Upes dienvidu krastā vilciens kavējās minūtes desmit. Betersijas spēkstacija izskatījās tikpat liela un varena kā vienmēr. No tās skursteņa, kā parasti, cēlās dūmi, kurus vēl aizvien trauksmainais vējš tūdaļ trieca atpakaļ zemē. Osborns gandrīz nepamanīja, kad viņi atkal sāka braukt. Šeit jau darbojās elektriskā signalizācijas sistēma, un vilciens bez kavēkļiem aizdrāzās pāri pārmijām un vienmērīgi ieslīdēja Čeringkrosas stacijā. Steidzīgi uzšņāpti uzraksti brīdināja, ka no jumta var gāzties sadauzītie stikli, taču steidzīgo sezonas braucēju straume nepievērsa tiem uzmanību un traucās uz izejām.
Laukā, Strendā, dzīve šķita ritam puslīdz normāli. Vētra bija nogāzusi kādu sludinājumu dēli, bet parastā pilsētas satiksme, kaut arī lēnām, tomēr darbojās. Pilsētas saimnieki acīmredzot bija piesardzīgi, jo Trafalgārskvēra centrs bija norobežots ar virvi, tomēr Nelsons no savas kolonnas vēl aizvien raudzījās pāri Londonai.
Osborns iegriezās Vaitholā. Pāris vietās ar dēļiem bija aizsisti izdauzītie logi, citu postījumu nemanīja. Bigbens stāvēja neskarts, un tā pulkstenis rādīja 10.21. Osborns pielika soli. Viņš redzēja, ka paspēs vēl ierasties laikā.
Ministrs atradās jau savā kabinetā. Pavirši sasveicinājies ar Osbornu, viņš turpināja lasīt kādu dokumentu un, acu nepaceldams, tikai noteica:
— Nīlsons paziņoja, ka ieradīsies laikā.
Nīlsons' ienāca pēc pāris minūtēm. Amerikānis
izskatījās novecojis, dēla nāve bija viņam smags trieciens.
Ministrs bez lieka ievada atklāja apspriedi:
— Mums nav iemesla un nav arī laika noņemties ar formalitātēm. Profesoram Nīlsonam nepieciešama jūsu palīdzība, Osborn. Nodibināta starptautiska komisija viņa vadībā, un mums nepieciešams cilvēks, kas spētu vadīt sekretariātu.
— Un būtu labi, ja tas būtu jūs, — Nīlsons teica nedabīgi aizsmakušā un skaļā balsī.
Osborns pajautāja Nīlsonam:
— Jums arī grūti elpot?
Nīlsons pamāja.
— Tā ir gandrīz visur, tomēr visļaunāk kalnos.
— Skotijas kalnu rajonu iedzīvotāju evakuācija jau sākusies, — ministrs sacīja. — Tā gan vēl nav oficiāli izziņota, tomēr ietilpst vispārējā plānā. Lai gan tagad vairs nav lielas nozīmes, kādā augstumā virs jūras līmeņa atrodies, — gaiss visur kļūst pārāk retināts.
Nīlsons piecēlās un piegāja pie galda, uz kura bija izklāta krāsainām spraudītēm izraibināta meteoroloģiskā karte.
— No Alpiem un Pirenejiem evakuēti jau visi iedzīvotāji. Panāciet, lūdzu, šurp, es parādīšu, ko esam paspējuši noskaidrot.
Ministrs un Osborns nostājās pie kartes blakus Nīlsonam.
— Šeit visur strauji krītas atmosfēras spiediens, — Nīlsons plašā lokā parādīja apgabalus no Šetlandes salām līdz Bretaņai, — kā arī visur citur, kur pārbaudi izdarīja mūsu pētniecības, kā arī flotes kuģi. Viszemākais gaisa spiediens ir virs Atlantijas okeāna ziemeļdaļas un Vidusjūras. Indijas okeānā un Klusajā okeānā apstākļi vēl nav tik ļauni, taču gaisa spiediens arī tur vairs nav normāls. Dabīgi, ka virs sauszemes esošās gaisa masas strauji pārvietojas, lai izlīdzinātu spiedienu, un tā arī rodas vētras un retinātā gaisa zonas.
— Un kas īsti būtu jādara man? — Osborns jautāja.
— Vispirms, ka jus jutāties? — ministrs viņu partrauca. — Vai ievainojums vairs nesagādā grūtības?
— Ar mani viss kārtībā.
— Tad ir labi, — Nīlsons teica. — Jūs pats saprotat, ka pagaidām visi dati, kurus man izdevies savākt, ir nejauši un pārāk neskaidri. Visas ziņas, kuras mēs varam iegūt, rūpīgi jāsalīdzina un racionāli jāapkopo. Viss šis darbs jānoorganizē. Jāsavāc un jāizpēta visi meteoroloģiskie ziņojumi par pagājušo mēnesi vai, vēl labāk, par pēdējām sešām nedēļām. Šķiet, ka jūsu Aviācijas ministrijai jau ir apstrādāti dati. Nav nekādu šaubu, ka nenormāli zemais gaisa spiediens vispirms radies vienā vietā.
Ministrs atgriezās pie kartes.
— Man šķiet, Osborn, ka jūs pats varat iedomāties, kur tas noticis. Protams, ka šeit.
Ministrs ar pirkstu norādīja kartē vietu, kur daudzas līnijas savijās blīvā spirālē. No viņa pirkstgala uz rietumiem jūrā ar punktētu līniju bija atzīmēta aizliegtā zona — Tornesas raķešu izmēģinājumu poligons. Osbornu tas nemaz nepārsteidza. Visā šai notikumu gaitā viņš nojauta kaut kādu fatālu neno- vēršamību.
Spēcīga vēja brāzma atsitās pret ministrijas ēku. Moderno logu metāla rāmji izturēja vēja brāzmu neiedžinkstēdamies. Vējš, tikpat pēkšņi kā uzradies, atkal pazuda. Kaut kur uz ielas šķindēja stikli.
— Tagad galvenais ir ātra rīcība, — ministrs teica.
Visu atlikušo dienas daļu Osborns un Nīlsons noņēmās ar darba organizāciju. Daudz laika prasīja sakaru nodibināšana un darbinieku instruēšana.
I lika ziņas bija paredzēts saņemt no Breknelas meteoroloģiskā biroja. Ar to bija jānodibina radiosakari, jo uz citiem sazināšanās līdzekļiem vairs nevarēja paļauties.
Nakts vēl nebija pienākusi, kad sākās jauna vētra. Pēc visām pazīmēm varēja spriest, ka tā būs daudz ļaunāka nekā iepriekšējā naktī. Osborns vairs pat necerēja šonakt nokļūt mājās.
Nīlsons devās uz savu viesnīcu pusdienās, un Osborns palika viens. Šo laiku viņš izlietoja, lai mazliet .itjēgtos un pārdomātu. Tas, ka visas nācijas, gan lielās, gan mazās, centās sadarboties, iedrosmināja un uzmundrināja. Garajā valstu sarakstā, kuras bija gatavas sniegt savu ieguldījumu glābšanas operācijās, tikai viena pati sīka vietiņa palika tukša. Tā bija Azarana. Un Osbornam šķita dīvaini, ka, lai gan pasaulei draudēja baismīga stihiska nelaime, Azarana tik konsekventi izolējās no visas pārējās pasaules un tik stingri slēpa savu iekšpolitiku.
Viņš paņēma tālruņa klausuli un lūdza savienojumu ar Ārlietu ministrijas Vidējo Austrumu nodaļas dežurējošo sakaru virsnieku. Savienojumu viņš dabūja nekavējoties, taču dzirdēt nevarēja gandrīz neko. Vētra bija izvēlējusies tieši šo brīdi, lai sāktu trakot no jauna. Osbornam bija jākliedz, un viņam no piepūles aizrāvās elpa.
Ar tādu pašu piepūli viņam atbildēja:
— Mēs pamēģināsim, ser, taču stāvoklis ir ļoti grūts. Telegrāfs un telefons vairs nedarbojas, arī uz radio vairs lāgā nevar paļauties. Varēsim būt laimīgi, ja šodien izdosies nosūtīt kādu ziņojumu. Kā jūs pats zināt, ser, nesen tur bija kaut kādas jukas, un tagad Azarana ir pilnīgi noslēgusies no ārpasauIes. — Milzīgs blīkšķis pārtrauca sarunu. — Mums tikko izgāza logus, — pēc brīža atkal atskanēja virsnieka balss. — Ak dievs, kāda nakts!
Bija jau pēcpusdiena, kad Flemings piecēlās no gultas un aizgāja dušā nomazgāties. Pašam nemanot, viņu bija pārņēmusi pilnīga letarģija. Viņš varēja stundām ilgi gulšņāt, neko nedarīdams, brīžiem pat nedomādams. īstenībā viņš nekad nebija ticējis, ka Abu izdosies pierunāt Gambulu sastapties ar viņu. Flemings pat īsti nezināja, ko varētu pateikt Gam- bulai, ja arī rastos tāda izdevība.
Dušā kaut cik atsvaidzinājis savu ķermeni, lai arī garīgi tikpat nomākts, viņš devās uz skaitļotāja ēku. Andrē bija nosēdināta pie vadības pults, tuvumā grozījās arī Kaufmanis. Andrē izskatījās bezcerīgi slima. Flemings kādu brīdi pakavējās pie skaitļotāja, taču Andrē nelikās par viņu ne zinis, un viņš devās pa gaiteni tālāk.
Izvades iekārta pašlaik darbojās, un Abu pētīja izsniegtos skaitļus.
Читать дальше