienā videotronā gan Zemes, gan vissistēmas programmā. «Izcilā zināt­nieka ģimenes dzīve,» skanēja komentārs. Visi plaši apsprieda «Kosmolida» veiksmīgo eksperimentu. Tikai viena teleavīze rakstā «Nepieļaujams ekspe­riments» citēja manu atbildi uz puiša jautājumu, vaicādama, kādēļ es pats vēl neesmu miniaturizē- jies.

— Neķītrie skauģi, — konstatēja Godi ja, noklau­sījusies šo rakstu.

Tūlīt pēc tam es saņēmu televideogrammu no di­rektora. Tā bija īsa un nepārprotama. Kad iegāju direktora kabinetā, viņš sasveicinājies tūdaļ bez aplinkiem pateica:

— Man šķiet, ka jums jāminiaturizējas.

— Kādēļ?

— Lai apliecinātu, ka jūs esat šīs metamorfozes piekritējs.

— Bet es taču lieliski jūtos pašreizējos izmēros.

— Es tam ticu, tomēr jums jāminiaturizējas. Sa­protiet jel. Šodien šeit jau bijuši trīs reportieri ar šo jautājumu. Viņi nespēj apjēgt, ka jūs varētu nemi- niaturizēties. Viņi man jautāja, nevis vai jūs mini- aturizēsieties, bet gan kad tas notiks. Vai jūs to saprotat?

— Nu jā, bet…

— Nekādus «bet». Ja jūs to neizdarīsiet, agri vai vēlu prese uzzinās, ka jūsu nopelni miniaturizācijā ir nesalīdzināmi mazāki, nekā domājatsākumā. Bet tad …

— Viss kārtībā. Es miniaturizēšos, — es sacīju, un tai pašā naktī mani emitēja uz Titānu. Jau at­razdamies uz Mēness, es vissistēmas pēdējās ziņās dzirdēju, ka miniaturizācijas radītājs Dams devies uz Titānu, lai miniaturizētos. Komentētājs piebilda, ka miniaturizācijas mode ejot plašumā un sakarā ar to sākta mikroemitoru sērijveida ražošana.

— Tātad arī tu gribi kļūt par milikilosu? Tad es pirmo reizi dzirdēju miniaturizēta cilvēka nosaukumu. Jautātājs bija kibernētiķis, kas apkal­poja Titāna emitoru.

— Jā, tas laikam ir pats par sevi saprotams. Bū­dams izgudrojuma autors, es .. .

— Tātad tu pats jau esi tam noticējis?

— Kam?

— Tam, ka esi radījis milikilosu.

— Bet kas, pēc tavām domām, to ir radījis?

— Es. Es esmu radījis milikilosu un pats,esmu milikiloss.

— Kā? Tev taču ir normāls augums.

— Agrāk es biju viens no visgarākajiem cilvē­kiem Saules sistēmā. Visi zobojās, ka mani varētu izmantot par kosmiskās bākas torni.

— Un tu to esi izdarījis.. .

— Jā, bet ļaunākais bija tas, ka nebiju paspējis pārslēgt emitoru, pirms tika noraidīta šī viļņekskur- sija . ..

— Kāpēc? Tu taču droši vien zināji par šo viļņ- ekskursiju?

— Zināju. Bet manām rokassmadzenēm, kurās glabājās visi aprēķini, bija pārdeguši tinumi, un, kamēr es restaurēju aplēsumus, viņi tika emitēti.

— Ak tad tāpēc .. .

— Jā. Tieši tāpēc. Bet tev jau nav ko bēdāt. Viss beidzies labi. — Viņš griezīgi iesmējās un aizgāja pa grīdas melnbaltajām flīzēm šaha zirdziņa solī.

Es aiz riebuma noskurinājos.

Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi. Mūsu Saules sistēmā patlaban ir ap četriem miljardiem miliki­losu. Šķirklis «Milikiloss» univerkosmiskajā enciklo­pēdijā aptver četras telelappuses. Godija ir miliki­loss, «Kosmolida» direktors tāpat. Milikilosu tērpi ir glītāki, raibāki un labāk pašūti. Pirmie milikilosi,

kas tika emitēti no Titāna liktenīgajā pārraidē, veido savdabīgu aristokrātiju un, izmantodami katru izde­vību, lielās ar savu līdzdalību šajā pasākumā. Tele- videogramma par maniem pārdzīvojumiem trīspa­dsmitā bloka četrpadsmitā stāva 1413. istabā atrodas arhīvā, un kāds vēsturnieks, interpretēdams to, ieskaņojis, ka sajūsminātais pirmo milikilosu pūlis, pauzdams savu prieku par miniaturizāciju, tikko nav nožņaudzis milikilisma autoru.

Bet es? Nu ko, esmu izdevis memuārus un jopro­jām strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā. Daži uzskata to par ārkārtīga kautrīguma izpausmi. Tagad gan es rezidēju milzīgā kabinetā pirmajā stāvā. Es joprojām pastāvīgi zaudēju, spēlēdams šahu ar au­tomātu, taču man jānēsā līdzi saliekamais soliņš, lai varētu aizsniegt sadales pulti. Ņemot vērā manu augumu, tā novietota mazliet par augstu.

Oto Frišs — ievērojams aus­triešu zinātnieks, fiziķis teorē­tiķis, viens no atomfizikas pa­matlicējiem, Karaliskās biedrī­bas loceklis. Hitlera diktatūras laikā viņš bija spiests pamest dzimteni un pārcelties uz An­gliju.

(Redaktora piezīme. Šis raksts ņemts no Karaliskā enerģijas resursu izmantošanas institūta gadagrāmatas 4995. gada numura. Sakarā ar aso krīzi, kuru izraisījuši urāna un torija krājumu izsīk­šanas draudi Zemes un Mēness raktuvju sistēmā, redakcija uzskata par nepieciešamu ieteikt pēc iespē­jas plašāk propagandēt šajā rakstā atrodamo infor­māciju.)

Ievads. Vairākās vietās nesen atklātās akmeņogļu atradnes (melnas, pārakmeņojušās augu atliekas) paver interesantas iespējas enerģijas iegūšanai, neizmantojot kodolreakcijas. Daž,ās atradņu vietās patiešām konstatētas pazīmes, kas liecina, ka tās izmantojuši jau aizvēsturiskie cilvēki, kas, šķiet, no akmeņoglēm izgatavojuši rotas lietas un krāsojuši ar tām sejas cilts rituālu laikā.

Akmeņogļu kā enerģijas avota nozīme saistīta ar to spēju viegli oksidēties, rodoties augstai tempe­ratūrai un enerģijas daudzumam, kas līdzinās 0,0000001 megavatam dienā uz gramu. Tas, protams, ir ļoti maz, bet akmeņogļu krājumi, šķiet, ir ļoti lieli, varbūt pat rēķināmi miljonos tonnu.

Galvenā priekšrocība ir tā, ka akmeņoglēm kri­tiskā masa ir daudz mazāka nekā jebkuram šķeļa- mam materiālam. Atomelektrostacijas, kā zināms, kļūst neekonomiskas, ja to jauda ir mazāka par 50 megavatiem, tāpēc ar akmeņoglēm darbināma spēk­stacija var būt izdevīga apdzīvotās vietās ar maza enerģijas patēriņu.

Ogļu reaktora projektēšana. Galvenā problēma — nodrošināt brīvu un tajā pašā laikā kontrolējamu skābekļa piekļuvi degvielai. Ogļu un skābekļa reak­cijas kinētika ir daudz komplicētāka nekā kodola da­līšanās kinētika un pagaidām nav pilnīgi izpētīta. Ir iegūts diferenciālvienādojums, kas aptuveni raksturo šo reakciju, bet tā atrisinājums ir iespējams tikai vienkāršākajos gadījumos.