Aizeks Azimovs - Dēmonu dzīres

Kabineta tilpums bija ierobežots, tādēļ visi neva­rēja iekļūt iekšā. Telpā kļuva karsts, un es jutu, ka uz pieres man sāk lāsot sviedri. Es elpoju ar grū­tībām, kaut gan pūlis sniedzās man tikai līdz krū­tīm. Viņu stāvoklis droši vien bija vēl ļaunāks, un tomēr troksnis ne uz mirkli nerimās. Tad balsu jūklī arvien biežāk es sāku uztvert saucienus:

— Logs! Logs!

Beidzot kāds man līdzās iekliedzās:

— Atveriet logu!

Es nodomāju, ka viņi smok nost, bet piepeši sa­jutu, ka mani aizvien jaušamāk stumj uz loga pusi. Četrpadsmitais stāvs! Acu priekšā man pazibēja ze­māko stāvu logu rinda un dziļi lejā — helidroma pelēkā plakne, kas bija izraibināta ar haotiski iz­mētātiem helikopteru plankumiem.

— Bet paklausieties taču! — es pūlējos viņus pārkliegt. — Tā taču nav mana vaina. Vainīgi ir tie. kas apkalpo Titāna emitorus. Viņi ir jūs saīsinājuši. Es patiešām neko neesmu nodarījis …

Neviens manī neklausījās. Logs ar troksni atvē­rās. Palodze nāca arvien tuvāk un tuvāk …

Pēkšņi man izklausījās, it kā no loga puses caur cilvēku balsu jūkli būtu sadzirdama dzinēja vienmē­rīga rūkoņa. Es pagriezos. Aiz loga lidinājās helikop­ters. Zem tā pakaļgala piekārtā gondolā sēdēja vi- deotronijas reportieris, kurš pārraidīja videoemito- riem to, kas notika kabinetā. Viņš pamāja man ar roku un iesaucās:

— Labi, ka jūs pagriezāties … Tā, tā … Tagad pasmaidiet. — Es lieliski dzirdēju viņa daudzkārt pastiprināto balsi.

Es sašķobīju seju, pūlēdamies pasmaidīt, apzinā­damies, ka mani redz miljoniem videotronijas ska­tītāju. Tomēr smaids neizdevās. Tas pārvērtās sāpju grimasē, jo vienlaikus es cļabūju dunku vēderā.

— Pa logu viņu, pa logu! … — kāds histēriski bļāva.

Tajā pašā mirklī es pamanīju, ka logam tuvojas cits helikopters un zem tā vējā šūpojas virvju kāp­nes. Tas bija glābiņš. Nelikdamies zinis par sitie­niem, es sāku cik jaudas spiesties pie loga. Repor­tieris uzmundrinoši pasmaidīja un ar seju pieplaka pie aparāta viziera.

Pēc brīža es nostājos uz palodzes un ar šausmām ievēroju, ka reportieris ar zīmēm rāda otrā helikop­tera pilotam, lai tas netuvojas logam.

.— Kāpnes, kāpnes! … — es histēriski iesaucos, ar visiem spēkiem turēdamies pie loga rāmja. Pūlis grūda mani ārā, bet zem manām kājām vērās vairā­kus desmitus metru dziļš bezdibenis.

— Pagaidiet vienu brītiņu, — reportieris mani mierināja pa megafonu. — Man drusku jāpabrauc nost, lai dabūtu iekšā visu skatu …

— Bet viņi taču izgrūdis mani ārā … Glābiet!

— Pacietieties, tikai acumirkli. — Helikopters ar reportieri lēnām attālinājās. Otrais ar kāpnēm tu­vojās logam.

Kāpnes es satvēru kritienā un sāku rāpties aug­šup uz kabīni. Kāds ievilka mani iekšā. Vairākas reizes iemirdzējās zibspuldzes: kabīnē sēdošie re­portieri fiksēja brīdi, kad es ierausos helikopterā.

— Vai jūs, Dam, esat saīsināšanas teorijas speci­ālists?

— Kādas nākotnes perspektīvas ir cilvēku mi- niaturizācijai?

— Tas esot miniaturizācijas pirmais posms. Vai jūs domājat tāpat?

— Vai tā paātrinās ceļojumus uz zvaigznēm?

Jautājumi bira no visām pusēm. Es, mazliet ap­stulbis, vēros apkārt, tad apstiprinoši pamāju ar galvu.

— Jā, tā ir miniaturizācija, — es sacīju ne visai drošā balsī.

— Vai, vai tāds mazs cilvēks ir gluži tāds pats cilvēks kā mēs? — nedaudz stostīdamies, jautāja ne­liela auguma melnīgsnējs reportieris acenēs.

— Identisks, tikai nedaudz mazāks… — Es sāku atgūt pašpaļāvību.

— Vai šo stihisko sajūsmu, kuru mēs novērojām, izraisījusi pašsajūtas uzlabošanās?

— Protams! Mazākam organismam ir mazākas prasības, tādēļ arī labāka pašsajūta.

Es apsvēru, kur gan šajā pūlī viņi saskatījuši sajūsmu.

Uzdot vairāk jautājumu man nepaspēja, jo mēs nolaidāmies helidromā. Izkāpjot, no helikoptera, es sadzirdēju ziņojuma fragmentu:

«… miniaturizēto cilvēku sajūsma neapsīkst. Viņi ir laimīgi savā mērogā, kā mums pateica eksperi­menta autors, «Kosmolida» speciālists miniaturizā- cijas jautājumos, Dams. «Kosmolids» veicis diženu, pasaulvēsturisku atklājumu mūsu laikmeta — mini- aturizācijas laikmeta garā. Laikmetā, kad katrs priekšmets, katrs automāts kļūst arvien mazāks, arī cilvēkam jārevidē savi uzskati attiecībā uz paša augumu. Nākotne pieder miniaturizētiem cilvēkiem, un tieši miniaturizētie cilvēki dosies lidojumos uz zvaigznēm.»

Es gāju pa lidlauka plāksnēm, bet ļaudis pašķī­rās, atbrīvodami man ceļu. Eja, kas tādējādi bija radusies pūlī, veda uz «Kosmolida» ģenerāldirek­tora kabineta durvīm. Es gribēju kaut kā izlavīties, nokļūt līdz kādam tuvākam helikopteram un lidot uz mājām, taču, tiklīdz nogriezos no iezīmētās tra­ses, no pūļa izskrēja jauns cilvēks, satvēra mani zem rokas un atkal ievirzīja ejas vidū. Uzliesmoja vairākas zibspuldzes, bet tuvāk stāvošo cilvēku sejās pavīdēja izbrīna.

— Vai viņam kļuvis nelabi? … — es dzirdēju čukstus.

— Tas no pārpūles, — kāds klusinātā basā sacīja.

Es vairs nemēģināju bēgt.

Direktora kabinets bija stāvgrūdām pilns.

— Dārgais kolēģi! — Direktors izskrēja man pretī. — Kā es priecājos par jūsu sasniegumiem! Tie ir vienlaikus visas mūsu iestādes sasniegumi.

Pēdējo teikumu viņš izteica skaļāk, lai to dzirdētu visi klātesošie.

— Bet, direktor .. .

— Nav ko kautrēties, kolēģi. Lūdzu, pieņemiet tikai manus vissirsnīgākos apsveikumus …

Pēc tam es spiedu desmitiem dažādu roku. Visi runāja, ka lepojoties ar mani, ka tas esot kosmiska mēroga sasniegums. Es to visu vairs neklausījos, kad pēkšņi atskanēja jautājums:

— Kādu apsvērumu dēļ jūs savus pētījumus veicāt slepenībā?

Es nezināju, ko atbildēt. Visu laiku biju baidī­jies, ka tik kāds man beidzot neuzdod jautājumu, uz kuru būs jāatbild konkrēti. Es drudžaini mek­lēju daudzmaz jēdzīgu atbildi. Man pat iešāvās prātā doma, vai nevajadzētu paziņot, ka tas viss ir apla­mība un pārpratums. Tomēr nē. Pēc tādas kompro- mitācijas Godija droši vien nevēlētos pat runāt ar mani, bet to es nevarēju pieļaut. Pēkšņi es atradu lielisku atrisinājumu. Pēc iespējas noslēpumaini es norādīju uz direktoru.

— Par to pajautājiet viņam, — tikpat noslēpu­maini piebildu.

Es vēl pamanīju, ka vairāki reportieri metas uz direktora pusi, un ar ļaunu gandarījumu nodomāju,

ka tagad viņam būs jālauza galva, kā atrast jēdzīgu atbildi.

Es jau biju pateicis reportieriem, cik reizes dienā ieturu maltīti, vai esmu savā darbā izmantojis uni- verkosmisko enciklopēdiju, vai darbs man labāk sokas no rīta vai vakarā, kā arī ko es domāju par pirmās zvaigžņu ekspedīcijas mērķtiecīgumu (atbil­dēju, ka tā ir ļoti mērķtiecīga), kad piepeši no pūļa iznāca kalsns gaišmatis un, raudzīdamies manī vien­tiesīgām zilām acīm, pavaicāja:

— Vai tu, profesor, uzskati, ka miniaturizācijai vajadzētu aptvert visu cilvēci?

— Jā, — es nevilcinādamies atbildēju (šis «profe­sors» bija tāds sīkums, ka kļūdas labošanas dēļ ne­bija vērts mulsināt šo jauno cilvēku).

— Bet kādēļ, profesor, tu pats vēl neesi miniaturizējies?

Es biju galīgi pārsteigts. Ko lai viņam atbild?

— Patiešām, kādēļ? Lūk, tā ir problēma! — es drošības labad sacīju, lai iegūtu laiku.

Vislabprātāk es būtu gājis prom, bet jaunais cilvēks jautājoši lūkojās manī.