Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

No tempļa bija atlikušas tikai drupas un dažas kolonnas, kas slējās augšup no gruvešu kaudzes. Abu stāstīja, ka kolonnas esot romiešu celtas, bet nogāzē saglabājušās vairāku citu seno civilizāciju palie­kas — gan asīriešu, gan persiešu. Atrastas arī da­žas seno ēģiptiešu plāksnes.

— Kā jūs zināt, Azarana bijusi pakļauta dau­dzām un dažādām impērijām un tikai tagad bei­dzot atguvusi neatkarību.

Abu nobrauca no ceļa uz kādas takas, kuru gan lielākoties laikam lietoja tikai ēzeļi. Pie nelielas mājiņas viņus sagaidīja Abu sieva — jauna, glīta, gandrīz vēl meitene. Lai gan viņa valkāja arābietes tērpu, seja nebija aizklāta.

Kad Abu iepazīstināja Flemingu ar sievu, viņa gan kautrīgi nolaida acis, tomēr sirsnīgi sasveicinā­jās nevainojamā angļu valodā.

— Lemka mācījās Kairas universitātē kā viena no pirmajām studentēm meitenēm, kuras apmācīja pēc pulkveža Nasera jaunā plāna, — Abu lepni pa­skaidroja.

— Jūs esat sakarsis, un laukā tik šausmīgs vējš,— Lemka teica Flemingam. — Nāciet, lūdzu, iekšā, tur būs vēsāk.

Paskatījusies uz automašīnu, Abu sieva ieraudzīja sargkareivi.

— Kāpēc jums līdzi atbraucis kareivis? — Vina satvēra vīra roku. — Vai tu esi apcietināts?

— Tas ir doktora Fleminga pavadonis, — Abu paskaidroja, taču tas Lemku pilnīgi nenomierināja.

— Vai pilsētā ir nemieri? — viņa jautāja. — Pa radio ziņo tik maz — tikai, ka apvērsums beidzies un viss atkal mierīgi.

Jā, — Abu apstiprināja. — Stāvoklis pilsētā atkal gluži normāls. Lūdzu, pagādā mums ko dzeramu un tad padomā par pusdienām. Es jau draugu brī­dināju, ka nezinu, kas būs pusdienās, un viņam at­liek tikai cerēt uz laimīgu gadījumu.

Lemka aizgāja uz nelielo virtuvīti, kuras durvīm priekšā bija aizkari.

Flemings ērti ierīkojās uz zemas tahtas.

— Abu, jūs man neticējāt, kad stāstīju par skait­ļotāju, vai ne? Lūdzu, vismaz ticiet man tagad.

Lemka atgriezās ar vīna krūku un glāzēm, salēja vīnu glāzēs un vienu glāzi pasniedza Flemingam. Vīns nebija visai stiprs, toties salds un atspirdzinošs.

— Būtībā viss ir samērā vienkārši, — Flemings turpināja, nelikdamies zinis, ka arī Lemka klausās.

— «Intel» uzbūvēja skaitļojamo mašīnu un pieņēma jūs darbā. Kad jaunais Nīlsons aizbēga, skaitļotājs vairs nedarbojās, un tādēļ «Intel» aģenti nolaupīja mani kopā ar Andrē. «Intel» mērķis bija ar tehniku pārspēt visus konkurentus un ierīkot labi aizsargātu bāzi darbam ar skaitļotāju. To gribēja arī intelekts no Andromēdas, kura ierocis ir šis skaitļotājs. Taču Salimam ar to vien nepietika. Viņš bija gudrs un godkārīgs un gribēja iegūt absolūtu kontroli pār visu pasākumu. Andrē to zināja vai, pareizāk, uz­zināja no skaitļotāja, kas varēja paredzēt arī šādu iespēju. Tāpēc Andrē nolēma visu varu nodot «In­tel» rokās.

— Bet jums par to nav nekādu pierādījumu, — Abu stūrgalvīgi pastāvēja pie sava.

Lemka paskatījās uz Flemingu, pēc tam uz savu vīru.

— Abu, tev gan vajadzētu saprast, — viņa teica,

— kad cilvēks runā taisnību, un palīdzēt viņam.

Abu nikni paskatījās uz sievu, taču viņa, acu ne­nolaizdama, izturēja vīra skatienu. Abu mulsi pa­smaidīja un neveikli satvēra sievas roku.

— Es pamēģināšu, — viņš klusi teica, tad pie­vērsās Flemingam. — Pirmdien es runāšu ar mad- muazeli Gambulu.

Flemings viņam pateicās, tomēr šaubījās, vai šai sarunai būs kāda nozīme.

— Jauki, — viņš noteica. — Izdomāsim, ko īsti teikt, lai pamodinātu viņas sirdsapziņu, ja tikai Gambulai vispār tāda ir. Bet ar savām lietišķajām sarunām mēs nodarām pāri jūsu sievai. Galu galā ir taču atpūtas diena!

Nedaudzajās stundās, kuras viņi pavadīja kopā ārpus «Intel» ciemata saspīlētās atmosfēras, abu vī­riešu draudzība kļuva ciešāka. Svētdienas rītā Abu aizveda Flemingu uz tempļa drupām, taču ilgi viņi tur nevarēja kavēties, jo vējš, kļuvis stiprāks nekā iepriekšējā dienā, rāva sev līdzi no stāvajām klin­tīm aiz tempļa veselu akmeņu krusu. Flemings iz­skaidroja Abu savu un Donejas teoriju par klimata maiņas iemesliem. To Abu varēja saprast, jo arī bija redzējis dažus skaitļotāja aprēķinus par jauno baktēriju jūras ūdenī.

Pēc brīvdienām tikko atgriezies ciematā, Abu lū­dza sarunu ar Gambulu.

Viņa apsveica Abu ļoti priecīgā garastāvoklī.

— Doktor Zeķi, — viņa teica, — jūs esat pats pirmais, kas uzzināt, ka mēs izmēģinājām pārtvē- rējraķetes prototipu. Tas ir lielisks sasniegums. Ta­gad mēs šai jomā esam tikpat tālu kā Anglija. — Gambula nogaidoši smaidīja. — Varbūt arī jums ir kādas labas ziņas?

— Jā, madmuazele, tomēr vispirms lūdzu jūsu atļauju runāt par kādu citu tematu.

Vienā mirklī Gambulas laipnību nomainīja aiz­domas.

— Ko jums vajag?

— Es runāju doktora Fleminga uzdevumā. Viņš ir pārliecināts, ka klimatisko apstākļu izmaiņā

Eiropā, Amerikā un arī šeit pie mums kaut kādā veidā ir iejaukts skaitļotājs un intelekts no Andro­mēdas ar savu vēstījumu.

Abu apklusa, Gambulas naidīgā izskata iebiedēts.

— Doktors Flemings lūdz, lai jūs atļaujat profe­sorei Donejai sazināties ar Starptautisko meteoro­loģisko biroju.

— Nē! — Viņa kā saniknots vīrietis uzsita ar dūri pa galdu. — Viss, ko viņš stāsta, ir blēņas.

— Taču, ja vēstījums …

— Es zinu, ko grib mašīna. Mums sniegtie norā­dījumi ir nepārprotami, mēs zinām, kas mums jā­dara. Meteoroloģiskajiem apstākļiem nav nekāda sakara ar uzdevumu, ko mums pavēstīja mašīna.

Abu mainīja taktiku.

— Ja jūs uzklausītu Flemingu… — viņš iesāka.

Gambula savu atbildi izkliedza gandrīz vai

kliegšus:

— Flemings mani neinteresē, un neinteresē arī nekas, ko viņš varētu pateikt. Sapratāt?

Abu atmuguriski virzījās uz durvju pusi.

— Pateicos jums, madmuazele, — viņš nomurmi­nāja.

Tikko durvis aiz Abu Zeķi aizvērās, Gambula no­liecās pār iekšējo sakaru mikrofonu, kura sarkanā poga jau bija nospiesta.

— Heir Kaufmani, — viņa mierīgi jautāja, — vai jūs dzirdējāt, ko stāstīja Abu Zeķi? Lieliski. No šī brīža lieciet viņu novērot.

9

Osborns pa vagona logu skatījās uz Dienvidlon- donu, kas, neveikli izpletusies, gulēja viņa priekšā. Osborna kreisā roka vēl aizvien bija pakārta kaklā, lai pārāk nenoslogotu krūšu muskuli, kuram cauri bija gājusi Kaufmaņa diendera raidītā lode. Brūce sadzija diezgan ātri, jo ievainojums nebija nekāds smagais.

Ja viņa izglābšanos varēja saukt par brīnumu, tad to pašu varēja teikt arī par Londonu. Postījumi, kurus bija nodarījusi pagājušās nakts vētra, nebija lik smagi, kā Osborns bija baidījies. Vismaz tā li­kās, raugoties pa lēni braucošā vagona logu. Va­rēja redzēt groteski saliektas televīzijas antenas, daudzos jumtos rēgojās lieli caurumi tais vietās, kur agrāk bija atradušies skursteņi. Pārpildītajā vil­cienā Osborns stāvēja kājās, cieši piespiests pie paša loga. Brauciens no Prpingtonas, kur viņš dzīvoja, ilga jau vairāk nekā divas stundas. Neva­rēja pat šķendēties par vilciena aizkavēšanos, jo tāds vilciens sarakstā vispār nebija paredzēts. Tā kā augstsprieguma līnijas bija izpostītas, no pie­krastes uz Londonu brauca tikai dīzelvilcieni. Vil­ciens lēni vilkās uz priekšu, bieži apstādamies, kad dzelzceļnieki to apturēja, signalizējot ar roku mājieniem.

Būdams piesardzīgs cilvēks, Osborns jau laikus izbrauca no mājas, labi zinādams, ka pēc tādas nakts kā pagājusī brauciens nebūs nekāds vieglais, tomēr tagad viņš sāka bažīties, vai paspēs laikā ie­rasties uz apspriedi ministrijā. Tās sākums bija pa­redzēts 10.30, un visi pārējie apspriedes dalībnieki, kas dzīvoja turpat Vaitholas apkārtnē, droši vien ieradīsies laikā.