Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Doneja noliedzoši pakratīja galvu.

— To Kaufmanis nekad nedarītu. Viņu taču iz­rīko «Intel», nevis es. Un jūs pats zināt, kāds viņš ir. Ja viņa saimnieki pavēlētu atvest ūdeni no Ant­arktikas, viņš izdarītu arī to. Bet paskatieties, kas notiek, ja duļķainais ūdens iekļūst skaidrā jūras ūdenī.

Doneja paņēma tīru mēģeni, ielēja mazliet skaidra ūdens un tad piepilināja divus pilienus duļķainā. Pienainie pilieni acumirklī izšķīda un pazuda. Do­neja iestiprināja mēģeni statīvā, aiz kura atradās reflektors.

— Paskatieties nu!

Ūdens mēģenes lejas daļā pamazām saduļķojās, tad duļķes kāpa aizvien augstāk un augstāk, līdz viss ūdens kļuva tikpat necaurspīdīgs kā pārējās mē­ģenēs.

— Diez, kā tas patīk zivīm, — Flemings norūca. — Vai jums ir kāda nojausma, kas tas īsti ir?

— Baktērija. Panāciet šurp!

Flemings sekoja Donejai pie galda, kur viņa ie­slēdza apgaismojumu un nostādīja fokusā mikro­skopu.

— Pavērojiet šo stikliņu!

Flemings ieskatījās mikroskopā, noregulējaī asumu un tad klusu iesvilpās. Uz stikliņa vibrēja apaļš organisms. Tas auga augumā acīm redzot un tad sadalījās. Pēc kādas pusminūtes notika atkal jauna dalīšanās. Flemings pacēla galvu.

— Vai jūs zināt, no kurienes tā radusies?

Doneja neko neatbildēja. No maza termostata viņa izņēma stikliņu, kuru ievietoja otrā mikroskopā.

— Šis te ir nedzīvs eksemplārs. Nav ne mazākās līdzības ar kādu no baktēriju grupām, kuras man zināmas. Kad apskatīsiet to, redzēsiet, ka tā ir vis­vienkāršākais organisms. Šķiet, šai baktērijai ir tikai viena ievērojama īpašība — spēja fantastiski āti i reproducēties. — Doneja brīdi vilcinājās. — Ja tā nebūtu iesprostota mēģenē, bet tās rīcībā būtu viss okeāns, kurā vairoties… — Viņa atkal apklusa.

Flemings atgriezās pie galda un domīgi noraudzī­jās uz mēģenēm ar kārtīgi uzlīmētajām etiķetēm.

— Uz etiķetēm atzīmēti gandrīz visi rajoni, kuros, kā ziņo B.B.C., plosās vēji, vētras un notiek visādas citādas jaukas lietas.

— Tā ir, — Doneja piekrita, — un vienu no šiem rajoniem mēs labi pazīstam. No turienes nāk ļoti piesātināts paraugs. — Viņa uzmanīgi, it kā baidī­damās no tās, paņēma mēģeni ar uzrakstu «Minčs». — No jūras šauruma starp Skotiju un Hebridu salām.

— Un šī šauruma austrumu krastā atrodas Tor- nesa, — Flemings papildināja. — Tātad?

— Kaut kur jau tas viss ir sācies, — Doneja at­bildēja. — Tai vietā, kur baktērija radusies, ūdens piesātinātība bijusi lielāka nekā vēlāk inficētajos rajonos.

Flemings, acu nenovērsis, skatījās uz viņu.

— Jums nav nekādu pierādījumu, lai varētu ap­galvot, ka tieši Minčā …

Doneja papurināja galvu.

— Nē, pagaidām man to nav. Kad saņēmu ūdens paraugus, tie visi bija jau sasnieguši augstāko kon­centrāciju, un es nevaru pateikt, kāda koncentrācija katram paraugam bijusi iegūšanas momentā. Lai iz­darītu galīgos secinājumus, man vajadzētu saņemt

ikas un precīzas ziņas par visu šo vētru centriem, kā arī tajos iegūto ūdens paraugu tūlītējas analīzes rezultātus. Tad varbūt izdotos saskatīt kādu saka- ilbu starp meteoroloģiskajiem apstākļiem un šo baktēriju.

— Varbūt arī tad nebūtu iespējams, — Fle­mings iebilda. — Redziet, Madlēna, labāk neļausim pārāk lielu vaļu savai iztēlei un nekļūsim arī sen­timentāli. Rīkojieties kā parasti — salīdziniet visus pieejamos datus, atlasiet faktus, izdariet secināju­mus. Šeit ieslodzīti, mēs neko daudz nespējam pa­veikt, lai gan man šķiet, ka jūs varētu izpētīt bak­tērijas struktūru. Pēc tā, cik veikli «Intel» aģenti piegādāja jums ūdens paraugus no visiem okeāniem, ir puslīdz skaidrs, ka arī viņiem radušās aizdomas, ka sliktajam laikam ir kaut kādi neparasti iemesli. Manuprāt, jūs varētu pieprasīt paraugus pat no Timbuktu, nemaz jau nerunājot par tādām vietām, kur ir jūra, un pakalpīgais Kaufmanis aizsūtīs savus rokaspuišus ar smeļamajiem kausiņiem un pudelī­tēm tos sadabūt. Taču pagaidām mēs varam tikai uzmanīgi noklausīties visas laika ziņas, tā mēs vis­maz iegūsim kādu priekšstatu par notiekošo.

Viņi norunāja, ka pārmaiņus vienam vai otram jānoklausās laika ziņas, kā arī jāpieraksta visi ra­joni, kurus ziņās piemin.

Un ziņu patiešām netrūka. Pēdējo ziņu dienas rai­dījumā dominēja laika ziņas. Pirmie orkāni Anglijas vēsturē bija atnesuši postu un nāvi lielā pla­tībā no Penzensas līdz Vikai. Bija sapostīti augst­sprieguma līniju aizsargrežģi un sagrauti piloni. Lankašīrā un Anglijas austrumos milzīgi apgabali atradās zem ūdens. Meteorologi nesolīja laika ap­stākļu uzlabošanos. Gaisa spiediens bija tik zems, kāds tas līdz šim dažreiz bija novērots tikai tropos.

Šīs ziņas Flemings un Doneja noklausījās kopīgi. Ne viens, ne otrs nejuta vajadzību pierakstīt šo zi-' ņojumu sīkumus vai arī pārrunāt tos. Un, kad pēk­šņi no tuksneša atjoņoja traka auka, sagriežot gaisā smilšu vērpetes, un dauzīja vaļējās durvis un džink- stināja logu stiklus, tā nomāca viņus daudz smagāk un draudīgāk nekā tālā, saraustītā balss no Londo­nas. Lai gan vējš bija sauss un karsts, Doneja no- drebinājās.

Flemings pārslēdza uztvērēju uz īsajiem viļņiem, meklēdams vēl kādas ziņas. Ieskanējās un atkal pa­gaisa vārdi nesaprotamās valodās, mūzika, atkal nesaprotami vārdi, un beidzot viņš atrada meklēto — «Amerikas Balsi».

«Savienoto Valstu Laika birojs,» diktors stāstīja, «šodien brīdināja par jaunām vētrām, kas tuvojas Savienoto Valstu austrumu piekrastei. Šķiet, ka vēt­ras būs tikpat spēcīgas kā tās, kas naktī brāzās pāri Rietumeiropai.

Amerikāņu zinātnieki domā, ka pašreizējās laika apstākļu izmaiņas var salīdzināt ar izmaiņām, kas notikušas ledus laikmeta sākumā …»

Flemings pasteidzās izslēgt uztvērēju. Doneja piecēlās.

— Ja jums ienāk prātā kāda ideja, es būšu labo­ratorijā, — viņa teica.

Nākamajās dienās viņi vairāk vai mazāk apzināti izvairījās viens no otra. Abi jutās gaužām nevarīgi nn ļoti apzinīgi noklausījās visus laika ziņojumus, atzīmējot apgabalus, kur plosījās vistrakākās vētras.

Visprecīzāko informāciju sniedza Boforta skalas skaitļi. Trešajā rītā, noklausījies ziņojumu par jauniem postījumiem Anglijā, Holandē, Francijā un Spānijā, Flemings ieradās Donejas laboratorijā. Do­neja bija paveikusi pamatīgu darbu. Atbrīvojusi telpas vienu galu, viņa pie sienas bija piestiprinā­jusi lielu ziemeļu puslodes karti, kas bija nosprau­dīta krāsainām spraudītēm. No Gibraltāra līdz Or- kneju salām tās veidoja gandrīz nepārtrauktu joslu, taču visblīvāk sedza rajonu uz austrumiem no Heb- ridu salām.

— Sveicināts, Džon! — Doneja uzsauca Flemin- gam. — Redziet, tagad jau diezgan skaidri parādās zināma likumsakarība. Un tas vēl nav viss!

Doneja pieveda viņu pie liela galda, kas atradās pie sienas un uz kura stāvēja sarindotas pāris duču mēģeņu.

— Kaufmanim, protams, nebija laika pagādāt vi­sus ūdens paraugus, kurus es pieprasīju, tomēr va­kar vēlu vakarā saņēmu vēl desmit. Tie ir no dažā­dām vietām Anglijas piekrastes ūdeņos, patālu no krasta. Es viņam pieteicu, lai visus paraugus tūlīt uzvāra. Šī trakā baktērija iet bojā pie 100° Fāren­heita, tāpēc uzvārītos paraugos baktēriju daudzums 1 vairs nepalielinās.

Viņa ar pirkstu pieskārās kādai mēģenei.

— Tajā ir visvairāk baktēriju, un šis paraugs nāk no Obenšīras piekrastes. Protams, tas gan ir tikai nejaušs pierādījums, tomēr, manuprāt, jāņem vērā. Es jau parūpējos, lai atved Andrē.